Projektu atbalsta
Latvijas Balzams
11. Oktobris  | 1956

1956. gads: Kastro ieņem Kubu, PSRS sāk saīsināt darba nedēļu, Inese Jaunzeme izcīna zelta medaļu

XVI Vasaras olimpisko spēļu čempiones Ineses Jaunzemes sagaidīšana Rīgas Dzelzceļa stacijā. Rīga, 1957. gada 11. janvāris. Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

PSRS Augstākā Padome izdeva dekrētu par darba nedēļas saīsināšanu, nosakot, ka pakāpeniski notiks pāreja uz 42 stundu darba nedēļu (7 stundas dienā, jo tolaik strādāja arī sestdienās).

Vasarā Mežaparkā tika atklāts bērnu dzelzceļš. Tam bija divas gala stacijas – Komjauniešu un Skolas, kā arī pietura līnijas vidū. Reisos vilciens izbrauca ik pēc 30–45 minūtēm, biļetes cena bērniem bija 10, bet pieaugušajiem – 20 kapeikas.

Savukārt šī gada ziemā tika fiksēta vēsturiski zemākā gaisa temperatūra – mīnus 43,2°C (8. februārī Daugavpilī).

Padomju tanki Budapeštā. Foto: TopFoto/Scanpix/LETA

Vasaras olimpiskajās spēlēs Melburnā šķēpmetēja Inese Jaunzeme ar rezultātu 53,86 metri izcīnīja zelta medaļu. Sudraba medaļu šajās spēlēs PSRS vīriešu basketbola izlases sastāvā izcīnīja Valdis Muižnieks, Jānis Krūmiņš un Maigonis Valdmanis.

Ar plašu studentu demonstrāciju sākās protesti Ungārijā, kas vainagojās ar promaskaviskās valdības gāšanu. “Ungāru dumpja” apspiešanai Maskava iesūtīja papildu karaspēku, sākās nežēlīga izrēķināšanās ar pretošanās kustības līderiem.

Novembrī revolucionāri noskaņotais Fidels Kastro organizēja partizānu iebrukumu Kubā. Kastro kopā ar 81 bruņotu kaujinieku ar jahtu devās ceļā uz Kubu. Pamazām viņiem sāka pievienoties brīvprātīgie atbalstītāji, un 1957. gada jūlijā vienībā jau bija ap 200 kaujinieku.

Rīgā būvē Akmens tiltu

Laikraksti ziņo par puskilometru garā Oktobra (vēlāk – Akmens) tilta tapšanu. Žurnāls “Zvaigzne” 1. oktobrī raksta par tehniski sarežģīto būvi, kuras celtniecību apgrūtina Daugavas īpatnības.

Akmens tilta būvniecība. Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

“Upe ir ļoti dziļa, un dziļums sākas tieši pie krastiem. Tātad zemes slāņi, kas varētu būt par drošu tilta smaguma uztvērāju, atrodas lielā dziļumā. Jūtamas jūras tuvuma sekas ir bieža upes līmeņa celšanās, dažkārt pat 3 metrus virs parasta. Pieeja Daugavas krastiem šai vietā ir ļoti zema. Šie apstākļi izslēdza iespēju celt dzelzsbetona posmu būvi ar arkām, jo šāda tilta pagaidu pamatu izbūve izmaksātu pārāk dārgi. Tādēļ tika apstiprināts inženiera G. Popova un arhitekta K. Jakovļeva projekts: astoņu posmu dzelzs siju sistēmas tilts uz kesonu pamatiem ar braukšanu pa augšu. (..)

Pēc pavisam jauniem principiem tika veikts visgrūtākais darbs – tilta upju balstu un sevišķi to zemūdens daļu izbūve. (..) Upju balsti tiek celti uz kesona pamatiem. Kesonu metodi tiltu celtniecībā pielieto jau sen, un Padomju Savienībā vidējiem un sevišķi lieliem tiltiem līdz šim laikam parasti tika veidoti kesonu balstu pamati. Kesonu metode sastāv no sekojošām operācijām: vispirms izgatavo kesonu kameru – metāla, dzelzsbetona vai kokbetona kasti bez dibena. “Apakšējā stāvā”, ko veido kameras sienas, griesti un upes dibens, strādnieki veic rakšanas un zemes izvākšanas darbus, lai panāktu kesona iegrimšanu. Šai pašā laikā virs kameras griestiem tiek celts mūris – nākošais tilta balsts. Zem mūra smaguma kesons grimst arvien dziļāk, līdz sasniedz vajadzīgo pamatni – parasti klinti. Tad aizmūrē arī kesona kameru. Darbs kesona kamerā, kā arī virs kesona mūrēšana notiek zem ūdens. Tādēļ kamerā pastāvīgi pievada zem noteikta spiediena saspiestu gaisu, lai, līdzsvarojot ūdens spiedienu no ārpuses, izspiestu ūdeni no kameras.”

