Projektu atbalsta
Latvijas Balzams
25. Septembris  | 1972

1972 . gads: Niksons tiekas ar Brežņevu, ķīlnieku krīze Minhenē, kino ienāk 'Krusttēvs'

Foto: AP/Scanpix/LETA

Čārlijs Čaplins saņem Amerikas Kinoakadēmijas “Oskara” balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā. Ņujorkā pirmizrādi piedzīvo Frānsisa Forda Kopolas “Krusttēvs”, bet Latvijā pirmo reizi izrāda Aleksandra Leimaņa “Vella kalpus Vella dzirnavās” un Rolanda Kalniņa “Cepli”.

ASV prezidents Ričards Niksons maijā ieradās Maskavā, kur tikās ar PSRS līderi Leonīdu Brežņevu. Starp abām lielvalstīm tika noslēgts Pretraķešu aizsardzības sistēmu ierobežošanas līgums.

Foto: AP/Scanpix/LETA

Septembrī olimpisko spēļu laikā Minhenē teroristu grupējums “Melnais septembris” saņēma par ķīlniekiem 11 Izraēlas sportistus, trenerus un oficiālās personas. Visi sportisti un viens policijas darbinieks gāja bijā, pieci no astoņiem teroristiem tika nogalināti neveiksmīgā ķīlnieku glābšanas operācijā.

Ekspluatācijā tika nodota Latvijā pirmā sešu joslu automaģistrāle Rīga–Jūrmala, bet Getliņos sāka funkcionēt atkritumu izgāztuve. Rīgas Sporta manēžā ar vairākiem koncertiem uzstājās dziedātājs Karels Gots. Decembrī uz Mēness virsmas nosēdās “Apollo 17” – pēdējais lidaparāts NASA pārraudzītajā Mēness izpētes programmā “Apollo”.

Brīvlaiks ‘72: cukurbietes, siena vākšana, graudu kalte

Skolēnu avīze “Pionieris” 26. septembrī publicē kāda vidusskolas audzēkņa no Smiltenes atskatu uz viņa vasaras “brīvlaiku”.

“Kad sākās brīvdienas, nedēļu atpūtos un uzkrāju spēkus, lai pēc tam varētu palīdzēt saimniecībai vasaras darbos. Tad sāku strādāt brigādē. Pirmais, ko man uzdeva, bija ravēt cukurbietes.

Jaunais kolhoznieks pusdienpauzē. Foto: Sputnik/Scanpix/LETA

Pēc tam sākās siena laiks. Arī tad bija darba pilnas rokas. Tā pagāja dienas, nedēļas, sāka tuvoties rudens. Nu bija jānovāc raža. Uz kalti devās viens graudu vezums pēc otra. Mans tētis tur strādā par maiņas vecāko. Devos viņam palīgā. Darbs kaltē nav no vieglajiem, jāpazīst mašīnas, lai visu varētu izdarīt, kā nākas. 

Kolhoza priekšsēdētājs bija nobažījies, vai varēšu visu veikt, un gribēja man uzticēt citus pienākumus, bet tētis viņu atrunāja, teikdams, ka uz mani varot paļauties. Kurināju krāsnis un rūpīgi uzraudzīju graudus, lai tie būtu sausi un lai jaunā maize būtu garda. Kaltē nostrādāju līdz septembrim. Tagad cītīgi mācos skolā, jo šī vasara man vēlreiz pierādīja, ka cilvēkam nepieciešamas zināšanas. Bez tām nevar veikt nevienu nopietnu darbu.”

"Dinamo" jaunā maiņa – Haralds Vasiļjevs

Žurnāls “Liesma” septembrī raksta par talantīgo Rīgas “Dinamo” hokejistu Haraldu Vasiļjevu, kurš šajā laikā jau bija nostiprinājies komandas sastāvā. 1972. gadā “Dinamo” trenera Viktora Tihonova vadībā izcīnīja 1. vietu pirmajā līgā un ieguva tiesības spēlēt PSRS augstākajā līgā.

Haraldam Vasiļjevam veltīta nozīmīte

“Aizvadītās sezonas cīņas Kijevā mūsu komandai un Haraldam laikam ilgi paliks atmiņā. Pēc Rīgā veiksmīgi spēlētajām cīņām laikraksta “Sovetskij sport” balvas izcīņas turnīrā Kijevas turnīrs, kurā rīdziniekiem vēlreiz nācās krustot nūjas ar augstākās līgas hokeja komandām (šoreiz bez savu skatītāju “dopinga”), deva objektīvu atbildi: “Kas ir kas?” Haralds dabūja pamatīgu traumu. Slimnīcā viņam uzlika vairākas šuves; pēc tam acs vairākas dienas bija vai visās varavīksnes krāsās. Bet kas tas par hokejistu, ja nav kādreiz dabūjis pa aci? Haralds ir bezbailīgs. Apbraucamos ceļus viņš atzīst, tikai sēžot pie tēva “Pobedas” stūres, bet laukumā – pa vistaisnāko ceļu drāžas cīņas mutulī. Lai viņu apturētu, pretinieki nav visai izvēlīgi līdzekļos. (..)

