Projektu atbalsta
Latvijas Balzams
05. Oktobris  | 1962

1962. gads: 'Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē', Kubas raķešu krīze un slinkums

1. maija demonstrācija Rīgā. Foto: Jānis Valters Ezeriņš/F64

Kamēr padomju un antipadomju ideologi izmisīgi cīnījās ideju karā, kultūras un mākslas pasaule turpināja pārsteigt un iedvesmot tos, kuriem salkanās darbaļaužu vēstules lasīt negribējās.

Aleksandrs Solžeņicins. Foto: AP/Scanpix/LETA

Šī gada novembrī pārsteidzošā kārtā tika dota zaļā gaisma Aleksandra Solžeņicina stāsta “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē” publicēšanai žurnālā “Novij Mir” (tas kļuva iespējams, jo par atļauju publicēt iestājās Ņikita Hruščovs). Tā bija Solžeņicina pirmā publikācija, kas atnesa viņam pasaules slavu un, pēc dažu vēsturnieku domām, ietekmēja turpmākos notikumus PSRS.

Sanktpēterburgā šajā gadā piedzima vēlāk leģendārais krievu mūziķis Viktors Cojs, ASV mūzikas pasaulē ienāca Boba Dilana debijas albums “Bob Dylan” (“Columbia Records”), savukārt mākslinieks Endijs Vorhols Losandželosā izstādīja savas “Kempbela zupas bundžas”.

Tā bija Solžeņicina pirmā publikācija, kas atnesa viņam pasaules slavu un, pēc dažu vēsturnieku domām, ietekmēja turpmākos notikumus PSRS

Rīgas elektromehāniskā rūpnīca uzsāka centrifūgas “Gauja” (cena 40 rubļi) ražošanu, maijā A. Upīša (tagad Skolas) ielā tika atvērts kino “Pionieris”. Pavasarī tika apvienotas Krustpils un Jēkabpils pilsētas un rajoni.

Latvijas skolēni iestājas par Kubu

1962. gada oktobris vēsturē iegājis kā tā sauktā Kubas raķešu krīze – šis bija viens no zemākajiem punktiem ASV un PSRS attiecībās un bīstami pietuvināja abas lielvaras kodolkaram. 14. oktobrī ASV atklāja, ka Kubā izvietotas padomju kodolraķetes, kas var sasniegt Ziemeļameriku. Sākās diplomātiska stīvēšanās starp abiem Aukstā kara pretiniekiem – rezultātā PSRS ieguva ASV prezidenta Džona Kenedija solījumu neiebrukt Kubā, bet ASV panāca raķešu aizvākšanu no Kubas. Lai novērstu līdzīgu krīžu atkārtošanos, tika izveidota tiešā telefonlīnija starp Vašingtonu un Maskavu.

Foto: TopFoto/Scanpix/LETA

“Kubas tēma” jau ilgstoši bija PSRS uzmanības degpunktā, vēstot, ka “ASV imperiālistiskās aprindas mēģina diktēt Kubai, kāda politika tai jāpiekopj” (“Rīgas Balss”). Arī bērniem un jauniešiem paredzētā avīze “Pionieris” dažas dienas pirms krīzes kaunināja ASV un publicēja skolēnu vēstuli: “Esam vēl mazi, bet katru dienu sekojam laikrakstiem. Lasām par tālo, taču sirdij tuvo Kubu. Skolotāja uz kartes parādīja, cik maziņa ir Kuba, salīdzinot ar ASV. Mūsu dzīve tikko sākusies. Gribam dzīvot ilgi un skaisti. Gribam celt komunismu un dzīvot komunismā. Mēs negribam karu! Lai dzird un lasa visi, ka arī mēs, Ādažu astoņgadīgās skolas 4. klases skolēni, PSKP XXII kongresa vārdā nosauktais pulciņš, sakām: “Rokas nost no Kubas! Kauns ASV!””

Ar vēstulēm pret slinkumu

Vēstuļu žanrs bija viens no tā laika preses pamatiem – tika publicēti visa vecuma un nodarbošanās darbaļaužu vēstījumi, uzsverot padomju pilsoņu aktīvo iesaisti valsts dzīvē.

Ekrānuzņēmums

Plašu publicitāti 1962. gada oktobrī guva Žitomiras apgabala kolhoza “Pervoje Maja” 69 gadus vecās posminieces, Sociālistiskā darba varones Nadeždas Zagladas vēstule, kurā viņa apelē pie padomju cilvēku sirdsapziņas un aicina strādāt čaklāk. “Vajag taču beigu beigās visiem saprast: bez darba, bez sirdsapziņas tagad dzīvot nevar, nav iespējams sasniegt tādus tempus, kādus plānojusi partija. (..) man ļoti gribētos, lai ikviens... paskatītos uz sevi no malas, apspriestos ar savu sirdsapziņu: kā tagad tālāk dzīvot, kā strādāt, lai nebūtu kauns no tautas, no mūsu partijas, no bērniem un pašam no sevis?”