Divi gadi bateriju meklējumos

“Vai patiesi šī ir “nenokārtojama” lieta?” šīs dienas avīzē “Cīņa” sašutis vaicā Maltas rajona kolhoznieks J. Beļavskis. Viņš ir bēdīgs, jo jau divus gadus nevar klausīties radio. Izmeklējies tuvu un tālu, bet nevienā veikalā šajā laikā nav atradis… baterijas.

Radioklausītājs un bateriju radiouztvērējs "Rīga B912". Foto: No Ata Brikmaņa privātā arhīva

“Daudzi mūsu kolchoza “Padomju Latvijas X gadi” kolchoznieki iegādājas radiouztvērējus “Rodina”, “Tula” un citus, kas darbināmi ar baterijām, jo elektrības mūsu mājās vēl nav. Īss izrādījās mūsu prieks. Izdega baterijas, apklusa radioaparāti. Tagad jau divus gadus nespējam iegādāties jaunas, jo veikalos bateriju nav. Tāpēc mūsu kolchozā klusē visi 52 radiouztvērēji.

Nevaram paklausīties ne mūziku, ne par jaunākajiem notikumiem dzimtenē un pasaulē, ne citu ko. Jau martā aizrakstījām Latvijas patērētāju biedrību savienības Tirdzniecības pārvaldei. Tā apsolīja otrajā pusgadā rajona veikaliem piegādāt baterijas, bet šiem solījumiem nav pat graša vērtība.

Jo līdz šai dienai vēl veikalos tāda manta nav parādījusies. Iznāk pavisam nejēdzīgi – radiouztvērējus pārdod, bet nenodrošina to lietošanas iespēju! Arī abonēšanas maksu iekasē par klusējošiem aparātiem,” raksta Beļavskis.

Čeka vilina trimdas latviešus

No 1955. gada divas reizes nedēļā iznāca čekas pārraudzītais izdevums “Par Atgriešanos Dzimtenē”, kas vēlāk pārtapa par “Dzimtenes Balsi”. Šajā laikā anonīmā (redakcijas adrese Berlīnē, nekādu kontaktu, uzvārdu nav) avīze tika izplatīta trimdā dzīvojošo latviešu vidū. 11. oktobrī avīze publicē kārtējo sarakstu ar latviešu ģimenēm, kas meklējot savus ārzemēs izgaisušos radus un paziņas.

Ekrānuzņēmums

“Savu dēlu Jāni Pētera d. Vipuli, dzim. 1925. g., 15. septembrī, ko 1944. gada septembrī hitlerieši mobilizēja savā armijā, meklē Liene Vipule. Viņas adrese: Latvijas PSR, Valkas rajonā, Valkas ciema Kalnkrieviņos, lauksaimniecības artelī “Ļeņina ceļš”. Savā vēstulē dēlam viņa raksta: “Mīļais dēls! Tavi vecāki sūta tev sveicienu. Līdz ar to mēs gribam Tev pateikt, ka dzīvojam pārtikuši. Strādājam kolchozā un par katru izstrādes dienu saņemam desmit rubļus naudā un trīs kilogramus graudus. Zigurds mācās vidusskolā. Maigonis strādā Maskavā, Ārija ir apprecējusies. Ļoti gribam redzēt Tevi un tādēļ gaidām mājās. Vecāki.””

Sākotnē izdevuma galvenais mērķis bija panākt trimdinieku repatriāciju, vēlāk tās mērķis mainījās, jo brīvprātīgi atgriezās ļoti niecīgs cilvēku skaits, atceras viens no “Dzimtenes Balss” kādreizējiem redaktoriem VDK virsnieks Imants Lešinskis. (“Starp divām pasaulēm”, I. Lešinskis, “Domas spēks”, 2017). “Šo izdevumu mērķis bija graut attiecīgo trimdas grupu morāli un panākt, lai tās akceptētu “kultūras sakarus ar dzimteni” atbilstoši VDK iecerēm. Šī mērķa vārdā tika izplatīta dezinformācija tiklab par stāvokli dzimtenē, kā arī par dzīvi un norisēm trimdā.”

2017 - 2008 2017 - 2008 2007 - 1998 2007 - 1998 1997 - 1988 1997 - 1988 1987 - 1978 1987 - 1978 1977 - 1968 1977 - 1968 1967 - 1958 1967 - 1958 1957 - 1948 1957 - 1948 1947 - 1938 1947 - 1938 1937 - 1928 1937 - 1928 1927-1918 1927-1918