Projektu atbalsta
Latvijas Balzams
07. Oktobris  | 1960

1960. gads: Āfrikas valstis atgūst neatkarību, par Latvijas brīvību ASV prezidentam raksta trimdas latvieši

Ļaudis Kongo galvaspilsētas Leopoldvilas (tagad Kinšasa) ielās svin valsts neatkarības iegūšanu. 1960. gada jūnijs. Foto: Vida Press

Janvāra sākumā ASV demokrātu partija par prezidenta kandidātu pieteica senatoru Džonu Kenediju. Francija šajā gadā pirmo reizi izmēģināja atombumbu Sahāras tuksnesī, bet ASV pirmpublicējumu piedzīvoja rakstnieces Hārperas Lī romāns “Kas nogalina lakstīgalu” (To Kill a Mockingbird), par kuru rakstniece vēlāk saņēma Pulicera balvu.

Benina, Burkinafaso, Čada, Kotdivuāra, Centrālāfrikas Republika, Gabona, Mauritānija, Kongo Republika, Togo un Kamerūna atguva neatkarību no Francijas. Savukārt neatkarību no Apvienotās Karalistes šajā gadā atguva Nigērija un Britu Somailenda (tagad – Somālijas Republika).

VEF Kultūras pils. Rīga, 1960. gada jūnijs. Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

Marta sākumā Rīgā tika atklāta VEF Kultūras pils, bet vasarā celtnieki ekspluatācijā nodeva Rīgas Centrālās dzelzceļa pasažieru stacijas kompleksa pirmo kārtu. A. Popova radiorūpnīca (vēlāk – Rīgas radiorūpnīca) sāka ražot mazgabarīta radiouztvērēju “Gauja”.

Maijā Čīle piedzīvoja vienu no visu laiku spēcīgākajām zemestrīcēm (Valdivijas zemestrīce) – tās stiprums tika novērtēts ar 9,5 ballēm pēc Rihtera skalas. Zemestrīce izraisīja cunami vilni, kas nodarīja postījumus Čīles krastos un šķērsoja Kluso okeānu, postot arī Havaju salas, Japānas, Filipīnu, Jaunzēlandes, Austrālijas krastus.

Emigrācijā dzīvojošie bijušie Latvijas politiķi Fēlikss Cielēns, Bruno Kalniņš, Jānis Breikšs un Voldemārs Bastjānis gada nogalē nosūtīja vēstuli jaunievēlētajam ASV prezidentam Džonam Kenedijam par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas nepieciešamību.

Sacenšas visi, ar visiem un visur

Viens no zīmīgiem padomju laiku raksturlielumiem bija apsēstība ar sacenšanos – rūpnīcu cehos, tīrumos, bērnudārzos –, kā arī aizgrābta runāšana par šo sacensību norisi, uzvarētājiem, tiem, kuri vēl uzvarēs, un publiska solījumu došana. Avīze “Cīņa” šajā dienā publicē cukurbiešu audzētāju no Dobeles rajona aicinājumu “visiem Latvijas PSR kolhozniekiem, kolhozniecēm, mehanizatoriem un lauksaimniecības speciālistiem”.

Rēzeknes piena konservu kombināta strādniece A. Razonova. Rēzekne, 1958. gads. Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

“Dārgie biedri! Tuvojas Lielās Oktobra sociālistiskas revolūcijas 43. gadadiena. Mūsu slavenās Dzimtenes tautas šos svētkus sagaida ar jauniem darba panākumiem cīņā par septiņgadu plāna izpildi pirms termiņa. Pašlaik rūpnīcās, kolhozos un padomju saimniecībās arvien plašāk izvēršas pirmsoktobra sociālistiskā sacensība. Savu ieguldījumu kopējā cīņā cenšas dot mūsu rajona kolhoznieki, mehanizatori, speciālisti un visi pārējie darbaļaudis. Tagad kolhozos un padomju saimniecībās beidz rudens darbus. (..)

Ar progresīvām metodēm mēs sasniegsim augstu darba ražīgumu un tāpēc apņemamies līdz 1960. gada 1. novembrim pārsniegt plānu cukurbiešu piegādē valstij un nogādāt cukurfabriku pieņemšanas punktos 500 000 centneru cukurbiešu. No šī daudzuma varēs saražot septiņus miljonus kilogramu cukura.”

