Projektu atbalsta
Latvijas Balzams
21. Oktobris  | 1946

1946. gads: Zviedri izdod latviešu leģionārus, Latvijā sākas kolhozu ēra

Leģionāru izdošana. Foto: Sandgren, Lennart/Miliseum

Zviedrijas valdība gada sākumā Padomju Savienībai izdeva pēc Otrā pasaules kara uz Zviedriju atbēgušos 146 baltiešu karavīrus, no tiem 132 bija latviešu leģionāri. Pēc gada vairums leģionāru tika arestēti, dažiem piesprieda nāvessodu. 3. februārī tagadējā Uzvaras laukumā publiski tika pakārti septiņi vācu armijas virsnieki.

LPSR Iekšlietu ministrijas Kara tribunāls piesprieda nāves sodu Latvijas Centrālās padomes aktīvistam Eduardam Andersonam, kurš bija organizējis latviešu bēgļu laivas uz Zviedriju. 

Pirmais bikini. Arhīva foto

Novembrī tika dibināts Latvijā pirmais kolhozs – "Nākotne".

Itāļi šajā gadā referendumā pārveidoja savu valsti par republiku, tika atzīta Sīrijas neatkarība no Francijas. Zviedrija, Norvēģija un Dānija dibināja Skandināvijas aviokompāniju SAS. Turīnā notika autosacīkstes “Turin Grand Prix”, kuras uzskata par F-1 pirmsākumu. Sacensībās dominēja “Alfa Romeo” automašīnas.

Mūsdienu bikini pirmsākumi – franču dizainera Luija Reāra veidoto peldkostīmu publikai jūlijā demonstrēja dejotāja Mišelina Bernardīni. Jauno pludmales apģērbu tā nosauca par godu Bikini atolam, kur ASV bija veikušas kodolizmēģinājumus.

Pasūdzēšanās nāves sprieduma cenā

Kāds Kuldīgas apriņķa avīzes “Padomju Kuldīga” lasītājs šajā dienā aicina “salauzt kulaku sabotāžu”. Par kulakiem tolaik dēvēja tos zemniekus, kuru īpašumi laikā pirms okupācijas pārsniedza 30 ha, kuri izmantoja algotus darbiniekus un tehniku. Uzņēmīgāko zemnieku kārta tika mērķtiecīgi nīcināta – lielāko daļu no 1949. gada marta deportācijās izvestajiem cilvēkiem padomju vara klasificēja kā kulakus un viņu ģimenes.

Ekrānuzņēmums

“Lutriņu pagasta 28,9 ha (agrāk 70) lielo “Gobas” māju saimnieks kulaks Jānis Bakuss, 62 g. vecs, dzīvo kopā ar savām māsām – 52 g. veco Lūciju un 48 g. veco Helēnu. Ka viņam ģimenē divas darba spējīgas māsas, to kulaks aizmirst un sūta lūgumu, lai viņu kā vecu, darba nespējīgu no piegādes valstij atbrīvo. Uz 16. oktobri kulaks Bakuss valstij bija nodevis 500 litru piena vietā tikai 250 litrus, no 5 vistām – tikai 86 olas. No izkultiem vairāk kā 3 t miežiem un ap 1 t kviešiem viņš nav nodevis nekā.  Lai labība nebūtu jānodod valstij, Bakuss vasarāju pūdē uz lauka. Tāpat kartupeļi, pastāvot stiprām nakts salnām, sasalst uz lauka nenovākti, bet valstij, neieskaitot pagājušā gada parādu, viņš arī par 1946. g. nav nodevis 2890 kg. Tāpat nav nodevis 800 g vilnu un 230 kg gaļu, lai gan viņam divas aitas un četri jēri, gadu vecs bullis un ziemā atšķirts teļš. Tādu rīcību citādi kā par kaitniecību nosaukt nevar. Attiecīgai iestādei jāpiespiež kulaks cienīt padomju likumus. R. Krastiņš.”

Tikmēr citi “ne-kulaki” presē tiek cildināti par iesaistīšanos sociālistiskajā sacensībā un plānu pārpildīšanu.

“Biedres Ķilpes desmitā sociālistiskā sacensībā ieslēgušās visas zemnieku saimniecības. Virs gada normas tās apņēmušās nodot 4 t graudu un 2 t kartupeļu. Šim centīgam desmitam cenšas neatpalikt arī citi pagasta desmiti. Saldenieki savu apņemšanos arī izpilda.

Tā Donis “Induļos” virs gada normas nodevis jau 288 kg labības, bet Lange “Lībiešos” – 164 kg kartupeļu. Jaunais darba zemnieks Radovics “Ojāros” virs normas nodeva 100 kg labības un 200 kg kartupeļu.”

Graudu korupcija

Izdevums “Zemgales Komunists” 1. oktobrī ziņo par korumpētiem labības pieņemšanas punkta darbiniekiem.

“Zemnieki, kas valstij nodod labību Bēnes labības pieņemšanas punktā, izsaka aizdomas, ka punkta darbinieki labības mitruma saturu nosaka pēc kukuļiem. Šīs aizdomas apstiprina Bukaišu pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāja b. Meija, kas ziņo par kukuļu ņemšanas gadījumiem. Tā Bukaišu zemnieks Bērtulis no Bebriem sagādes punktā pieveda 2 maisus graudu. Labību atzina pārāk mitru, lai to pieņemtu. Kad Bērtulis punkta darbiniekiem atdeva maisu rudzu, labību pieņēma bez ierunām. Kontrolējošām iestādēm nekavējoties jāpārbauda pieņemšanas punkta darbs, lai likvidētu nekārtības.”

