Projektu atbalsta
Latvijas Balzams
27. Oktobris  | 1940

1940. gads: Baltiju okupē PSRS

Padomju tanki Rīgā. 1940. gada 17. jūnijs. Arhīva foto

Būtiskākie Baltijas valstu neatkarības zaudēšanas iemesli bija politiskā krīze Eiropā, Otrais pasaules karš, kas sākās pēc Molotova–Ribentropa pakta noslēgšanas, kā arī nespēja vienoties par kopīgu savienību neatkarības nosargāšanai.

1940. gada maijā PSRS Ārlietu tautas komisariāts apvainoja Lietuvu sadarbības līguma pārkāpumā – dažu padomju kareivju it kā nolaupīšanā. Uz Maskavu risināt sarunas 8. jūnijā tika izsaukta Lietuvas delegācija. Jūnija sākumā Ļeņingradas kara apgabalā, Kaļiņinas kara apgabalā un Baltkrievijas sevišķajā kara apgabalā tika izsludināta trauksme, un mācību aizsegā karaspēks sāka koncentrēties pie Baltijas valstu robežām.

PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs 14. jūnijā pieņēma Lietuvas vēstnieku PSRS un ārlietu ministru Jozu Urbši, kuram tika nolasīts ultimāts.

Naktī uz 15. jūniju tika veikts uzbrukums Latvijas robežsardzes objektiem Abrenes apriņķī. Provokācijas mērķis bija izraisīt Latvijas armijas atbildes reakciju, kas dotu iemeslu PSRS iebrukumam Latvijā. No rīta padomju karaspēks veica uzbrukumus Lietuvas robežai, un šajā dienā padomju karaspēks jau uzsāka Lietuvas okupāciju.

Laikraksta "Kurzemes vārds" ziņa par notikumiem Masļenkos. Ekrānuzņēmums

16. jūnijā PSRS valdība gan Latvijai, gan Igaunijai iesniedza ultimātu, pieprasot nekavējoties izveidot jaunu valdību un ielaist Latvijas teritorijā neierobežotu skaitu PSRS karaspēka vienību, lai tās varētu ieņemt Latvijas svarīgākos centrus.

Padomju tanki Rīgā. 1940. gada 17. jūnijs. Arhīva foto

PSRS draudēja ar bruņotu iebrukumu, ja ultimāta prasības noteiktajā laikā netiks pieņemtas. Vakarā Latvijas valdība ultimātu pieņēma, un 17. jūnijā sākās Latvijas okupācija.

17. jūnijā PSRS karaspēks pārgāja Igaunijas un Latvijas robežu un ieņēma stratēģiski svarīgākos objektus. Militāru pretošanos Ministru kabinets noraidīja. 19. jūnijā PSRS ārkārtas pārstāvis Andrejs Višinskis izveidoja jaunu Latvijas Tautas valdību ar mikrobiologu Augustu Kirhenšteinu priekšgalā. Vēlāk Maskavā pieņēma lēmumu par Latvijas PSR uzņemšanu PSRS sastāvā, sākās latu nomaiņa pret rubļiem, uzņēmumu nacionalizēšana.

"Mūsu zemē ienāk padomju karaspēks…"

“Valdības Vēstnesis” 18. jūnijā publicē Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa uzrunu un “norādījumus tautai”.

“Pilsoņi, pilsones! Pēdējo 24 stundu notikumi ir saviļņojuši visus prātus, un es tādēļ uzskatu par savu pienākumu, kā es to arvien svarīgos momentos esmu darījis, jums visiem pateikt, ko valdība šajā brīdī domā un dara. Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk Padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību. Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību. Tai pašā laikā jums jāzina, ka karaspēka kustībai jānorit bez traucējumiem, un to jūs varat veicināt, ierobežojot pārlieko ziņkāri un atturoties no kārtības traucējumiem.

Ekrānuzņēmums

Šorīt jūs arī dzirdējāt ziņu par to, ka valdība pilnā sastāvā man ir pieteikusi savu atkāpšanos un ka es esmu uzdevis ministriem palikt savās vietās līdz jaunās valdības sastādīšanai. Pirmais uzdevums mums visiem ir līdzšinējā vienprātībā un darba gribā palikt savās vietās un turpināt kalpot tai lietai, kas mums ir augsta un svēta, – Latvijas un mūsu tautas interesēm.

Ir neizbēgams, ka pārdzīvojamie notikumi ienes zināmu satraukumu un traucējumus mūsu līdzšinējās mierīgās dzīves ritumā. Bet tās ir pārejošas parādības, kurām mēs pēc dažām dienām tiksim pāri. Šinī brīdī es jūs aicinu – pierādiet domās, darbos un stājā tautas dvēseles spēku, ko izraisījuši Atjaunotās Latvijas ziedu gadi. Tad es būšu drošs, ka viss, kas tagad notiek un tālāk notiks, nāks par labu mūsu valsts un tautas nākotnei un mūsu labām un draudzīgām attiecībām ar mūsu lielo austrumu kaimiņu – Padomju Savienību.

