Projektu atbalsta
Latvijas Balzams
16. Oktobris  | 1949

1949. gads: Otrā masveida deportācija uz Sibīriju, Norvēģija neatzīst Latvijas pievienošanu PSRS, dibina NATO

1949. gada 25. martā izsūtītie latvieši. Viņu vidū skolotāja no Rīgas 7. vidusskolas Austra Hartmane (1898 – 1984). Amūras apgabala Blagoveščenskas rajona Šimanovskas ciems. 1953. gada 2. maijs. Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

Janvārī Pekinu ieņēma komunistu karaspēks Mao Dzeduna vadībā. Vēlāk, 1. oktobrī, pēc vairāk nekā 20 gadus ilgušā Ķīnas pilsoņu kara Pekinā tika pasludināta Ķīnas Tautas Republika.

25.–30. martā notika Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija. Uz PSRS attālajiem rajoniem deportēja apmēram 43 000 cilvēku no Latvijas (apmēram 90 000 no Baltijas kopumā). Visvairāk tika izsūtīti tieši zemnieki kā galvenie nacionālo partizānu atbalstītāji. Izsūtīšanai bija jānostiprina padomju režīms Latvijas laukos.

NATO dibināšana. Foto: TopFoto/Scanpix/LETA

Aprīlī tika dibināta NATO, 12 Eiropas un Ziemeļamerikas valstīm parakstot Ziemeļatlantijas līgumu, kas stājās spēkā 24. augustā. Maijā Strasbūrā tika dibināta Eiropas Padome.

Maijā beidzās Berlīnes blokāde, kas sākās 1948. gadā, kad padomju armija mēģināja izspiest Rietumu sabiedrotos no Rietumberlīnes, uzsākot zemes ceļu blokādi. 23. maijā tika dibināta Vācijas Federatīvā Republika.

25. novembrī sāka iznākt Amerikas latviešu laikraksts “Laiks”.

Lielas deportācijas Baltijas valstīs

“Stockholms Tidningen” 22. aprīlī ziņo, ka pāri Baltijas valstīm veļas liels deportāciju vilnis. Vācu kara gūstekņi, kas atgriezušies no Padomju Savienības, snieguši pilnīgi vienādas ziņas par šo akciju, kura dziļā slepenībā risinās tai pašā laikā, kad Parīzē notiek komunistu “pasaules miera kongress”.

Deportēto vilciens Auces stacijā. Foto: Gunārs Janaitis

“22. martā vācu gūstekņu transports Viļņas stacijā sastapis kādu citu vilcienu, kura 50–60 preču vagonos atradušies deportējamie lietuvieši. Pēdējie izmisumā saukuši vāciešiem: “Stāstiet brīvajai pasaulei, kas notiek ar mums!” Cits vāciešu transports starp 23. un 25. martu uz Kuibiševas–Smoļenskas līnijas pabraucis garām 28 vilcieniem, kuros atradušies deportētie latvieši. Vīrieši, sievietes un bērni bijuši sadzīti vagonos atsevišķi. Vilcieni gājuši tik lēni un stacijās kavējušies tik ilgi, ka vācieši paguvuši sarunāties ar aizvestajiem. Tās lielāko tiesu bijušas latviešu zemnieku ģimenes, kas piespiestas atstāt savas saimniecības pusstundas laikā, ņemot līdzi tikai rokas bagāžu. Deportētie stāstījuši, ka krievi nosūtījuši uz Latviju veselas trīs tanku divizijas, lai cīnītos pret nemieriem, kas radušies, kad zemnieki pretojušies kolehozācijai un rezultātā tikuši deportēti. Vēl citi vācu gūstekņi ziņo, ka starp 27. un 31. martu pabraukuši garām septiņiem vilcieniem starp Kaļiņinu un Brestļitovsku. Šais vilcienos bijušas galvenā kārtā sievietes, bet arī bērni un sirmgalvji. Krievu sardze vagonos bijusi pastiprināta. 

Kādā stacijā dažiem gūstekņiem izdevies sarunāties ar deportētajām sievietēm. Tās stāstījušas, ka viņu vīri aizvesti jau agrāk, bet tagad pienākusi kārta sievām un bērniem. Gūstekņi prasījuši pēc aizvešanas iemesla. Atbilde bijusi: “Pretvalstisks noskaņojums.” Par igauņu deportācijām gūstekņi nav varējuši sniegt nekādu ziņu, taču daudzas zīmes liecina, ka līdzīga akcija risinās arī Igaunijā. Aprīļa sākumā novēroti vairāki vilcieni, kas devušies no Minskas uz rietumiem, Baltijas valstu virzienā, vedot krievu strādniekus un zemniekus, t.i., tā tipa kolonizatorus, ko igauņi 1941. gadā ironiski dēvēja par “Kazaņas studentiem”. Tas rāda, ka līdztekus deportācijām notiek Baltijas pārkrievošana.

