Projektu atbalsta
Latvijas Balzams
26. Oktobris  | 1941

1941. gads: Baigais gads

1941. gada 14. jūnijs, izsūtāmo ešelons Ogres stacijā. Foto no grāmatas "Baigais gads". 

Martā no apgrozības pilnībā tika izņemti lati un ieviesti PSRS rubļi.

14. jūnijā Latvijā tika veikta iedzīvotāju deportācija uz PSRS iekšlietu sistēmas koncentrācijas nometnēm vai mūža nometinājumu attālos PSRS reģionos. Deportēto skaits bija ap 15 400. Pēc Latvijas Valsts arhīva datiem, 1941. gada 14. jūnija akcijā no Latvijas aizveda 15 424 cilvēkus. 5263 no tiem arestēja. No 1941. līdz 1944. gadam ar nāvessodu sodīja vairāk nekā 650 Latvijas pilsoņu, kas tika arestēti 1941. gada jūnijā. No bada, slimībām un citu iemeslu dēļ nomira vairāk nekā 3400, bet izsūtījumā nomira vairāk nekā 1400 cilvēku.

14. jūnijs–30. jūnijs – armijas vasaras treniņu nometnē pie Litenes tika apcietināti un nogalināti Latvijas armijas karavīri.

22. jūnijā vācu armija iebruka Latvijas teritorijā, 26. jūnijā vācu karaspēks ieņēma Daugavpili, bet 29. jūnijā Liepāju. 1. jūlijā vācu pārspēka priekšā kapitulēja Rīga, 4. jūlijā – Rēzekne. Tā dēvētā Arāja komanda piedalījās Rīgas civiliedzīvotāju (ebreju) nogalināšanā Biķernieku mežā. Rīgā nodedzināja vairākas sinagogas, bet Lielo sinagogu Daugavpilī uzspridzināja. 8. jūlijā vācu karaspēks bija ieņēmis visu Latvijas teritoriju.

1941. gada jūlijs, Liepāja. Arhīva foto

25. jūlijā tika nodibināts Latvijas ģenerālapgabals Ostlandes sastāvā. Oktobrī sāka celt Salaspils koncentrācijas nometni.

Novembrī Rīgā notika pretošanās kustības “Latviešu nacionālistu savienība” dibināšanas sapulce. 18. novembrī iznāca nacionālās pretošanās kustības nelegālā laikraksta “Latvija” pirmais numurs.

Novembra beigās notika pirmā lielā Rīgas geto ebreju iznīcināšanas akcija Rumbulā. 8. decembrī notika otra. Abās akcijās kopā tika nogalināti ap 25 000 cilvēku.

Presē ienāk "āriskais cilvēks"

Padomju propagandu 1941. gada nogalē nomaina raksti par āriešiem, “ebreju neģēlībām” un boļševiku pastrādātajām šausmām. Novembrī Harijs Maldonis “Daugavas Vēstnesī” raksta par to, kas tad ir āriskais cilvēks un vai latvieši pie tiem pieskaitāmi. “Pašlaik Lielvācijas armijas ieroči, pāri boļševiku izpostītās krievu zemes ciemiem, iezvana jaunu laikmetu. – Laikmetu, kurā nepārprotams un neapšaubāms noteicējs būs āriskais cilvēks. – Daudz mēs esam lasījuši presē un daudz esam dzirdējuši runājam sabiedrībā par šo cilvēku. Un tomēr latviešu tautas lielākā daļā vēl valda neziņa, kas un kāds šis cilvēks ir!?

Ekrānuzņemums

Vispirms īsumā: kas ir ārieši? Vācu zinātņu vīri 1816. gadā atrada, ka daudzu Eiropas tautu valodā ir vārdi ar pilnīgi vienādu nozīmi, kas skan ļoti līdzīgi cits citam. Tā atklājās vēsturiska patiesība par šo valodu izcelšanos no kopējas pirmvalodas, kuru kādreiz lietājuši indoeirоpieši vai ārieši, kas vairāk kā 120 g. s. atpakaļ dzīvojuši zemēs ap Baltijas jūru. No indoeiropiešu pirmtautas vēlāk izveidojušās ģermāņu, romāņu, slāvu, indu un baltu sentautas, kas savukārt sadalījušās atsevišķās tautās. Mēs esam tīri ārieši. Bet arī sudrabs kādreiz apsūbē. Vai vēl šodien katrs, kas sevi dēvē pat latvieti, ir arī īsts ārietis? – Par latviešiem sevi ir dēvējuši arī nekrietni cilvēki, politiski spekulanti un valsts nodevēji, kuru vainas dēļ žīdu čekisti noslepkavoja tūkstošiem labu un krietnu latviešu. Mums ir sludinātas daudzas un dažādas maldu mācības, kurās pamazām arī sadrupis āriskais cilvēks. Mūsu smadzeņu albumos līdz nepazīšanai izbālējusi viņu cilvēcīgā seja. Vienīgi viņu garīgā seja vēl raugās uz mums cauri gadu tūkstošu miglai.”

