Projektu atbalsta
Latvijas Balzams
25. Oktobris  | 1942

1942. gads: Veidojas ANO, sāk raidīt 'Amerikas Balss', uz ekrāniem nonāk 'Kasablanka'

Kadrs no filmas "Kasablanka". Foto: TopFoto/Scanpix/LETA

Gada sākumā Apvienotā Karaliste, ASV, Ķīnas Republika, PSRS, deviņas Centrālamerikas un Karību reģiona valstis, piecas Britu nāciju sadraudzības valstis parakstīja pret tā sauktajām Ass valstīm (Vācija, Itālija, Japāna un to sabiedrotie) vērstu Apvienoto Nāciju deklarāciju, kurai kara gaitā pievienojās lielākā daļa citu valstu valdību. Kara beigās 51 dalībvalsts dibināja Apvienoto Nāciju Organizāciju.

ANO dibināšana, 1942. gads. Foto: Vida Press 

Nodibināta radiostacija “Amerikas Balss” (“Voice of America”) – ASV Valsts departamenta (vēlāk – Informācijas aģentūras) raidorganizācija, kas izplata ziņas, analītiskus un kultūras raidījumus daudzās pasaules valodās. 1953. gadā Latvijas PSR Ministru padome lēma par radio signālu traucējošu iekārtu uzstādīšanu.

Ņujorkā pirmizrādi piedzīvoja Maikla Kērtica veidotā kinofilma “Kasablanka”. Filma tika nominēta Amerikas Kinoakadēmijas balvai astoņās kategorijās un ieguva trīs “Oskarus”. Augustā Volta Disneja studija laida klajā animācijas filmu “Bembijs”.

Kuibiševā (Samarā) pirmatskaņojumu pieredzēja Dmitrija Šostakoviča 7. simfonija, kas veltīta komponista dzimtajai pilsētai Ļeņingradai (Sanktpēterburgai) un kā simbols pret nacismu piedzīvoja lielu popularitāti gan PSRS, gan pasaulē. Simfonija augustā tika atskaņota arī Ļeņingradā – pilsētas blokādes laikā.

Romā svin fašisma un nacionālsociālisma draudzību

Laikraksts “Tēvija” savā 28. oktobra numurā pievēršas Itālijas premjera un diktatora, “dučes” Benito Musolīni varas divdesmitgadei un viņa draudzībai ar Ādolfu Hitleru. “Nesatricināma draudzība vieno Lielvācijas Vadoni Ādolfu Hitleru un Itālijas Duči Benito Musolīni un viņu tautas,” vēstījumu par fašisma divdesmitgades svinībām Romā iesāk “Tēvija”.

Ekrānuzņēmums

“Šodien pēcpusdienā uz fašisma varas iegūšanas 20. gada dienas svinībām Romā ieradās reichsleitera Dr. Leija vadītā NSDAP delegācija. Kāšukrusta karogiem un lauru kokiem greznotā stacijā notika sirsnīga vācu delegācijas sagaidīšana. (..) Savā apsveikšanas uzrunā Duče pieminēja notikumus, kas risinājās priekš 20 gadiem. Toreiz sākusies fašistiskā revolūcija. (..) 20 gadu ilgajā darba periodā Itālija cīnījusies arī trīs karos. Pirmais bijis karš Abesīnijā, kas praktiski jau vērsies pret Angliju, jo aiz Abesīnijas stāvējusi Anglija. Otrs karš Spānijā pirmo reizi izcīnīts kopā ar vācu kara biedriem, un kara rezultātā boļševisms padzīts no Spānijas. Pašreizējo, trešo karu, itāļu tauta gatava izcīnīt līdz nobeigumam, jo kara nobeigums nozīmē uzvaru. Pagājušos trīs kara gados Vācijas un Itālijas karavīru starpā nodibinājies sirsnīgs biedriskums, kas ir labākā garantija abu tautu nākotnei. (..)