1949. gada 25. martā izsūtītie latviešu bērēs. Amūras apgabals 1952. gads. Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

Kur deportētie nokļūst? Kāds bij. vācu armijas instruktors, kas tikko atgriezies no Sibirijas, zinājis stāstīt, ka jauno deportāciju pirmie upuri jau ieradušies Tiumenā pie Turas upes. Tur viņi tūdaļ iesaistīti darbā kādā kokzāģētavā. Aizvesto vidū bijuši vīrieši un sievietes vecumā līdz 70 gadiem un arī bērni. Viņi strādā visļaunākos iedomājamos apstākļos. Daudziem no viņiem ir tikai koka tupeles, un, tās apāvuši, tie augām dienām nes dēļus.

Tikmēr Latvijā sumina Lavrentiju Beriju

Kamēr pasaules brīvā prese jau gatavo ziņojumus par latviešu, lietuviešu un igauņu masveida deportācijām, Latvijas PSR “oficiālie” laikraksti 50. gadu jubilejā sumina Josifa Staļina līdzgaitnieku un vienu no pirmā deportāciju viļņa (1940.–1941. g.) organizatoriem Lavrentiju Beriju.“Padomju Jaunatne” 30. martā publicē Komunistiskās partijas un PSRS Ministru Padomes suminājumu “uzticīgajam padomju tautas dēlam” un “sirsnīgi apsveic Jūs, uzticīgo Ļeņina skolnieku, biedra Staļina līdzgaitnieku, izcilo Komunistiskās partijas un Padomju valsts darbinieku, Jūsu piecdesmitajā dzimšanas dienā. Visa Jūsu apzinīgā dzīve veltīta revolucionārajai cīņai par strādnieku šķiras lietu, par komunisma uzvaru. Kā uzticīgs padomju tautas dēls Jūs ar visu savu dzīvi un darbību rādāt iedvesmojošu piemēru, kā kalpot tautas interesēm, godam izpildīdams uzdevumus, kādus Jums uzticēja Komunistiskā partija. Lielā Tēvijas kara gados Jūs izpildījāt ļoti atbildīgus partijas uzdevumus tiklab sociālistiskās saimniecības vadībā, kā arī frontē un ar Jums piemītošo kūsājošo boļševistisko enerģiju un vīrišķību kaldinājāt uzvaru pār ienaidnieku. Novēlam Jums, mūsu cīņas draugs un biedri, mūsu dārgais Lavrentij Pavlovič, veselību un ilgu mūžu raženā darbā par svētību mūsu lielajai sociālistiskajai Dzimtenei, par svētību padomju tautai”.

Šajā dienā “Padomju Jaunatne” arī atgādina, ka Latvijas jauniešiem beidzot ir pieejamas no “reliģiskajiem māņiem un šķiriskajiem aizspriedumiem” attīrītas zināšanas. “No tās dienas, kad Latvijas republika kļuva par pilntiesīgu Padomju Sociālistisko Republiku Savienības locekli, arī latviešu jaunatnei pavēries plašs ceļš uz zinātnes apgūšanu. Viens no galvenajiem Latvijas jaunatnes ieguvumiem ir tas, ka mūsu skola tagad sniedz īstas zināšanas, brīvas no visādiem reliģiskiem māņiem un šķiriskiem aizspriedumiem, tādas zināšanas, kas palīdz virzīt dzīvi uz priekšu, veicina cilvēces kultūras attīstību un ir pamats jaunās, augstākās, vistaisnīgākās sabiedriskās iekārtas – komunisma uzcelšanai. (..) Mūsu republikas jaunieši augsti vērtē savas iespējas, savas augstās tiesības. Padomju valdībai un boļševiku partijai viņi pateicas ar neatlaidīgu mācīšanos – kā to viņiem novēlējis Ļeņins, kā to māca biedrs Staļins.”

Norvēģija nav atzinusi de iure Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai

21. oktobrī “Latvju Vārds” raksta: “Pagājušā nedēļā kāds padomju jūras velkonis atstāja Oslo ostu, velkot sev līdzi sarūsējušu un bojātu kuģa vraku. Pēdējais ir atliekas no kāda 2000 tonīga tvaikoņa, kas Norvēģijas jūrniecības vēsturē ieguvis vislielāko popularitāti. 

Kuģi, kas agrāk bija reģistrēts Latvijā, kara laikā pārņēma vācieši, pārkrustot to par “Ortelsburg”, un aizveda uz Oslo kā prizu. Kuģim atrodoties ostā, 1943. gada aprīlī to nogremdēja Norvēģijas iekšējās frontes sabotieri. Pēc Norvēģijas atbrīvošanas Oslo ostas iestādes atrada, ka vraks traucē kuģu noenkurošanu, kāpēc nolēma to izcelt. 1947. gadā ūdenslīdēji uzsāka darbu, un 1948. gada jūnijā kuģis bija jau izcelts. Ieskaitot sīkākus mašīnu remontus, kuģa glābšanas operācija izmaksāja $ 180 000. Tā kā Norvēģijas iestādes bija nodomājušas kuģi pārdot, bet pircēju nenācās tik viegli atrast, beidzot kuģi piedāvāja Padomju Savienībai, neskatoties uz to, ka Norvēģija nav atzinusi de jure Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai. Beidzot Padomju Savienība kuģi nopirka par $ 40000. Ziņojums, ko sniedz “Norvēģijas Ziņas Vašingtonā”, ievērojams ar to, ka te atkal no jauna redzams apliecinājums Padomju Savienības patvarīgās rīcības neatzīšanai.”

