Projektu atbalsta
Latvijas Balzams
09. Oktobris  | 1958

1958. gads: Dibina NASA, Preslijs dodas dienēt, Rīgā būvē Āgenskalna priedes

Mikrorajons Āgenskalna priedes

Gada sākumā 14 gadus vecais Bobijs Fišers uzvarēja ASV šaha čempionātā, bet mūzikas zvaigzne Elviss Preslijs 23 gadu vecumā tika iesaukts armijā un devās dienēt uz Vāciju. Pasaule iepazina sicīliešu rakstnieka Džuzepes Tomazi di Lampedūzas darbu “Gepards”, kas iznāca gadu pēc viņa nāves.

29. jūlijā ASV prezidents Dvaits Eizenhauers parakstīja Nacionālās aeronautikas un kosmosa aktu (National Aeronautics and Space Act), ar ko tika izveidota kosmosa pētniecības aģentūra NASA un likti pamati Visuma izpētei. Savukārt rotaļlietu pasaulē citus pamatus ielika dāņu uzņēmējs Godfrīds Kirks Kristansens, kurš patentēja “Lego” klucīšu mūsdienu versiju.

Rīgā sāka būvēt mikrorajonu Āgenskalna priedes. Tas bija viens no pirmajiem lielajiem dzīvojamo ēku masīviem, ko Rīgā uzcēla pēc 2. pasaules kara

Šajā gadā Latvijā notika vērienīga dzelzceļa elektrifikācija (Vecāķi–Carnikava, Rīga–Sloka, Carnikava–Saulkrasti).

Pasternaku piespiež atteikties no Nobela prēmijas

Rakstniekam Borisam Pasternakam tiek piešķirta Nobela prēmija literatūrā, Maskavā sākas masveidīga Pasternaka nomelnošana, aicinājumi atņemt rakstniekam pilsonību un izraidīt no valsts. Pasternaks tiek izslēgts no PSRS Rakstnieku savienības un masīvas kampaņas rezultātā no Nobela prēmijas atsakās. Naidīgās reakcijas pamatā bija Pasternaka romāns “Doktors Živago”, kuru PSRS pirmo reizi izdeva tikai 1988. gadā.

Boriss Pasternaks. Foto: RIA Novosti/Scanpix/LETA

Padomju prese 1958. gada novembrī publicē Pasternaka lūgumu Ņikitam Hruščovam neizraidīt viņu no PSRS: “Mani ar Krieviju saista dzimšana, dzīve un darbs. Es nevaru iedomāties savu likteni šķirtu no tās un ārpus tās. Lai kādas būtu manas kļūdas un maldi, es nevarēju iedomāties, ka nokļūšu tādas politiskas kampaņas centrā, kādu ap manu vārdu sacēluši Rietumos. To sapratis, es darīju zināmu Zviedrijas Akadēmijai, ka labprātīgi atsakos no Nobela prēmijas. Izbraukšana no manas Dzimtenes man nozīmētu nāvi, un tāpēc lūdzu nelietot pret mani šo galējo līdzekli. Liekot roku uz sirds, es kaut ko esmu darījis padomju literatūras labā un varu būt tai vēl noderīgs.”

Ziņu aģentūra TASS saistībā ar Pasternaka vēstuli publicē visai indīgu komentāru, kurā norāda: “Gadījumā, ja B. Pasternaks vēlēsies pavisam aizbraukt no Padomju Savienības, kuras sabiedrisko iekārtu un tautu viņš apmelojis savā pretpadomju sacerējumā “Doktors Živago”, oficiālie orgāni šai ziņā viņam nekādus šķēršļus neliks. Viņam tiks dota iespēja izbraukt no Padomju Savienības un personiski izbaudīt visus “kapitālistiskās paradīzes jaukumus”.”

Cilvēks pār dabu

Avīze “Cīņa” šajā dienā publicē vairākus rakstus par cilvēka sparīgo apņemšanos izmainīt dabas ainavu. “Nosusināti 850 hektāri meža” – vēstī viens no virsrakstiem. “Plānā paredzēto 160 tūkstošu kubikmetru vietā izrakts 170 tūkstoš kubikmetru, nosusinot pāri par 850 ha lielu meža masīvu. Melioratori nedomā apstāties pie sasniegtā, bet darbu virs plāna turpina, lai ātrāk nosusinātu pēc iespējas lielākas meža platības.”