Tas ir pats galvenais mūsu kopējais uzdevums, kas stāv pāri visiem ikdienišķiem sīkumiem, un tam veltīsim šajās dienās savu labāko gribu un savus labākos centienus.

"Mana sirds ir ar jums, un es jūtu, ka arī jūsu sirdis pukst man pretī draudzīgā atbalsī. Tā iesim uz priekšu un veiksim savu darbu. Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās"

Bet šis moments prasa arī daudzu jaunu praktisku uzdevumu kārtošanu un pie tam steidzamu kārtošanu. Arī šajā brīdī es runāju valdības sēdes pārtraukumā, kur mēs apspriežam neatliekamus tekošus jautājumus. Esmu pārliecināts, ka jūs sapratīsiet rīkojumus, ko valdība devusi un dos, kaut arī tie vienā otrā gadījumā būs stingri un pat bargi. Pildiet tos apzinīgi, jo tiem nav cita mērķa kā jūsu pašu miers un labklājība. Pienākuma apziņa un neatlaidība darbā lai vada jūs visus.

Jaunā valdība sola draudzību PSRS

Jau pēc četrām dienām – 22. jūnijā – “Valdības Vēstnesis” publicē jaunās Latvijas valdības deklarāciju, ko parakstījuši Ministru prezidents Augusts Kirhenšteins, kara ministrs ģenerālis Roberts Dambītis, iekšlietu ministrs Vilis Lācis, sabiedrisko lietu ministrs Pēteris Blaus, tautas labklājības ministrs Jūlijs Lācis, tieslietu ministrs Juris Pabērzs, satiksmes ministrs Jānis Jagars un iekšlietu ministra biedrs Vikentijs Latkovskis.

Ekrānuzņēmums

“Vecā valdība kritusi. Tā nebija taisnīga pret visiem, tā negribēja izprast tautas intereses, nespēja nodrošināt ar Padomju Savienību 1939. gada 5. oktobrī noslēgtā savstarpējās palīdzības līguma godīgu pildīšanu un slepeni no Padomju Savienības bija noslēgusi militāru savienību ar Igaunijas un Lietuvas bijušām valdībām. Jaunā valdība uzskata par savu uzdevumu veicināt un celt tautas materiālo un garīgo labklājību, nodrošināt brīvību un tautas tiesības, nodrošināt valsts un visu pilsoņu intereses neatkarīgi no viņu mantas stāvokļa, ticības, izglītības vai tautības. Ievērojot šos uzdevumus, Latvijas Republikas valdība izsludina amnestiju visiem, kas cīnījušies par brīvību un mūsu tautas laimi, visiem, kam savas politiskās demokrātiskās pārliecības dēļ bijušā valdība ņēmusi brīvību. (..)

Tas, ka Latvijas Republikas teritorijā atrodas mums draudzīgās Padomju Savienības bruņotie spēki, ko Latvijas tauta saņem ar prieku un sirsnību, ir labākais pierādījums mūsu tautas patiesai draudzībai ar šiem spēkiem. Tas ir arī pierādījums mūsu lielā kaimiņa Padomju Sociālistisko Republiku Savienības draudzīgajām attiecībām ar mūsu tēvzemi.

Valdība ir stingri un nešaubīgi pārliecināta, ka Latvijas tautas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības draudzība vēl vairāk veidosies un stiprināsies un ka tikai tādā veidā iespējams nodrošināt tālāku mūsu tēvijas attīstību un uzplaukumu. Valdības stingra pārliecība ir, ka lielās Padomju Savienības un Latvijas Republikas tautu nesatricināmā draudzība arī uz priekšu būs varens un reāls spēks, kas nodrošinās Latvijas valsts neatkarību, savstarpējo drošību un mierīgu, sekmīgu abu valstu sadarbību. Savā ārējā politikā valdības princips ir miermīlīgu un draudzīgu attiecību nodrošināšana ar visām valstīm, pirmā kārtā ar Padomju Savienību. Valdība rūpēsies, lai pilnībā realizētos Latvijas Republikā satversme pēc tautas īstenās gribas. Valdība aicina Latvijas Republikas tautu sadoties rokās kopīgam darbam mūsu dārgās tēvijas Latvijas labā.”

Rakstnieki pārtop par "biedriem" un formulē sev jaunus mērķus

Laikraksts “Cīņa” šajā dienā ziņo par Latvijas PSR Rakstnieku savienības dibināšanu.

“Vakar Rakstnieku un žurnālistu klubā atklāja Padomju Latvijas Rakstnieku savienību. Svinīgo aktu vadīja rakstnieks b. A. Upīts. B. J. Niedre nolasīja Padomju Latvijas Rakstnieku savienības deklarāciju. Tad jauno savienību Kompartijas vārdā apsveica b. Ž. Spure, bet no Izglītības tautas komisariāta – izglītības komisārs b. J. Lācis. Pēc tam b. J. Niedre nolasīja to rakstnieku vārdus, kas uzņemti Rakstnieku savienībā un uzskatāmi kā tās kodols. Biedri un kandidāti parakstīja deklarāciju. Svinīgo atklāšanas sēdi slēdzot, rakstnieks b. A. Upīts uzsvēra, ka jaunajā sociālistiskās literatūras celtniecības darbā aicināti visi latviešu rakstnieki un kultūras draugi. Izrēķināšanās un atriebšanās nav jaunās Rakstnieku savienības mērķis, bet tā gan prasīs patiesu un godīgu darbu no it visiem.”