Par preses varoni šajā laikā kļuva bijušais armijnieks M. Lukaškins, kurš cūku audzēšanas sacensībā nopelnījis pat PSRS vadoņa Ņikitas Hruščova uzslavu. Ziņu aģentūra TASS vēsta: “(..) šā gada sākumā Lukaškins ieradās Tambovas apgabala padomju saimniecības “Gluhovskij” cūku fermā par strādnieku. Viņš apņēmās nobarot 2600 cūku, nododot tās 2200 centneru dzīvsvarā. Līdz 10. septembrim viņš nobaroja 1970 cūku un nodeva 1792 centnerus gaļas. Pašlaik nobarošanā vēl ir 925 cūkas. Par saviem sasniegumiem lopkopis aizrakstīja biedram Ņ. Hruščovam. Telegrammā M. Lukaškinam Ņikita Hruščovs atzīmē bijušā majora cildeno priekšzīmi, apsveic viņu par darba panākumiem un novēl veselību, jaunus panākumus darbā un laimi personiskajā dzīvē.”

Savukārt “Padomju Jaunatne” raksta par sacensību slaucēju vidū: “Lilija Kleinauska uz Liepājas rajona kopsaimniecību “Komunisma ceļš” atnāca no skolas sola un “Tūbeļu” fermā tika strādāt par slaucēju. Panākumi bija labi. Šopavasar valde Lilijai uzticēja kopsaimniecības labākās slaucējas govju grupu. “Ja Andersone izslauca pāri par 4000 kilogramu no katras govs, tad jāizslauc arī man,” apņēmās jauniete. Un tā arī apsolīja Liepājas rajona jauno pirmrindnieku salidojuma delegātiem. Tie nav bijuši tukši vārdi. Līdz 1. oktobrim Lilija caurmērā no govs izslaukusi pāri par 3000 kg piena.”

Literāti cīņā atpaliek...

“Literatūra un Māksla” (8. oktobris) secina, ka sparīgajā cīņā citiem netur līdzi dzejnieku un rakstnieku jaunā paaudze. Ādolfs Talcis aicina “aktivizēt literatūras operatīvos žanrus” un paskaidro rakstniekiem, kas un kā būtu jādara.

“Komunisma celtniecība mūsu Dzimtenē ar katru jaunu gadu noteiktāk ievirzās izšķirošajā posmā. Partijas gudrajā vadībā padomju tautas ar neatlaidīgu entuziasmu veic pirmo septiņgadi, kāpina ražošanu visās saimniecības nozarēs. Visur aug jaunas rūpnīcas, rodas jaunas pilsētas, mūsu acu priekšā pārveidojas lauki un visa Dzimtenes karte, zinātnieki atklāj jaunus, agrāk neapjaustus enerģijas avotus un ielūkojas Visuma noslēpumos. (..)

Tajā pašā laikā imperiālisms cenšas visiem līdzekļiem bremzēt progresīvo spēku attīstību gan ar pastiprinātiem uzbrukumiem ideoloģiskajā frontē, gan ar šantāžu un jauna kara draudiem. Tādas ir mūsu laikmeta svarīgākās iezīmes, kas uzliek lielu atbildību ikvienam ideoloģiskās frontes darbiniekam, jo īpaši rakstniekam un publicistam.

Pēdējā laikā literārā raža rada zināmas bažas par vienas nelielas mūsu rakstnieku daļas idejisku atslābumu vai, pareizāk, – par tādu kā pašapmierinātību, aizraušanos ar padomju literatūrai svešu paraugu meklējumiem no neizvērtētā pagātnes mantojuma pūra, ar it kā noslēgšanos sevī u. tml. Tā dažiem jaunajiem literātiem pagājis garām vai, tā sakot, pārāk vienpusīgi pieskāries viņu daiļradei viss diženais, kas norit visapkārt dzīvē. Par dzeju jāsaka, ka Andrejam Upītim taisnība, – grāmatiņas ne vien formāta ziņā, bet arī saturā ļoti līdzīgas cita citai. Kaut kur neatmodināts guļ mūsu jaunās paaudzes literātu drosmīgais, kaujinieciskais gars, tas it kā ievīstījies gludi veidotajās rindās un atskaņās. Dažus dzejoļus lasot, brīžiem rodas jautājums: vai mūsu jaunie literāti nekad nebūtu redzējuši nevienu modernu metalurģijas rūpnīcu vai ķīmijas kombinātu, dzirdējuši pneimatisko veseru vai milzu spēkstacijas ūdenskrituma dunoņu, izjutuši kviešu graudu smaržu nepārskatāmajās stepes druvās, savā fantāzijā lidojuši līdzi kosmiskajam kuģim Visuma plašumos?”