Kolhoznieki pēc darba. Foto: Sputnik/Scanpix/LETA

Savukārt rakstā “Spridzinātāji – ūdens ceļa atbrīvotāji” stāstīts par upes paplašināšanu un padziļināšanu. “Krustpils un Līvānu rajona robežām cauri virzās paliela upe – Ataša, kuru visā garumā paredzēts padziļināt un iztaisnot. Šos darbus no upes lejas gala veic Daugavpils MMS melioratori. Vairākus kilometros no upes lejas gala uz augšu melioratori atdūrušies uz dolomīta radzes slāņiem upes gultnē. Lai likvidētu šīs melioratoriem nepārvaramās grūtības, palīgā ieradusies Latvijas Galvenā meliorācijas būvkantora spridzinātāju komanda. Upes gultnē redz iebrauktu automašīnu, uz kuras uzmontēts speciāls agregāts caurumu urbšanai dolomīta cietajos slāņos. (..) Kad vairāku desmitu metru garumā sagatavots uzspridzināmais objekts, apkārtnes iedzīvotāji saņem brīdinājumu – sirēnas signālu. Pēc minūtēm desmit seko sprādziens, un no upes gultnes augstu gaisā uzvirpuļo sarautās radzes gabali. Tādā kārtā upes gultnē izveidots jauns ūdens ceļš.”

Dailes teātrī – "Vaidelote"

“Kvēla un patiesa lielās brīvības ilgās kā pati Aspazija savās jaunības dienās uz J. Raiņa Dailes teātra skatuves atdzimusi viņas “Vaidelote”,” septembrī par jauno Eduarda Smiļģa iestudējumu raksta “Padomju Jaunatne”.

Attēls no žurnāla "Zvaigzne"

“Eduards Smiļģis kopā ar savas ieceres īstenotājiem – F. Ertneri, E. Ferdu, gleznotāju Ģ. Vilku un komponistu I. Kalniņu – ir nostīgojuši lirisko, viscaur trauksmaino un vietumis patētisko Mirdzas kokli dzidram un laikmetīgam skanējumam. (..) Īpašu ievērību pelna Vijas Artmanes Mirdza. Mēs pazīstam V. Artmani kā mākslinieci, kuras talants vienmēr caurvijas ar rūpīgu darbu, bet aktrises tēli ļoti bieži atgādināja smalkus zīmējumus kristālā – reizēm asākās un dziļākās, reizēm vieglās un plūstošās līnijās tie bija meistara rokas darināti, par tiem nevarēja nejūsmot, bet retāk V. Artmane lika dzīvot līdzi saviem tēliem, retāk aktrise ar emocionālu pieskārienu iedarbojās uz mūsu jūtu pasauli. (..) Tieši Aspazijas lugā, šķiet, bija paslēpta tā burvju atslēdziņa, kas tik pilnīgi un plaši pavērusi V. Artmanes emociju bagātību. Tas, ko skatītājs līdz šim no aktrises saņēma paskopi, pa lāsītei, tagad izlejas tik spēcīga pārdzīvojuma piesātinātā tēlojumā, ka gribot negribot ir jāizjūt Mirdzas skaistā, tīrā mīla, nežēlīgās sāpes, naids un apskaidrība.”

Atgādina Rīgas politehnikuma vēsturi

Žurnāls “Zvaigzne” 1. decembrī stāsta par “jaunas” augstskolas – Rīgas Politehniskā institūta – izveidi. Akadēmiķis Jānis Stradiņš plašā rakstā atgādina par Politehnikuma spožo vēsturi.