Ekrānuzņēmums

Jaunā Padomju Latvijas rakstnieku deklarācija daudzina rakstnieku saikni ar tautu:

“Padomju Latvijas rakstnieki nevar strādāt bez ciešas saistības ar tautu. Tikai no tautas radošās dzīves, no darba tautas dzīves gudrībām rakstnieki iegūst vielu savai mākslinieciskajai radīšanai. Tautas varonība, tautas labāko dēlu un meitu dzīve, varenā Sarkanā armija, lūk – rakstnieku radīšanas un iedvesmes avots. Padomju Latvijas rakstnieks nevar stāvēt nomaļus no tautas ikdienas darba. (..) Tikai pats strādādams līdz ar visu darba tautu, rakstnieks iegūst pareizu priekšstatu par strādnieku šķiras un darba tautas dzīvi, par tās varonību un izturību. Padomju cilvēku darbs, viņu augstā sociālistiskā morāle, nesatricināmā boļševistiskā izturība, pakļaušanās komunisma idejai – t.i., padomju dzīve visā tās daudzveidībā rakstniekam spilgti jāatspoguļo savos darbos. 

Šiem darbiem jābūt sociālistiskiem pēc satura un nacionāliem pēc formas, daudzveidīgiem, bet nevainojamiem formā; tiem jānes tautā Ļeņina–Staļina ideja, jāaudzina tauta komunistiskās morāles garā, jāaudzina griba darbam un jaunām uzvarām, jāaudzina patriotisma jūtas tautā, mīlestības jūtas pret Padomju dzimteni. (..) Darba tautas un strādnieku šķiras varoņiem jākļūst par literāro sacerējumu varoņu tipiem. Sociālistiskās iekārtas cilvēka radīšanas problēma ir galvenais uzdevums Padomju Savienības rakstniekiem.”

“Cīņa” citē LK(b)P CK sekretāra b. Žaņa Spures runu Rakstnieku savienības atklāšanas kongresā:

"Rakstniekam jākļūst daudz aktīvākam, jāsalauž tā individuālisma čaula, kurā līdz šim viņš dzīvoja un strādāja. No pasīva skatītāja, vērotāja, aprakstītāja un dzejotāja viņam jākļūst par aktīvu sociālistiskās sabiedrības veidotāju, cēlāju. Viņam jāmaina vieta – no arjergarda rindām jāpāriet uz avangarda posteni."

No nevarīga redakcijas pasūtījumu izpildītāja, kāds tas bija plutokratiskās Ulmaņa valdības laikā, tam jākļūst par aktīvu sabiedrisku darbinieku ne tikai faktu fiksēšanā, bet tam jāparāda arī sociālistiskās sabiedrības perspektīva. No asarainās individuālisma bezspēcības un nevarības apdzejošanas rakstniekam savos darbos jāpāriet uz to stachanovisko ritmu, kas skan jau mūsu rūpnīcās un fabrikās, bet kas nav vēl atradis vietu mūsu literatūrā. No mūsu fabrikām, rūpnīcām un laukiem, no visa mūsu straujā sociālistiskā celtniecības darba rakstniekam būs jāņem materiāli savam rakstnieka darbam, jāsmeļ dzīves un darba prieks.”

Savukārt biedrs Andrejs Upīts apkopo pēdējo sešu gadu “kultūras un mākslas bilanci” un parāda mākslai tās jauno virzienu: “Līdz ar plutokratiskā režīma politiskās un saimnieciskās varas sagraušanu Latvijā līdzi sagruvusi tā ideoloģija, kas visās kultūras nozarēs un mākslas laukos mēģināja atrast attaisnojumu uzurpatoniskas kliķes kundzībai un tautas tiesību izniekošanai. Vecais raugs nav iznīcis līdz ar tautvaldības un Padomju iekārtas nodibināšanās pirmajām dienām. Cilvēku intelektuālas pārveidošanās process ir lēnāks un konservatīvāks kā politiskās un saimnieciskās iekārtas spējie lūzumi. Atavistiskie elementi ļaužu garīgajā būtnē turas tikpat sīksti kā kāda aklā zarna to fiziskajā organismā.”

2017 - 2008 2017 - 2008 2007 - 1998 2007 - 1998 1997 - 1988 1997 - 1988 1987 - 1978 1987 - 1978 1977 - 1968 1977 - 1968 1967 - 1958 1967 - 1958 1957 - 1948 1957 - 1948 1947 - 1938 1947 - 1938 1937 - 1928 1937 - 1928 1927-1918 1927-1918