Projektu atbalsta
Latvijas Balzams
15. Oktobris  | 1952

1952. gads: Keidžs komponē klusumu, britiem jauna karaliene

Elizabetes II kronēšanas ceremonija. Foto: Vida Press

Elizabete II kļuva par Apvienotās Karalistes karalieni pēc viņas tēva Džordža VI nāves, bet Apvienotās Karalistes premjerministrs Vinstons Čērčils paziņoja, ka valstī ir izgatavota atombumba.

Brazīlijas sportists Ademars Fereira da Silva Helsinku olimpiskajās spēlēs. Foto: AP/Scanpix/LETA

PSRS iznīcinātājs “Mig” virs Baltijas jūras notrieca Zviedrijas lidmašīnu DC-3. Helsinkos notika Vasaras olimpiskās spēles, un Olimpiādē pirmo reizi piedalījās PSRS izlase. Par pasaules čempioni volejbolā PSRS izlases sastāvā šajā gadā kļuva Minjona Sakse, bet basketboliste Dzidra Uztupe PSRS izlases sastāvā kļuva par Eiropas čempioni.

Stājās spēkā līgums par Eiropas Savienības priekšteces – Eiropas Ogļu un tērauda kopienas – dibināšanu, ko veidoja Beļģija, Francija, Rietumvācija, Itālija, Nīderlande un Luksemburga.

Augustā Ņujorkā pirmo reizi tika “atskaņots” komponista Džona Miltona Keidža skaņdarbs “4'33”, kurā neizskan neviena nots, publika bauda klusumu.

Solījumu maratons

Šis ir laiks, kad padomju prese ik dienu publicē visdažādākos solījumus, kurus devuši darbaļaudis par ražošanas plānu pārpildīšanu. Noritēja sava veida sacensība solīšanā. Laikraksts “Padomju Kuldīga” šajā dienā ziņo par solījumiem, kurus devuši finiera fabrikas “Vulkāns” strādnieki.

Ekrānuzņēmums

“Finieru fabrikas “Vulkāns” kolektīvs ar lielu interesi iepazinās ar b. Maļenkova pārskata ziņojumu partijas XIX kongresam. Fabrikas cechos sākušās dzīvas pārrunas par kongresa materiāliem un tiem lielajiem plāniem, kuri padomju tautai jārealizē jaunajā piecgadē. Vēloties dot arī savu ieguldījumu komunisma celtniecībā, 55 fabrikas brigādes un 216 strādnieki, iekļaujoties sociālistiskajā sacensībā par godu Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 35. gadadienai, uzņēmās paaugstinātas saistības. Tā b. Grīntāla baļķu atgarinātāju brigāde apņēmās maiņas normu izpildīt par 140 procentiem, lobmašīnas vadītāja b. Balandina brigāde – par 138 procentiem, b. Prusaka skaidu žāvējamā aparāta brigāde – par 136 procentiem, b. Operovičas līmjpreses brigāde – par 146 procentiem.

Daudzi fabrikas strādnieki uzņēmušies arī individuālas saistības. Tā saiņotājs b. Konrāds apņēmies normu veikt par 210 procentiem, svārstzāģa vadītāja P. Pieša – par 170 procentiem, kā arī dot labas kvalitātes produkciju. (..) Par šo un vēl citu saistību izpildi “Vulkāna” strādnieki izsaukuši uz sociālistisko sacensību finieru fabrikas “Lignums” un “Rīgas finieru fabrika”.”

Brīdina par jaunām deportācijām

Amerikas latviešu avīze “Laiks” raksta par Kremļa plāniem veikt jaunas latviešu deportācijas.

“Cauri dzelzs priekškaram saņemta informācija, ka Maskava plāno jaunas latviešu zemnieku deportācijas, šoreiz no Daugavpils apgabala, kā boļševiki tagad sauc Latgali. 

Paredzēts deportēt ap 4000 ģimeņu uz Pad. Savienības apgabaliem. Deportāciju sagatavošanu, kā svētdienas vakara raidījumā ziņoja “Amerikas Balss”, rādot vairāki fakti. Jau šī gada 20. augustā Latvijas komūnistu partijas sekretārs Bisenieks izdevis rīkojumu izslēgt no kolchoziem visus, “kas nav uzticami padomju varai”.

Šai neuzticamo kategorijā ieskaitīti visi agrāko viensētu īpašnieki un citi boļševikiem “naidīgi elementi”. Šai pašā Bisenieka rīkojumā uzdots no šiem “izslēgtajiem kolchozniekiem” sastādīt speciālus “darba bataljonus”, kas nododami kādas īpašas komitejas “tālākai rīcībai”. (..) Līdzīgi kā tagad, komūnisti izrīkojās 1951. gadā jau Kurzemē, kad no kolchoziem izslēdza 700 ģimenes, ieskaitīja tās īpašos “darba bataljonos” un vēlāk izsūtīja uz Archangeļsku, kur tās nodarbina bruņošanas rūpnīcās.”