1941. gada 1. jūlijs, Rīga. Latviešu meitenes sveic vācu karavīrus. Arhīva foto

Boļševiku šausmu darbi

Līdz ar vācu karaspēka ienākšanu mainījās ar tonis un stāsti presē. Laimīgo padomju propagandu nomainīja stāsti par boļševiku pastrādātajām nežēlībām. Oktobrī “Kurzemes Vārdā” var lasīt kāda Liepājas cietumā ieslodzītā stāstu par tur piedzīvoto: “No milicijas aresta telpām mūs, 35 apcietinātos, stingrā apsardzībā noveda uz Liepājas cietumu,” stāsta bijušais čekas gūsteknis. “Cietuma pagalmā mūs nostādīja rindā ar sejām pret mūri. Nožēlojams sargkareivis pa vienam izsauca kabinetā pie cietuma priekšnieka, kas dēvējās par Spānijas pilsoņu kara aktīvu dalībnieku komunistu pusē. Pēc sīkas nopratināšanas apcietinātos ieveda atsevišķā kamerā, kur izģērba galīgi kailus. Izmeklēšana beidzās tikai tad, kad visas drēbju vīles bija sīki izkratītas.

Ekrānuzņēmums

Pēc tam trulais mongolis cietumniekus vēl tā nopētīja, it kā tiem atrastos kas zem ādas. Kamera, kurā mani ieveda, bija cilvēku pārpildīta. Normālos apstākļos tanī varēja uzturēties 8 cilvēki, bet te sabāzti 40. Gaiss bija neciešams. Vāja spuldze dega visu dienu, jo logs bija aizsists dēļiem, lai nenotiktu slepena ziņu došana no ārpasaules. Ēdiens sastāvēja pa lielākai daļai no ūdens. Dzīvojām bada apstākļos. Nekādus pārtikas produktus no ārienes neatļāva saņemt. Lūgumi un vēstuļu sūtīšana ieslodzītiem bija jāaizmirst. Ar piederīgiem neatļāva pat sazināties, kas bija apcietināti darba vietā vai uz ielas.

Tuvojās jūnijs. Visa cietuma “administrācija” palika nervoza. Daudz ieslodzīto no kamerām pazuda un vairs neatgriezās. Īsi pirms kara sākuma apmēram 80 cilvēkiem lika sakāpt slēgtajā automašīnā. Nezinājām, kāds liktenis mūs sagaida un kurā virzienā ved. Skatījāmies, ka esam novesti pie kādas dzelzceļa līnijas, kur stāvēja vilciens. Vienā vagonā novietoja ap 60 cilvēku, kaut gan tanī vietas bija tikai 25 personām. Vagonā iemeta 1 1/2 kg rupjās maizes un četras vecas siļķes. Prasījām ūdeni, bet neviens to nedeva. Sardzes kareivji atbildēja, ka nebūšot nekāds ļaunums, ja noslāps. Braucām trīs dienas. Gala stacija izrādījās – Daugavpils.

Šeit, nakts laikā, mūs sasēdināja automašīnās un veda uz Daugavpils cietumu, kur pavadījām divas dienas. Pēkšņi naktī izsauca manu vārdu un lika paņemt līdzdotās mantas. Caur smadzenēm kā zibens izšaujas doma: "Ved nošaut!"

Ceļa mērķis izrādās kūdras raktuve Ķirupē. Kad bijām nostrādājuši 12 stundu, tikko varējām noturēties kājās. Darba apstākļi bija šausmīgi.

