Projektu atbalsta
Latvijas Balzams
02. Oktobris  | 1965

1965. gads: Rainim – 100, durvis ver 'Jūras pērle', šahs aizrauj miljonus

Restorāns "Jūras pērle". Foto: Sputnik/Scanpix/LETA

1965. gadā turpinājās ASV un PSRS sacensība kosmosa izpētē. 20. februārī zonde “Ranger 8” ietriecās Mēnesī, pēc veiksmīgas operācijas fotografējot iespējamās nosēšanās vietas “Apollo” programmā. 18. martā Aleksejs Ļeonovs pirmo reizi pasaules vēsturē izgāja kosmosā – no kosmosa kuģa “Voshod-2”, bet 3. jūnijā to izdarīja Edvards Vaits no kosmosa kuģa “Gemini 4”, iezīmējot vēsturisku brīdi ASV kosmosā izpētē.

Foto: Jānis Valters Ezeriņš/F64

1965. gadā apritēja 100 gadi kopš Raiņa dzimšanas. Par godu lielajai jubilejai notika pirmās Dzejas dienas un Komunāru parkā (tagadējā Esplanādē) tika atklāts Kārļa Zemdegas piemineklis Rainim.

Oktobrī tika atklāta jaunā Rīgas Galvenā dzelzceļa pasta ēka Stacijas laukumā un ekspluatācijā nodota Rīgas Sporta manēža Maskavas ielā 160. Tajā bija lielā vieglatlētikas arēna (2 004 m²) ar 2500 skatītāju vietām, trīs skrejceļi (pa apli 160,4 metri, celiņu garums taisnē – 60 metri), lodes grūšanas, divi tāllēkšanas sektori, kā arī trīssoļu lēkšanas un kārtslēkšanas sektors.

Savukārt Jūrmalā, Bulduros, atklāja restorānu “Jūras pērle” (arhitekts Josifs Goldenbergs). Tika uzsākti Zemkopības ministrijas augstceltnes būvniecības darbi. Šajā gadā tika iedarbināts jaunuzceltās Pļaviņu HES pirmais hidroagregāts.

Kāda esi, "Jūras pērle"?

“Pēdējos gados Bulduros, tāpat kā citos Jūrmalas kūrorta rajonos, izauguši daudzi stalti jaunceltņu korpusi. Bet šī trīsstāvu ēka ar savu īpatnējo arhitektonisko veidojumu pievērš ikviena garāmgājēja uzmanību. Tā atrodas pašā jūras krastā, vietā, kur šaurā pludmales smilšu josla robežojas ar sirmo priežu audzi. Ēka celta no mūsdienu modernajiem būvmateriāliem – dzelzsbetona, tērauda un stikla. Tās otrais stāvs 18 metru garas stikla konsoles veidā izbīdīts uz jūras pusi un rada iespaidu, it kā tas atrastos virs pludmales. Šāda arhitektūras forma uz samērā maza zemes laukuma atļauj izvietot lielu lietderīgo telpu platību. Tāds ir jaunais kūrorta pilsētas restorāns “Jūras pērle”. Nesen tas laipni vēra durvis apmeklētājiem. Kādas ērtības te iepriecina apmeklētājus!

Foto: Jānis Valters Ezeriņš/F64

Vieglu mijkrēsli rada īpatnēji izkārtoti apgaismes ķermeņi. Spuldzes paslēptas griestu interjerā aiz nelieliem kvadrātiem. Šāds apgaismojums labi iederas telpā, kur neuzkrītošos, maigos toņos krāsotas sienas. Skan klusa melodija. Ir patīkami šeit draugu pulkā pasēdēt pie smaržojošas kafijas. Tāds mājīgums mūs sagaida pirmajā stāvā, kur atrodas neliela kafejnīca un kokteiļu bārs. Bet, ja vēlamies iebaudīt lielāku azaidu, tad dodamies uz galveno zāli otrajā stāvā. Dienā šeit pārdod ēdienus par palētinātām cenām, bet vakarā te darbojas restorāns. Šī plašā telpa reizē uzņem 220 apmeklētājus. No tejienes paveras lielisks skats uz jūru un Bulduru pludmali. Zālē sienu vietā ir biezs stikls. Savdabīga arī restorāna iekārta. Šeit ir nelieli, glīti plastmasas galdiņi, viegli apaļas formas krēsli ar ādas imitācijas apvalku. Labi te iederas zaļā dekorācija – īpaši paaugstinājumi ar trauku formām, kuros vienmēr smaržo ziedi, zaļumi, ” raksta K. Pakalns.