Latviešu demonstrācijas pret Hruščovu

Latviešu laikraksts Amerikā “Laiks” oktobra sākumā vēsta par latviešu protestiem ASV un Austrālijā PSRS vadītāja Ņikitas Hruščova vizītes laikā ASV un aicina pulcēties uz jaunām demonstrācijām.

Latvieši ASV Aiovas štatā protestē pret Ņikitas Hruščova vizīti. Foto: Vida Press

“Svētdienas protesta auto brauciens Longailendā pret Hruščovu radās atsevišķu tautiešu ierosmē. Pāri par 50 auto, priekšzīmīgā kārtībā un dekorēti ar ASV un Latvijas karogiem un plakātiem no Gardensitijas devās uz Glenkovu, kur padomju mītnē nedēļas nogali pavadīja padomju diktators. Ar taurēšanu un saukļiem braucēji saistīja apkārtnes uzmanību un, tuvojoties Glenkovai, braucienu pavadīja policijas eskorts. Brauciena ātrumu Glenkovā samazināja uz 20, bet pret padomju mītni uz 10 jūdžu ātrumu stundā. Pie mītnes vārtiem demonstrantus sagaidīja televīzijas, radio un preses pārstāvji, kam rokas bija pilnas darba, filmējot, fotografējot un atzīmējot plakātu tekstus, kādu bija ap 20, galvenokārt prasot brīvību Latvijai, padomju koloniālisma izbeigšanu, atbrīvot no Sibīrijas latviešus utt. Braucot garām stipriem policijas spēkiem nosargātajai mītnei, 50 auto taurēja, cik spēka, bet braucēji paši ar ruporu palīdzību izsauca naidīgus saukļus: Chruščev, brauc mājās! Krušij, elle tevi gaida! Kruščev, kara kūdītāj, utt. Brauciena ieinteresēti, drīz vien padomju mītnes tuvumā pulcējās ap tūkstoš cilvēku pūlis un simti auto braucēju. Latviešu demonstrantiem pievienojās arī dažas ungāru mašīnas.”

Ņikita Hruščovs ANO tribīnē, 1960. gads. Foto: Vida Press

Ar saukli “Brīvību ne tikai Kongo, bet arī Latvijai” šajā laikā demonstrāciju rīkoja arī Melburnas latvieši. “Gājiens notika vakarā, kad ielas pārpildītas ļaudīm. 40 latvieši pa ietvi virzījās “zosu gājienā”, un saukļus lasīja tūkstošiem austrāliešu. Gājiens turpinājās vairāk nekā stundu tieši pilsētas centrā. (..) Demonstrācija nobeidzās pie Melburnas lielākā rīta laikraksta “The Sun” ēkas.”

Ņ. Hruščova dalība ANO Ģenerālajā asamblejā iegājusi vēsturē viņa emocionālās neapmierinātības dēļ – ar dūrēm un kurpi Hruščovs sāka dauzīt galdu pēc tam, kad Filipīnu delegāts paziņoja: “Arī tad, kad mēs bijām pakļauti amerikāņiem, mēs varējām ar viņiem runāt, diskutēt un izteikt pavisam pretēju viedokli. Bet kas gan notiktu ar kādu latvieti, igauni vai lietuvieti, ja kāds no viņiem iedomātos runāt Hruščovam pretī? Mēs zinām, kas notika ar ungāriem, kad viņi to mēģināja.”

2017 - 2008 2017 - 2008 2007 - 1998 2007 - 1998 1997 - 1988 1997 - 1988 1987 - 1978 1987 - 1978 1977 - 1968 1977 - 1968 1967 - 1958 1967 - 1958 1957 - 1948 1957 - 1948 1947 - 1938 1947 - 1938 1937 - 1928 1937 - 1928 1927-1918 1927-1918