Frontes līnija nāca arvien tuvāku. Izmantojot izdevīgu mirkli un sarkano apjukumu, man izdevās izlīst cauri dzeloņdrāšu sētai un iebēgt mežā. Nepārtraukti divas stundas apkārtnē bija dzirdama spēcīga apšaudīšanās. Trešās dienas vakarā sastapu latviešu pašaizsardzības dienesta patruļu, kas tīrīja mežu no bēgošiem boļševikiem. Dabūjuši zināt, ka esmu laimīgi izbēdzis no ieslodzīto nometnes, man norādīja ceļu uz Daugavpili. Jutos neizsakāmi laimīgs, ka esmu izglābies no tām mokām, kuras būs jāpārdzīvo Sibīrijas klajumos daudziem maniem līdzgaitniekiem. Ešelonos, kurus nosūtīja uz padomiju, bija arī daudz liepājnieku, kuru vārdus neatceros.”

Iedzīvotāji cīnās ar nabadzību

Tikmēr kara nomocītos iedzīvotājus interesē daudz piezemētākas lietas un sadzīvošana ar kara sekām – nabadzību un resursu trūkumu. Oktobrī laikrakstā “Darbs un Zeme” V. Seržāne raksta: “Sakarā ar to, ka apavu iegāde ir ierobežota, mēs nevarēsim vienmēr valkāt jaunas kurpes, bet jāiztiek būs ar vecajām, tās pielāpot un rūpīgi apkopjot. Nedrīkst mest novalkātos apavus projām, jo to virsādas un zoles vēl var izlietot citu apavu lāpīšanai. Katrā mājā uz laukiem bēniņos vai citur atradīsim samestus vecus, novalkātus apavus. Tie visi tagad jāapskata un lietderīgi jāizmanto.

Ekrānuzņēmums

Kamēr kurpes ir jaunas, arī zeķes mazāk plīst. Izvalkātas kurpes kļūst lielākas, staigājot vairāk cilājas, zeķes saskaras tieši ar papēža un zoles malām, jo ielīmētās oderes jau izvalkājušās, un tādēļ daudz ātrāk plīst. Zeķu mūžu var div- un trīskāršot ar rūpīgu un pareizu lāpīšanu, kā arī valkājot ieliekamās zolītes. Nedrīkst zeķes valkāt tik ilgi, līdz izplīst lieli caurumi, kurus vēlāk ir grūti aizlāpīt. Tiklīdz pamana mazāko caurumiņu, tas tūlīt jāaizlāpa. Stipri noplīsušas vietas zeķēm labāk ieadīt no jauna. Visbiežāk ieada papēžus un pirkstgalus. To var gan darīt tikai rupjākām vilnas zeķēm. 

Kokvilnas un zīda zeķēm, kuras tik tālu noplīsušas, kā ar zeķu lāpāmiem diegiem tās vairs nevar aizlāpīt, ļoti labi var vēl izlīdzēties, salāpot ar ielāpiem. Ielāpiem lieto vecu, izvalkātu zeķu nenoplīsušās daļas. Zeķu lāpāmo diegu vietā var lietot izārdītus un vairākkārtīgi saliktus vecu zeķu diegus. Ieteicams ārdīt rupjākas zeķes, tad diegi ir izturīgāki. Pēc izārdīšanas šie diegi jāsamitrina un jāuztin uz kāda koka dēlīša, lai tie būtu gludi un lāpot nesietos mezglos. Šādi salāpītas zeķes var valkāt tikpat ilgi kā jaunas.

Tie, kuriem zeķes ļoti ātri plīst, tās ietaupīt var, lietojot drēbes zolītes. Protams, to var darīt tikai tās sievietes, kuras kurpes pērk piemērota lieluma un ērtas. Zolītes pagatavo no izvalkātas veļas. Drēbe jāņem linu vai kokvilnas. Vienā reizē ieteicams pagatavot 2–3 pārus ieliekamo zolīšu, tad tās var ērti mainīt un mazgāt.”

2017 - 2008 2017 - 2008 2007 - 1998 2007 - 1998 1997 - 1988 1997 - 1988 1987 - 1978 1987 - 1978 1977 - 1968 1977 - 1968 1967 - 1958 1967 - 1958 1957 - 1948 1957 - 1948 1947 - 1938 1947 - 1938 1937 - 1928 1937 - 1928 1927-1918 1927-1918