Kur slēpjas šaha spēks?

60. gados īpašu popularitāti PSRS piedzīvo šaha turnīri. Arī Latvijai ir savs čempions – Mihails Tāls, kurš bija starptautiskais lielmeistars jau kopš 1957. gada. 1965. gadā laikraksts “Cīņa” pārpublicē (no laikraksta “Sovetskaja Rossija”) Tāla rakstu par šaha fenomenu.

PSRS šaha lielmeistars Mihails Tāls. Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

“Atceros kādu gadījumu. Pirms gadiem astoņiem mēs, Latvijas valsts universitātes Filoloģijas fakultātes absolventu grupa, gājām pedagoģiskajā praksē. Dabiski, pirms savas pirmās stundas visi pamatīgi uztraucās. Kad iegāju klasē, manu uzmanību piesaistīja palodze. Uz tās stāvēja šaha dēlis ar “atliktu pozīciju”. Bija acīmredzams: gājiens baltajiem. Man uzreiz ienāca prātā kombinācija ar torņa upuri, mats četros gājienos. Sev par apkaunojumu, es sākumā nodomāju, ka dēlis uz palodzes varbūt demonstrē cieņu skolotājam. Pietika izsaukt skolnieci pie tāfeles, pagriezties pret audzēkņiem ar muguru uz sekundēm divdesmit (rupja pedagoģiska kļūda), un ilūzijas tika izsētas vējā. No jauna paskatījies uz palodzi, es uz šaha dēļa redzēju jau pavisam citu ainu. Abas puses jau bija paspējušas izdarīt pa desmit gājieniem. Attiecības ar klasi nācās mazliet saasināt: es paprasīju no šahistiem dienasgrāmatas... Atlikusī stundas daļa pagāja raiti. Atsveicinoties es atdevu dienasgrāmatas atpakaļ, kurās, starp citu, tā arī neko neierakstīju. Un, lūk, viens no jaunajiem šahistiem, tieši tas, kas spēlēja ar baltajiem, griezās pie manis: “Atstājiet, lūdzu, autogrāfu.” Man bija nācies dot autogrāfus visdažādākajās vietās, bet tāds skolēna lūgums... Lieta beidzās ar piezīmi: “Nemācēja uzvarēt četros gājienos...”

Šahs ir ļoti populārs zinātnieku vidū. Nepārspīlēdams teikšu: šahs disciplinē smadzenes. Tas prasa loģisku domāšanu, iedziļināšanos plānu radīšanā, to realizācijas secībā. Tas arī tuvina to ar zinātni, un pilnīgi likumsakarīgi, ka padomju šahistu līderis vairāk nekā trīsdesmit gadu laikā M. Botviņņiks ir ne tikai lielmeistars, bet arī zinātņu doktors.

Mūsu vislielākās sacensības parasti notiek uz teātru, koncertzāļu skatuvēm un katrreiz pulcina pilnu zāli. Kas pievelk tur tik daudz skatītāju? Vairums skatītāju grib ieraudzīt oriģinālas ieceres, skaistas kombinācijas, negaidītus manevrus. Vārdu sakot, viņi nāk uz spēli kā uz izrādi, koncertu, kura katrs dalībnieks vienlaikus ir gan autors, gan izpildītājs.

Skaists šahs – tās ir partijas ar fantāzijas lidojumu, dzirkstošu izdomu. Katrai ir savs sižets, sava, tā teikt, dramaturģija. Katram lielam šahistam vienkārši nepieciešams savs individuāls, spilgti izteikts stils. Tagad mēs, liekas, varēsim atbildēt uz jautājumu: kāpēc šahs tā pievelk?

Tuvākajā laikā gaidāmas ļoti interesantas sacensības. Maskavieši, domājams, apskauž rīdziniekus: 7. aprīli Rīgā sāksies lielmeistaru Paula Keresa un Borisa Snaska mačs. Rīdzinieki apskauž maskaviešus: Maskavā notiks tikpat interesanta Vasilija Smislova un Vilhelma Hetlera divkauja. Bet pēc tam tiksies arī citi pretendenti uz “šaha troni”. Katrā no šiem mačiem šaha cienītāji ieraudzīs gan sasprindzinātu sportisku cīņu, gan skaistas kombinācijas, gan loģiski nospēlētas galotnes, vārdu sakot, to, kas šahā pievelk ikvienu. Tiesa, atpūtas nebūs. Būt par līdzjutēju – tas ir patīkams, bet tai pašā reizē grūts darbs.”