Pieminējis fašisma un nacionālsociālisma seno cīņas kopību, Dr. Leijs uzsvēra, ka Duče vēl arī šodien ir šīs cīņas simbols. Vācija apbrīno Itālijas un Dučes nenogurstošo cīņu, kas pierādījusi, ka cīņa ne tikai iznīcina un sagrauj, bet spēj arī celt jaunas vērtības. Dučes cīņu vainago uzvara pār abu tautu kopējiem ienaidniekiem. Vācijai un Itālijai ir kopīgs liktenis. No agrākā sabrukuma abas nācijas līdzīgā cīņā guvušas vienotību. Vācija un Itālija ir seni draugi, kas pēdējos gados kopējā cīņā sasaistījušies vēl ciešāk. Lielākā garantija fašisma un nacionālsociālisma draudzībai un cīņas kopībai ir Duče un Lielvācijas Vadonis, šo abu vīru draudzība un darbošanās rada darbu, kas domāts gadu tūkstošiem.”

Ar saukļiem “Nost parlamentu”, “Lai dzīvo diktatūra” un “Viva il fascismo!” avīze raksta par fašisma un Musolīni uzvaras gājienu Itālijā.

“Ja 1919. gada novembra vēlēšanās no 320 000 balsotājiem Milānā – fašisma šūpulī, par jauno kustību tiek nodotas tikai 5000 balsis, tad 1921. gadā – anno fascista par eccelenza – kā saka “Enciclopedia Italiana” – deputātu palātā jau ievēl 37 fašistus ar Musolini priekšgalā. (..) izšķīrēja cīņa tuvojas savai kulminācijai, savam vēsturiskam atrisinājumam. Tā fašistu kongresā 1922. gada oktobrī Neapolē beigās atskan kaislīgais sauciens: Marcia su Roma! Gājiens uz Romu! Tā melnkreklu kolonnas cauri Porta del Popolo 1922. gada 28. oktobrī kā uzvarētāji iesoļo mūžīgā pilsētā.”

Sievietēm atver "dzīves skolu"

Avīze “Kurzemes Vārds” šajā dienā ziņo, ka tuvākajās dienās Rīgā sāks darboties pirmā “sievietes dzīves skola”, kur dāmām sniegs padomus ikdienas dzīvei, vingros un ies rotaļās.

Latvijas Universitātes studenti sporto, 1942. gads. Foto: Atis Artmanis /"Zudusi Latvija"

“Jaunā skola domāta tikai sievietes personīgās dzīves vajadzībām, un tās kurss ilgs 3 mēnešus. Šajā laikā sievietes apmācīs daudzās noderīgās lietās. Praktiskajā mājsaimniecības apmācībā ietilpst šādi priekšmeti: barības mācība, ēdienu pagatavošana kara un miera laika apstākļos, ieskaitot arī bērnu ēdienu un slimnieku diētas, galda klāšana, konservēšana, produktu uzglabāšana, dažādu apģērbu gabalu gatavošana un izlabošana, apģērba un veļas tīrīšana, balināšana, krāsošana, dzīvokļa iekārta un uzkopšana, mājturības grāmatvedība, mājturības darbu organizēšana un racionalizācija. Veselības kopšanā mācīs vispārējo higiēnu, slimnieku kopšanu un pirmās palīdzības sniegšanu nelaimes gadījumos, sievietes un laulības higiēnu, zīdaiņu un mazbērnu kopšanu.

Audzināšanas jautājumos apskatīs vispārējo dzīves un audzināšanas mācību, praktiskus audzināšanas jautājumus, gara higiēnu, praktisko psiholoģiju un sabiedrisko audzināšanu. (..) Paredzēta arī vingrošana, rotaļas un latviskās dejas. Sievietes dzīves skolā mācības notiks 4 reizes nedēļā – otrdienās, trešdienās, ceturtdienās un piektdienās, ik dienas 4 stundas.”

"Uz fašistiskās smirdoņas satrieksmi!"

