Projektu atbalsta
Latvijas Balzams
01. Oktobris  | 1966

1966. gads: Būvē žiguļu rūpnīcu, ASV runā par Baltijas neatkarību, apbalvo 'Mūzikas skaņas'

VAZ rūpnīca Toljati. Foto: Sputnik/Scanpix/LETA

Aprīlī par Latvijas PSR pirmo sekretāru tika iecelts Augusts Voss, kurš šajā amatā nomainīja Arvīdu Pelši.

Itāļu autoražotājs “Fiat” parakstīja līgumu par auto ražotnes būvi PSRS. Pēc četriem gadiem sākās PSRS populārākās markas – VAZ – auto ražošana, pirmais modelis tapa uz “Fiat 124” bāzes. Savukārt japāņu “Toyota” sāka ražot vienu no saviem dižpārdokļiem – modeli “Corolla”.

Uzņēmējs Pauls van Dorens Kalifornijā atvēra apavu ražotni ar zīmolu “Vans” (tolaik – “The Van Doren Rubber Company”). 

Kadrs no filmas "Mūzikas skaņas". Foto: AP/Scanpix/LETA

Oskara balvu kā iepriekšējā gada labākā filma ieguva Roberta Vaiza režisētā kinolente “Mūzikas skaņas”.

Septembrī ASV Senāts atbalstīja rezolūciju par Baltijas valstu jautājumu, izvirzot jautājumu par triju Baltijas valstu neatkarības statusa atgūšanu. Rezolūciju bija izstrādājusi un izskatīšanai iesniegusi sabiedriskā organizācija “Amerikāņi par Kongresa rīcību Baltijas valstu atbrīvošanai”.

Valsts jaunatnes teātris šā gada sezonu uzsāk ar pirmizrādi – Šarla de Kostēra “Leģendas par Pūcesspieģeli” uzvedumu Pāvela Homska režijā. Jaunatnes teātrī pirmizrāde Gunāra Priedes lugas “Trīspadsmitā” uzvedumam, bet Dailes teātris pirmo reizi Latvijā izrāda franču dramaturga Žana Anuija nopietno komēdiju “Mežone

Vecrīgas jautājums

Rakstnieks Zigmunds Skujiņš žurnālā “Māksla” pievienojas plašai diskusijai par Rīgas vecpilsētas attīstību un tobrīd valdošajā apsēstībā ar jaunbūvēm, jaunas laimes celšanu aicina neaizmirst pagātni: “Cilvēks dzīvo tagadnē, taču vēsture jau tūkstoškārt pierādījusi, ka ikviens mēģinājums tagadnes problēmas atrisināt, necienot pagātnes vērtības, agri vai vēlu tiek nosodīts kā skumjš un nožēlojams saprāta aptumsums.”

Vecrīgas skats, 1963. gads. Foto: Baltijas Centrālās bibliotēkas kolekcija/"Zudusī Latvija"

Rakstā  “Romantiķa pretenzijas”, kas veltīts tobrīd aktuālajai Vecrīgas attīstības plānošanai, Z. Skujiņš atgādina par unikālajām vērtībām pilsētas vaibstos, kas jau zudušas, – rātsnamu, Melngalvju namu un Pētera baznīcas torni (tika atjaunots 1973. gadā). “Pirms sākt risināt tuvākas un tālākas nākotnes perspektīvas, vajadzētu tikt galā ar galveno, vismaz sajust morālu nepieciešamību samaksāt parādus, kam sen jau notecējis termiņš.”

“Mēs dažkārt aizmirstam, ka esam tikai virsējā kārta, bet apakšā vai, ja patīk, blakus ir veseli laikmeti. Gadsimti aiztecējuši, paaudzes aizgājušas, bet darbs palicis. Kad stāvam pie vecās Jura baznīcas mūriem, atkal satiekamies ar tiem, kas lika Rīgai pamatus. Jāņa sētā ar mums runā Mārtiņa Gīzes vadītie kalendāra dumpinieki. Pulvera tornis stāsta par mēra laikiem, un Zviedru vārtu velvēs klīst Ziemeļu kara pērkonu atbalsis. Lai kādus šedevrus uzceltu Ķengaragā, Lielajā Juglā vai kur citur, tie nekad neaizstās tādus senās Rīgas ansambļus kā, teiksim, Herdera laukums vai Jēkaba baznīcas tuvākā apkārtne ar “Trim brāļiem”, vecajiem viduslaiku pagalmiem un Trokšņa ielu. (..)

Es šodien eju gar impotenti pompozo Politehniskā institūta ēku un ar skumjām domāju: kā vārdā mūsu vadošie arhitekti atteicās no rātsnama atjaunošanas, vai viņi rūgti nenožēlo to vieglumu, ar kādu atļāvās nojaukt arhitektūras pieminekli, kura plāns iespiests “Vispasaules mākslas vēsturē”? 

Es eju tālāk pa laukumu, kas ne ar ko neiepriecē sirdi, un domāju: vai tiešām šī klajuma dēļ bija jēga atteikties no Melngalvju nama atjaunošanas? Gadu simteņus šis arhitektūras šedevrs stāvēja, tika atjaunots, pārbūvēts un saglabāts, bet mēs vienkārši ar buldozeru nolīdzinājām drupas un atradām ģeniālu atrisinājumu – iekārtojām skvēru...