Cīņas, saules un mīlas dzejnieks

Pieminot Raiņa simtgadi, laikraksts “Padomju Dzimtene” 4. septembrī raksta: “Lielā latviešu tautas dzejnieka Jāņa Raiņa daiļradei ir goda vieta pasaules kultūrā. Viņa nemirstīgos darbus lasa visā Padomju Savienībā, sociālistiskās sadraudzības zemēs, daudzās pasaules daļās. Sevišķi plaši Raiņa daiļrade pazīstama mūsu daudznāciju zemē. Viņa cildena sabiedriskā patosa caurstrāvotās, filozofiskās domas bagātās lugas, kas saviļņo ar savu poētiskumu un lirismu, izrāda brālīgo padomju republiku teātros. Pirmie J. Raiņa darbu tulkojumi krievu valodā parādījās “Latviešu literatūras krājumā”, ko 1916. gadā izdeva M. Gorkijs un V. Brjusovs. Tajā bija uzņemti 39 dzejoļi un luga “Zelta zirgs”. Nākamais mēģinājums iepazīstināt krievu lasītājus ar Raiņa daiļradi pirmsoktobra laikā bija dzejnieka memuārista l. Belousova apraksts. Viņš rakstīja, ka Rainis ir “lielākais latviešu dzejnieks”, kas radījis savas tautas literatūrā “jaunu ēru” un savos darbos atainojis “varoņus ar cildeniem ideāliem”, cīnītājus par apspiestās tautas brīvību.

Ekrānuzņēmums

Dziļš, fundamentāls pētījums par Raiņa daiļradi bija grāmata “Cīņas, saules un mīlas dziesminieks”, ko sarakstīja dzejnieka tuvais draugs no Jaunās strāvas laikiem P. Dauge, viens no pirmajiem marksistiem Latvijā. Grāmata iznāca krievu valodā 1920. gadā Maskavā, pilsoņu kara un saimnieciskā sabrukuma laikā. Mūsu dienās tā kļuvusi par lielu bibliogrāfisku retumu. Padomju Savienībā J. Raiņa darbi izdoti jau simts deviņas reizes deviņās mūsu zemes tautu valodās. Šo izdevumu kopmetiens pārsniedz 1,6 miljonus eksemplāru. Atzīmējot Latvijas tautas dzejnieka 100. dzimšanas dienu, Maskavas daiļliteratūras izdevniecība laiž klajā Raiņa dzejoļu krājumu. Tajā uz ņemti dzejoļi no krājumiem “Tālas noskaņas zilā vakarā”, “Vētras sēja”, “Klusā grāmata”, “Tie, kas neaizmirst”, “Gals un sākums” u. c. Priekšvārdu sarakstījis dzejnieks Andris Vējāns. Lielā dzejnieka simtajai dzimšanas dienai veltīts nesen iznākušais kritiski bibliogrāfiskā mēnešraksta “V mire kņig” septītais numurs, kurā publicēti Latvijas Tautas dzejnieka Jāņa Sudrabkalna, Kārļa Krauliņa, Tamāras Ģinteres, Annas Sakses, Valda Luksa un I. Zlotņikovas raksti par Raini.

Numurā sniegta arī sīka informācija par jubilejas izdevumiem dzejnieka dzimtenē. Pamatšķiras dzejnieka J. Raiņa daiļrade pieder visai progresīvajai cilvēcei. Sekodamas Vispasaules miera padomes aicinājumam, tautas uz visas zemeslodes svinīgi atzīmēs lielā latviešu dzejnieka, brīvības un tautu draudzības dziesminieka simto dzimšanas dienu.”

2017 - 2008 2017 - 2008 2007 - 1998 2007 - 1998 1997 - 1988 1997 - 1988 1987 - 1978 1987 - 1978 1977 - 1968 1977 - 1968 1967 - 1958 1967 - 1958 1957 - 1948 1957 - 1948 1947 - 1938 1947 - 1938 1937 - 1928 1937 - 1928 1927-1918 1927-1918