DP nometnēs Vācijā gatavojas 18. novembrim

Latviešu pārstāvības izdotais laikraksts angļu joslā “Rīgas Ziņas” raksta par tā saukto pārvietoto personu (DP) – nometnēs dzīvojošo latviešu – gatavošanos valsts neatkarības svētkiem.

Latviešu ģimenes pārvietoto personu nometnē Vācijā, Felbahā. Foto: Māra Lazda/"Zudusī Latvija"

“Sāk ienākt ziņas no nometnēm, kas jau uzsākušas gatavoties 18. novembra svinībām. Vircburgā nometnes padomes sēdē nolemts rīkot mākslas skati latviešu kultūras reprezentēšanai ārpus nometnes un plašu koncertu nometnē. Eitīnas nometnē koris stājies pie svētku programmas iestudēšanas. Sarunāti arī solisti. Šīs un vēl dažas citas tautiešu kopas rāda atzīstamu priekšzīmi. (..) Izpildošiem māksliniekiem un koriem savukārt der padomāt par svaigu, nenovalkātu un latvisku repertuāru, uzņemot sakarus ar skaņražiem. Gleznotājiem un rotātājas mākslas kopējiem jāpadomā par jauniem eksponātiem, referentiem – par jauniem tematiem, apgādiem – par piemērotiem izdevumiem, laikrakstiem – par svētku numuru. Arī trimdā mūsu valsts svētki jānosvin godam.” Avīze arī vēsta, ka Bavārijas apgabala latviešu komiteja ir nodibinājusi pabalstu fondu no nometnēm izraidītajiem latviešiem. Pirmo iemaksu fondā iemaksājusi Franku novada dziesmu dienu rīcības komiteja.

Vācijā izdot Anšlava Eglīša "Kazanovas mēteli"

“Latviju Mēnešraksts Laiks” 1. oktobrī raksta par “grāmatu, kas ierosina,” – Anšlava Eglīša darbu “Kazanovas mētelis”, kas šajā gadā tika izdots Vācijā.

Arhīva foto

“Šī nelielā grāmata ar savu saturu un ārējo ietērpu ne tikvien iepriecina lasītāju, tā ierosina pārdomas tiem, kas ar vērīgu skatu seko mūsu literatūras attīstībai jaunajos grūtajos trimdas apstākļos un raizējas par latviešu rakstniecības nākotni. Pirmkārt, tā diezgan skaidri rāda trimdas grāmatniecības iespējas, otrkārt, liek apsvērt rakstnieka uzdevumu tagadējos apstākļos un, treškārt, noapaļo zināmu posmu autora darbā. Anšlavs Eglītis, tāpat kā viņa nelaiķis draugs Eriks Ādamsons, prieks kādiem piecpadsmit gadiem ieguva vārdu un kritikas atzinību gandrīz vienā dienā jau ar pirmo grāmatu, pareizāk, ar pirmo noveļu parādīšanos periodikā. Šis mūsu literātūrā diezgan retais gadījums izskaidrojams ar jaunu talantu meklētāja un atbalstītāja, “Daugavas” redaktora Jāņa Grīna, sevišķo labvēlību – viņš jau no pirmajiem jaunā autora darbiem pareizi prata paredzēt potenciālu, kas Eglīša talantā slēpās –, bet vēl vairāk to apstākli, ka autors jau pirmajos darbos nostājās lasītāju priekšā kā nobriedis rakstnieks. (..)

Tāpat kā gleznotājiem ir savi iecienīti motīvi, arī Eglītim ir savas iecienītas tēmas, pie kurām viņš turas un kuru veidojumā viņš parāda visu savu meistarību. Viņš nekad neņem vielu, par kuru domā, ka tā viņam “nepiederas”. Vielas un tēmu izvēlē Eglītis ir tik nepielūdzams pret sevi, ka sākumā gribēja pat atsacīties rakstīt par mīlestību. Jo tās vārdā literātūrā mēdz melot vēl vairāk nekā dzīvē. Lasītājam grūti būs iedomāties, ko rakstniekam nozīmētu šāda atsacīšanās. Apsveicami, ka vēlāk Eglītis grozīja šo apņemšanos, atteikdamies vienīgi no mīlas sentimentālitātes. Ja vielas izvēlē Eglītis askētiski vīrišķīgs, tad tās pasniegumā viņš ir taupīgs kā skots. Viņa sižeti atkailināti līdz pēdējam, un labākajos darbos, kas nereti ir īsākie, jau tuvojas ideālam – mākslinieciskajam anekdotam. Tikai tā panākams vislielākais efekts. Tāpēc Eglīša noveles ir bauda lasīt, tāpēc tanīs nav nekā lieka, nav tukšu vietu, fābulas vai tempa apsīkuma. Lasītājs nezina, ka rakstnieks to panāk tikai ar bargu atsacīšanos,” par sava kolēģa veikumu raksta Valdemārs Kārkliņš.

2017 - 2008 2017 - 2008 2007 - 1998 2007 - 1998 1997 - 1988 1997 - 1988 1987 - 1978 1987 - 1978 1977 - 1968 1977 - 1968 1967 - 1958 1967 - 1958 1957 - 1948 1957 - 1948 1947 - 1938 1947 - 1938 1937 - 1928 1937 - 1928 1927-1918 1927-1918