1958. gadā atklātā Rīgas Politehniskā institūta ēka. Foto: RTU Inženierzinātņu vēstures pētniecības centrs

“(..) Ne katra augstskola var lepoties ar tik bagātu pagātni, zinātnisku un revolucionāru tradīciju pūru. Šogad Rīgas Politehniskais institūts pieredz savu otru dzimšanu: dibināts tas 1862. gadā, bet pēdējos 40 gados tā attīstība ritējusi Latvijas Valsts universitātes tehnisko fakultāšu ietvaros. Iesākums bija neliela pusprivāta iestāde, ko uzturēja triju Baltijas provinču (Vidzemes, Kurzemes, Igaunijas) sabiedriskās organizācijas. (..) Tikai 1896. gadā Politehnikumu pārņēma valdība, realizējot pāreju uz krievu mācības valodu (pirms tam lekcijas notika vāciski) un piešķirot institūtam valsts augstskolas tiesības. Te darbojās sešas fakultātes: mehānikas, inženierceltniecības, arhitektūras, ķīmijas, lauksaimniecības un komerczinātņu. Šo profesiju simboliski attēli vēl tagad rotā fasādi Universitātes “vecajai ēkai”, kas celta četrās kārtās no 1869. līdz 1913. gadam. Jau pirmajos pastāvēšanas gadu desmitos Rīgas Politehnikums iemantoja tālu slavu. Vispirms jau kā pirmā un ilgu laiku arī vienīgā politehniskā augstskola cara Krievijā, pēc kuras parauga vēlāk veidoti citi, tai skaitā arī Pēterburgas politehniskie institūti. Otrkārt, institūts deva kvalificētus un zinātniskās sagatavotības ziņā vērtīgus speciālistus, tā kā Rīgas diploms savā laikā bija labākā rekomendācija pieņemšanai darbā.

RPI nebija provinciāla, savā pilsētā un trijās guberņās noslēgusies iestāde. Studenti plūda šurp ne tikai no Baltijas provincēm (to skaits nekad nav pārsniedzis trešdaļu no kopskaita), bet no visas plašās Krievijas, Polijas, Aizkaukāzijas, pat no ārzemēm. Un beigušie izklīda tālumos. Rīgā izaugušie speciālisti ne tikai pārvērta savu pilsētu, kas pirms gadsimta bija paguvusi nomest viduslaiku vaļņus, par modernu rūpniecības un tirdzniecības pilsētu, vadot te ostas, rūpnīcu, ēku, ūdensvada, tramvaja, elektrības izbūvi.

Rīgas studenti strādāja pie Sibīrijas un Mandžūrijas dzelzceļu maģistrāļu izbūves, Baku naftas un Donbasa metalurģijas uzņēmumos, pat pie Panamas kanāla un Brazīlijas dzelzceļa tīkla izveidošanas.

Izcila loma Rīgai bijusi poļu tehniskās inteliģences sagatavošanā. (..) Bet visvairāk gan Rīgas Politehniskā institūta slavu būs cēluši tās izcilie ķīmiķi, to zinātniskā rosme un ievērojamie atklājumi, kuru dēļ Rīgas vārdu daudzināja tālu aiz mūsu dzimtenes robežām. Pamatu ķīmijas tradīcijām Rīgā lika Vilhelms Ostvalds, kas no 1881.–87.g. bija te profesors. (..) Pateicoties Ostvalda sekmīgajai zinātniskajai un organizatoriskajai darbībai, kas it sevišķi izvērsās pēc viņa pārcelšanās uz Leipcigu, fizikālā ķīmija izdalījās atsevišķā jaunā zinātnes nozarē. Rīgā sarakstīta jaunās zinātnes pirmā rokasgrāmata, no šejienes Ostvalds sāka vadīt tās pirmo speciālo žurnālu “Zeitschrift für physikalische Chemie”, te radīti jauni, tagad laboratoriju praksē plaši iegājušies aparāti, veikti nozīmīgi eksperimentāli atklājumi elektroķīmijas un katalīzes nozarē. Vēlāk par saviem darbiem Ostvalds saņēma Nobela prēmiju.”

2017 - 2008 2017 - 2008 2007 - 1998 2007 - 1998 1997 - 1988 1997 - 1988 1987 - 1978 1987 - 1978 1977 - 1968 1977 - 1968 1967 - 1958 1967 - 1958 1957 - 1948 1957 - 1948 1947 - 1938 1947 - 1938 1937 - 1928 1937 - 1928 1927-1918 1927-1918