Un Pētera baznīcas stumbenis, kas paceļas pār Rīgu kā drūms atgādinājums nepadarītam darbam, vai tā nav skabarga mūsu sirdsapziņā? Vissavienības nozīmes arhitektūras piemineklis... Rīgas simbols un lepnums, tornis, kam pasaulē nav līdzīga... (..) Kopš kara pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi un izaugusi vesela rīdzinieku paaudze, kas Pētera torni virs Rīgas nekad nav redzējusi. Gadi aiziet, bet lieliskā celtne, ar kuru mēs varētu lepoties visas pasaules priekšā, stāv apjozta ar augstu žogu.” (Māksla, 1. oktobris.)

Teodoram Zaļkalnam – 90

Žurnāls “Māksla” 1. oktobrī, pieminot tēlnieka Teodora Zaļkalna 90. dzimšanas dienu, publicē mākslinieka eseju “Tēlnieciski būtiskais” (rakstīta 1947. gadā).

“Atceros kādreiz domāto, meklēto, visas kādreiz gūtās atziņas, arī tās, kuras kādreiz aizmirstas, – novecojušas. Sākot ar vientiesīgo priekšstatu zēna gados, ka mākslas augstākais sasniegums būtu ideāli pilnīga dabas atdarināšana, pāri tematiskā romantisma uzplūdiem, pāri akadēmiskajām doktrīnām un kanoniem, pāri impresionismam un citiem mākslas novirzieniem līdz futūrismam un kubismam, izlobījās atziņas par formālās pamatnes galveno saturu un būtību mākslas darbos.

Foto: Jānis Valters Ezeriņš/F64

Pie tam jāsaka, ka liela noskaidrojoša nozīme man bijusi nesen pārdzīvotajiem galējiem mākslas novirzieniem. Tās bija savā ziņā mākslas sairšanas parādības. Un, līdzīgi kā organiskajā dabā, arī mākslai sairstot, viss atkrita atpakaļ savos pamata elementos, kuri parādījās kaili – pārskatāmāki nekā jebkad. (..) 

Māksla, līdzīgi dzīvībai, mums pieietama caur savu iedarbību. Mēs to apjaušam un uztveram emociju ceļā. Visi augšā minētie slēdzieni un atziņas ir mākslas darba tapšanu pavadošas parādības. Pati tapšana, tāpat kā dzīvā rašanās, paliek neatminama. Principi, pēc kuriem mēs radoši skatām pasauli, guļ dziļi iemetināti tautas būtībā un ir visdziļāk neapzināti.”

"Elpa". Pēc sešu gadu moratorija atkal izdod Vācieša dzeju

Literatūras žurnāls “Karogs” recenzē dzejnieka Ojāra Vācieša jaunāko krājumu “Elpa” – aizvadītos garus sešus gadus Vācieša dzeju neizdeva. Kādā vēstulē 1963. gada nogalē Vācietis raksta: “(..) es paliku bez darba un bez maizes, jo grāmatas apturēja, pie mikrofona nesauca, dzejoļus nedrukāja un no darba (žurnālā) es biju aizgājis, lai, tā sakot, vienu gadu pastrādātu pa īstam. Situācija bija reizēm tāda, ka nesapratu, kur lekt. Brīžiem aptrūka aukstasinības, jo diezgan drūmi ir strādāt, zinot, ka viss turpat – pašam sev vien paliek.” (O. Vācietis. Kopoti raksti. Karogs, 2003.).

Ojārs Vācietis

“Elpas” recenzents atgādina par iepriekšējiem Vācieša krājumiem “Tālu ceļu vējš” (1956), “Ugunīs” (1958) un “Krāces apiet nav laika” (1960). “Vācieša dzejā bija raksturīgi domu elementi, kas bieži kondensējās aforismos un sacirtās paradoksu virpuļos. Vācieti mazāk nekā vienu otru citu no jaunajiem spēja līdzi raut sentimentālas jūtu dzejas vilnis. Viņš bija aktīvs romantiķis bez sentimentālas noslieces. Tieši tas jāpasvītro, lai saprastu viņa ceļu uz “Elpu”. 1956. gadā Vācieša dzejā uz dzīves meridiāna pulsēja ne tikai sirds, bet arī – doma. (..) “Elpā” Vācietis parādās gaidīti negaidītā jaunā pakāpē. Tiesa, ne katrreiz doma te ietvērusies kristālskaidrās formās. Vācietim ir arī dzejoļi, kuros pārsvaru gūst intelektuāli safantazējumi.”

"Ford" jau domā par elektroauto

Avīze “Laiks” 1. oktobrī raksta par nākotnes satiksmes līdzekli – elektrisko auto. ““Ford Motor Co.” paziņojusi, ka tās konstruktori un zinātnieki domā par nākotnes auto, ko darbinātu ar jaunveida, spēcīgām elektrības baterijām. Paziņojums radījis lielu interesi, jo elektriskais auto, izpaliekot izdedžgāzēm, lielā mērā atslogotu arvien aktuālāko gaisa saindēšanas problēmu. Pēc dažu domām, elektriskais auto varētu sākt ripot jau nākamo desmit gadu laikā.”

2017 - 2008 2017 - 2008 2007 - 1998 2007 - 1998 1997 - 1988 1997 - 1988 1987 - 1978 1987 - 1978 1977 - 1968 1977 - 1968 1967 - 1958 1967 - 1958 1957 - 1948 1957 - 1948 1947 - 1938 1947 - 1938 1937 - 1928 1937 - 1928 1927-1918 1927-1918