Laikraksts “Cīņa”, kuru vācu okupācijas laikā drukā Kirovā, 23. oktobrī publicē  rakstnieka Andreja Upīša uzsaukumu “Varoņu laiks”. Rakstnieks atgādina par “verdzinātāju vācieti”, par 1905. gada soda ekspedīcijām, par labumiem, ko latviešu zemnieki, strādnieki un inteliģence esot saņēmuši no Padomju Sociālistiskās Republikas, un aicina: “Uz fašistiskās smirdoņas satrieksmi! Uz atbrīvoto dzimteni, uz atjaunoto Padomju Latviju!”

“Kara laiks nerada varoņus, viņš tikai dod iespēju pacelties un pilnā augumā nostāties tiem, kas varoņu sirdis un varoņu spēku glabājuši savā vienkārša cilvēka augumā un vienmēr nesuši līdzi ikdienas darba gaitās. Latvju tauta veselu gadu ir vērīgi sekojusi savas strēlnieku divīzijas slavenajām cīņām Sarkanās Armijas pirmajās dzelžainās rindās, ko hitlerisko nezvēru ordas ar visas Eiropas fabriku kaldināto techniku nav varējušas salauzt, ne salocīt.

Ekrānuzņēmums

Tauta zin, kas latvju vīrus un dēlus padarījis par tiem nelokāmiem varoņiem, kādi tie tagad stāv citu drošsirdīgo brāļu tautu kareivjiem blakus un mūsu augstākās kara vadonības priekšā. Vispirmā kārtā tas ir naids, svelošs, nedzēšams, gadu simteņu sakrāts un audzēts naids pret verdzinātāju vācieti, kas tagad fašista veidā izvērties desmitkārt ļaunāks un riebīgāks kā visnežēlīgākie dzimtlaiku vergotāji un asiņu dzērāji kungi. Šo naidu ikviena patiesa latvieša dvēselē dziļi iegremdējuši vectēva stāsti par tautas senām ciešanām un vecmāmuļas šūpuļa dziesma par velna vācieša varas darbiem.

Tur ir vīri, kuru tēvu, māti vai brāli baroni noslepkavoja 1905. gadā. Ir tādi, kuru atmiņā neizdzēšami liesmo soda ekspedīciju dedzinātās vecāku mājas. Revolucionāro strādnieku dēli nevar aizmirst tos daudzos tūkstošus, ko vācu salašņu bandas Golca un Andrieva Niedras vadībā noslepkavoja pēc Padomju Latvijas sagraušanas 1919. gada maija pēdējās dienās. (..) Vecie strēlnieki pirmajā pasaules karā cīnījās Nāves salā un Tīreļpurvos, kur palika tik daudzi viņu tuvākie kaujas biedri. Vai tad nav saprotami, ka tagad viņi ir kā raugs jauno pulkā un to organizācijas iestādes, kad viņu dzimteni un tēviju to pašu iebrucēju pēcteči apdraud ar vēl smagāku jūgu nekā tas, pret kuru viņi toreiz gāja kaujā un nāvei pretī?

Un tad ir tur latviešu zemnieks, kuram Padomju Sociālistiskā Republika piešķīra tēvu tēvu kāroto zemi, ko viņš sāka izkopt ar tādu mīlestību, kāda piemīt tikai lauku bezzemes cilvēkam. Fabrikas strādnieks, kam padomju iekārta atvēra visplašākās iespējis brīvas biedriskas sacensības darbā strādāt sevis, savas dzimtas un savas jaunās valsts labā. Augstskolas un vidusskolu jaunatne, kurai pirmo reizi bij iespēja piesniegties brīvas zinātnes un visplašākās izglītības dzidrajiem avotiem. Un beidzot – latvju inteliģences dzīvākā un dzīvības spējīgākā daļa, rakstnieki un mākslinieki, kam padomju vara nodrošināja brīvi un plašumu netraucētam celtniecības un jaunrades darbam visās kultūrdzīves nozarēs.”

2017 - 2008 2017 - 2008 2007 - 1998 2007 - 1998 1997 - 1988 1997 - 1988 1987 - 1978 1987 - 1978 1977 - 1968 1977 - 1968 1967 - 1958 1967 - 1958 1957 - 1948 1957 - 1948 1947 - 1938 1947 - 1938 1937 - 1928 1937 - 1928 1927-1918 1927-1918