Vēsturiski sasniegumi dod cerību uz atkal brīvu Latviju

Latviešu žurnāls ASV “Tilts” (redaktori Knuts Lesiņš un Hugo Skrastiņš) oktobrī piemin Latvijas diplomātu cīņu par mūsu valsts atzīšanu. Raksta ievadā – zīmīgs citāts no Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica vēstules diplomātam Kārlim Zariņam 1919. gadā. Šie vārdi ir bijuši aktuāli XX gadsimta vidū un ir aktuāli arī gadsimtu vēlāk:

Ekrānuzņēmums

“Krievi pašlaik pastiprina savu aģitāciju Londonā. Tam vajaga strādāt pretim. To varētu izdarīt divējādi. Bieža satikšanās ar pieejamiem angļu valsts vīriem, sabiedriskiem darbiniekiem un preses pārstāvjiem un periodiskas iknedēļas sapulces ar somu, igauņu, leišu, gruzīnu un ukrainiešu – ja tādi Londonā ir – pārstāvjiem. Savā laikā ar tādām sēdēm bija iespējams gūt plašu informāciju un uzstādīt vienotu diplomātisku fronti pret krievu intrigām.”

“Kad šie vārdi rakstīti, šogad vai tūliņ pēc otrā pasaules kara, kad krievu akcijas kotējās visaugstāk?” – raksta žurnālists Vilis Skultāns. “Katrā ziņā tādi norādījumi patlaban ir ļoti noderīgi un ļoti aktuāli. Tie tomēr nav teikti nesen, bet gan pirms veseliem trīsdesmit trīs gadiem. Minētos vārdus rakstījis mūsu pirmais ārlietu ministrs un lielo Latvijas diplomātisko uzvaru guvējs Zigfrīds A. Meierovics. (..) Meierovics tai laikā cīnījās par Latviju Parīzē, kur tobrīd notika miera konference. Kārlis Zariņš uzturējās kādu laiku Londonā, būdams ceļā no Parīzes uz Zviedriju un vēlāk uz Somiju, kur tam bija jāuzņemas Latvijas diplomātiskās misijas vadība. Trīsdesmit trīs gadi – gadsimta trešā daļa! Un atkal līdzīgas problēmas, ja ne gluži tādas pašas. Toreiz notika nikna cīņa par Latvijas tiesībām runāt līdzi starptautiskā forumā. Tagad mums visiem jācīnās, lai šīs tiesības Latvijai neatņemtu. Pretinieki 1919. gadā Londonā bija krievu monarchists, kas nikni uzbruka ikvienam Krievijas “nedalāmības” apdraudētājam. (..)

Daudz uzdevumu tagad nākuši klāt, bet viens no galvenajiem – “aģitācijai vajaga pretimstrādāt”– palicis joprojām, it kā būtu rakstīts šodien. Daudz nemaldīšos, ja teikšu, ka Londonai mūsu valsts starptautiskā stāvokļa izcīnīšanas ziņā ir piekritusi viena no galvenām, varbūt pati nozīmīgākā loma. Kaut arī niknāko cīņu laiks pirmajā posmā bija Parīze (kur 1919. g. notika miera konference un 1921. g. – Latvijas tiesiskā atzīšana), taču Londonā pirms tam bija veikti pirmie izšķirošie priekšdarbi, gūti pirmie panākumi. Tie deva drosmi un rādīja tālāko ceļu. Asiņainā kara pēdējos mēnešos un pirmā pēckara posmā Londona bija aizņemta ar gigantiskām pasaules problēmām, šeit vijās un krustojās starptautiskās, imperiālās, militārās un citas intereses. Kam gan bija laika uzklausīt vēl nekad nedzirdētās Latvijas balsi. 1918. gada novembrī Londonas migla šķita gandrīz necaurredzama. Un tomēr! Veselu nedēļu pirms Latvijas valsts proklamēšanas Meierovics Londonā bija saņēmis ārlietu ministra lorda Balfūra vēstuli, ka Viņa Majestātes valdība atzīst “Latvijas nacionālo padomi kā faktiski neatkarīgu orgānu, līdz kamēr miera konference liks pamatus jūsu jaunajam brīvības un laimes laikmetam”. (..)

Joprojām divi Latvijas kuģa masta gali – sūtniecības Londonā un Vašingtonā – ir virspusē, kas neļauj aizmirst ne savējiem, ne svešiem to, kas reiz bijis, un to, kam atkal reiz jābūt. Tieši pēdējos gados sākušies atplūdi. Varbūt, varbūt mums drīz atkal kļūs redzamas kuģa kontūras un noskaidrosies tas, kā to atkal dienas gaismā celt. Trīsdesmit trīs gadu ilgajām pūlēm Londonā tur būs savi nopelni.”

2017 - 2008 2017 - 2008 2007 - 1998 2007 - 1998 1997 - 1988 1997 - 1988 1987 - 1978 1987 - 1978 1977 - 1968 1977 - 1968 1967 - 1958 1967 - 1958 1957 - 1948 1957 - 1948 1947 - 1938 1947 - 1938 1937 - 1928 1937 - 1928 1927-1918 1927-1918