Latvijā populārie izdevumi – avīze “Padomju Jaunatne” un žurnāls “Zvaigzne” – iet soli tālāk un publicē stāstus par saviļņotajiem vēstules saņēmējiem. “Nadeždas Zagladas vārdi par zemkopja godu un sirdsapziņu dziļi saviļņoja Kirova rūpnīcas frēzētāju, komunistiskā darba trieciennieku Ivanu Ļeonovu,” raksta “Zvaigzne” un citē Ļeonova kaismīgo atbildi Zagladai:

"Es domāju par to, ka mēs, ierindas strādnieki, nesam milzīgu atbildību par komunisma uzcelšanas likteni un it sevišķi par komunisma materiālās bāzes radīšanu. Un es sev jautāju: vai esam darījuši visu, vai esam ielikuši darbā visu savu sirdsdegsmi, radošo domu, pieredzi un zināšanas? Vai mēs pareizi, ar vajadzīgo enerģiju dalāmies darba pieredzē un meistarībā ar saviem darba biedriem, vai vienmēr pietiekami neatlaidīgi cīnāmies pat pret niecīgāko paviršību, vienaldzību un neorganizētību mūsu biedru, mūsu iecirkņa, visa ceha darbā?"

"Vai mēs pilnīgi izmantojam mums uzticēto tehniku? Vai taupīgi izlietojam metālu un citus materiālus, ko mums uzticējusi Dzimtene? Vārdu sakot, ko tu esi darījis, lai attaisnotu, vienmēr saglabātu tīru un neaptraipītu savu strādnieka vārda labo slavu?"

Un ko iesākt ar sliņķiem, kuri tomēr pat padomju iekārtā vēl ir sastopami? “Padomju Jaunatne” citē jau minētā Ivana Ļeonova atziņu: “(..) sāpīgi ir vērot tādus cilvēciņus (cita vārda es nevaru atrast), kuri ne par ko nebēdā, kuriem strādnieka vārds nav dārgs, kuri vēlas, kā raksta Zaglada, uz cita muguras iebraukt paradīzē, mazāk strādāt – vairāk saņemt, mazāk dot – vairāk gūt. Jā, tādi vēl ir. Nav patīkami uz tiem skatīties. Ir smagi ar tiem runāt. Taču jārunā. Pār bortu pārmest tos nevar, un komunismā līdzi ņemt tādus, kādi tie ir, arī nevar. Tātad viņi jāpāraudzina.”

Kāpēc uzvarēs komunisms?

Žurnāls “Zvaigzne” ķēries vērsim pie ragiem un izvirzījis sev mērķi atbildēt uz XX gadsimta vidū tolaik vēl atklāto jautājumu par komunisma un kapitālisma ideju sacensību. Uzmeklējot dažu padomju iekārtai simpatizējošu autoru citātus no ārvalstu izdevumiem, tapis “pētījums” ar virsrakstu “Nākotne pieder komunismam!”.

Rīgas strādnieku kolona 1. maija demonstrācijā. Rīga. Foto: D. Gedzjuns/Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs
             

Te citēts britu “Sunday Times”, kas rakstā par kompartijas programmu atzinis: “To uzskatīs par visautoritatīvāko komunistiskās pasaules dokumentu. To studēs, apspriedīs, un tās priekšā nolieks galvu. Pat tiem, kas šaubās, to vajadzēs citēt, bet pārliecinātie piekritēji to mācīsies no galvas.” Arī amerikāņu žurnālists Volters Lipmans komunismā saskatījis kādu augstāku ideju un mērķi: “Mūsu divkaujā ar padomju vadītājiem, divu sociālo iekārtu sadursmē jautājums nostādīts tā, vai mūsu zeme ir spējīga atgriezt atpakaļ to, kā tai pašreiz nav, – liela mērķa un augsta aicinājuma jūtas? Tas ir izšķirošais moments. Jo bez amerikāniskās mērķtiecības atdzimšanas Hruščova kungs acīmredzot uzvarēs tai sacensībā, uz kuru viņš mūs izsaucis.”

“Ar ko gan izskaidrot komunisma ideju pievilcības spēku?” – retoriski vaicā “Zvaigznes” autors, kurš parakstījies ar abreviatūru H.P. Un arī uz to atbilde atradusies ārvalstu presē: “Lūk, ko šai sakarībā, neraugoties uz savu naidu pret komunismu, spiests rakstīt ASV Kolumbijas universitātes PSKP vēstures “studēšanas” grupas vadītājs Alfrēds Meljers grāmatā “Ļeņinisms”: “Šī pievilcības spēka pamatā ir vairāki iemesli. (..) Tas maģiski iespaido cilvēkus, it īpaši tos, kas pieder pie sabiedrības nepriviliģētiem slāņiem. Ļeņiniešu solījums, ka viņu uzvara nodrošinās paradīzi zemes virsū, atstāj milzīgu iespaidu uz cilvēkiem, kas audzināti augstu ideālu garā.””

2017 - 2008 2017 - 2008 2007 - 1998 2007 - 1998 1997 - 1988 1997 - 1988 1987 - 1978 1987 - 1978 1977 - 1968 1977 - 1968 1967 - 1958 1967 - 1958 1957 - 1948 1957 - 1948 1947 - 1938 1947 - 1938 1937 - 1928 1937 - 1928 1927-1918 1927-1918