Pārdomas svešumā par klaušu kalpa garu

Bēgļu gaitās Kanādā nonākušais I. Kaģis laikrakstā “Brīvība” 1949. gadā dalās pārdomās par latviešu vēsturisko mentalitāti un tās iespaidu uz mūsdienām: “Latvieši, kam priekš pirmā pasaules kara gadījās dzīvot kādā no tiem Latvijas apvidiem, kur vēl bija saglabājušies tā saucamie muižu nedēļnieki vai klaušu kalpi, varēja iegūt diezgan daudz ierosinošu novērojumu šo jautājumu atbildēm. Šiem klaušu kalpiem pilnīgā atkarībā no muižas palika dzimtbūšanas veidotā mentalitāte. Gribētos piezīmēt, ka arī dažā labā citā tautā šo īpašību nav trūcis un tās lielākā vai mazākā mērā saglabātas līdz mūsu dienām. 

Nav grūti saprast, ka šī klaušu kalpa – vagara mentalitāte ir tā, kas vislabāk noder dažāda veida diktatūru, autoritāru iekārtu un tamlīdzigu valsts formu veidošanai. Nepieciešamība “skatīties uz augšu” un cenšanās pavēlēt pēc paša patikas ir tie psichiskie pamatdzenuļi, ko liek lietā katrs šāds režīms. Laba tiesa bija to latviešu, kuros klaušu kalpa mentalitāte saglabājās līdz neatkarīgās Latvijas nodibināšanai.

Īsais demokrātiskās Latvijas laiks nespēja šo klaušu kalpu garu izskaust. Klaušinieki un vagari pēc 1934. g. atkal bija savā īstajā elementā! Norisinājās kaut kas līdzīgs senās muižas garīgās atmosfairas atdzimšanai. Netrūka tādu, kas pēkšņi juta sevī iedvesmu ar sajūsmu sekot “jaunajam garam”, parasti neapzinoties, ka viņos runā vairāk paaudžu laikā iegūtā nepieciešamība lūkoties uz augšu, dievināt kungu. Atceros, kā kāds latviešu žurnālists 1939. gadā centās ieskaidrot, cik nepieciešama ir absolūta padevība un paklausība vadonim. Nelīdzēja aizrādījums, ka brīvs vīrs pat pret “dievību neizturas ar verga padevību”. Bija redzams, ka šim cilvēkam padevība bija garīga nepieciešamība. 

Klaušu kalpa gars, krietni iekopts pēc 1934. gada, sevišķi koši plauka pēdējā kara laikā, kad Latviju okupēja dažādu diktātoru karapulki. Bieži likās, ka 15. maija sējumi dod 10 vārpas uz viena stiebra. Šķiet, ir laiks godīgi pasacīt, ka vecā priekšzīmīgā klaušu kalpa mentalitāte dažu labu latvieti vācu laikā noveda līdz pat smagam noziegumam. Un tagad ar nožēlu jāatzīst, ka mazajā latviešu bēgļu saujiņā, ko bargie vēji kā pelavas putina pa visu pasauli, klaušu kalpa – vagara gars atplaukst jo koši. Iepazinušies ar šī gara iezīmēm un pirmavotu, viegli varam to saskatīt gan nometņu barakās Vācijā, gan strādnieku mītnēs tāli no vecās Eiropas. Nelīdz šī gara kultivētājiem pat saskare ar rietumu dēmokratijas mācībām, kas aptver ne tikai valsts veida un pilsoņu tiesību pamatojumus, bet veidojas par dziļi pārdomātu un pārbaudītu dzīves filozofiju, kas tālu pāraugusi seno formālās dēmokratijas jēdzienu. Tāpat kā viņu garīgajiem senčiem, šiem latviešiem nepieciešama lūkošanās uz augšu vai vagariska komandēšana. Liekas, ka var pat runāt par klaušu kalpa kompleksu šo ļaužu psichē. Šī kompleksa pasīvā puse izpaužas padevībā, bet aktīvā puse pavēlēšanas tieksmē.

(..) Jāsaprot, ka šādi bēdīgās pagātnes garīgo tradiciju turpinātāji nevar būt latviešu nākotnes veidotāji. Lai mūsu likteņi būtu kādi būdami, bet klaušu kalpa garam, kas spokojas mūsu vidū, ir jādod īstais vārds. Pazīts un pareizi vārdā saukts, tas vairs nebūs bīstams.”

2017 - 2008 2017 - 2008 2007 - 1998 2007 - 1998 1997 - 1988 1997 - 1988 1987 - 1978 1987 - 1978 1977 - 1968 1977 - 1968 1967 - 1958 1967 - 1958 1957 - 1948 1957 - 1948 1947 - 1938 1947 - 1938 1937 - 1928 1937 - 1928 1927-1918 1927-1918