Jūnija sākumā Haralds teica: “Šogad beigšu Fizkultūras institūta pirmo kursu. Tā esmu ieplānojis.” Tāpēc hokejistu atpūtas vienīgajā mēnesī – saulainajā jūnijā – velti bija viņu meklēt bezdarbībā dirnam pie sulas glāzes (Haralds nedzer pat melnu kafiju) vai stundām ilgi cepināmies pludmalē. Viss sadalīts pa stundām – mācības un atpūta. Tā viņš pieradis visu sezonu, arī nevienā izbraukumā nešķīrās no studenta portfeļa. (..)

“Komandas un vispār hokeja dzīvē romantikas netrūkst. Komanda – tā ir sava, cita pasaule. Bet viss hokejs ir karuselis. Tas apnikt var tikai tam, kas neprot neko saskatīt. Man liekas, ka tie, kas ir komandā, visu dzīvi un visus jautājumus uztver tiešāk, bez filozofēšanas, bet vairāk ar humoru, neko lieki nesarežģījot. Tie, kas ir komandā, ilgāk būs vai vismaz jutīsies jauni. Man gadījies dzirdēt kafejnīcu cienītāju spriedelēšanu. Puiši mūsu gados, bet kā viņi zelē vispārzināmas patiesības! It kā būtu pusmūžu nodzīvojuši. Nē, nē! Mēs esam un būsim jauni ilgāk.””

Pirmais Krodera "Hamlets"

Teātra režisors Oļģerts Kroders Valmieras teātrī iestudē un izrāda pirmo no saviem četriem “Hamletiem”, kas kļūs par režisora radošā darba pamattēmu līdz mūža beigām. Laikraksts “Padomju Jaunatne” martā vēsta: “Leona Paegles Valmieras drāmas teātra režisors Oļģerts Kroders iestudējis V. Šekspīra traģēdiju “Hamlets”. Dānijas prinča lomu atveido trīs aktieri – R. Rudāks, E. Freibergs un M. Vērdiņš. Notikušas pirmās izrādes, ko skatītāji uzņēma atsaucīgi.” Pēc dažiem mēnešiem, 28. maijā, avīze publicē teātra kritiķes Maijas Augstkalnas vērtējumu par iestudējumu:

Skats no izrādes “Traģisks stāsts par Hamletu, Dānijas princi”. Hamlets – Rihards Rudāks. Foto: Valmieras teātra arhīvs.

“Režisoru O. Kroderu un aktieru ansambli satrauc ļaunuma prasme maskēties, slēpties, izlikties, savās daudzveidīgajās izpausmes formās iespraukties jebkurā vietā un ikvienā dvēselē, kas apzināti pret to nesaceļas. (..) Valmieriešiem bija jāpārvar daudz zemūdens akmeņu ceļā uz savas ieceres piepildīšanu. Perifērijas teātrī ir savi likumi un pat Šekspīra traģēdija nevar saņemt vairāk aktieru no trupas, cik kārtējā paralēles izrāde... Tā režisora zīmulim nācās no lugas reizēm svītrot vairāk, nekā iecere to ļāva. Pazuda no izrādes galms tā nopietnā izpratnē, viena otra loma nonāca pavisam nepieredzējušās rokās. Un tomēr, manuprāt, traģēdijas mērogs, lai gan uzvedums minēto iemeslu dēļ ieguva it kā kamerspēlei līdzīgu ārējo raksturu, – pēc būtības nesaīsinājās. Galvenokārt to nosaka Hamleta tēmas atklāsmes process, kā tas tiek risināts šinī izrādē. (..) Riharda Rudāka varonis ir saasināti cilvēcisks ar augstu emocionalitātes lādējumu.”

Arī žurnāls “Liesma”, vērtējot jauno aktieru debijas Latvijas teātros, izceļ Rihardu Rudāku Hamleta lomā.

“Ir teātri, kuros met atvarā bez žēlastības. Ja klāt ir labs peldēšanas instruktors režisora personā, trupa agrāk vai vēlāk, atkarībā no katra individuālajām spējām, kļūst bagātāka ar visatšķirīgāko tēlu dzīlēs nirtspējīgiem. Un ceļā līdz trīsdesmit viņiem jau daudz kas pa spēkam. Kā Valmierā. Ieradās teātrī aktieris ar labām runātājdāvanām aizkulisēs un neveiklību uz skatuves – Rihards Rudāks. Vajadzēja labi trenētu režisora redzi, lai viņā saskatītu talanta aizmetņus. Oļģerts Kroders to spēja. Loma pēc lomas. Rihardam Rudākam piemita īpašības, kuras citiem viņa vecumā neizdodas saglabāt: darba spējas, disciplinētība, koncentrētība un mobilizētība. Valentīna Ježova “Lakstīgalu nakts” uzvedumā viņš lika par sevi runāt. Darbojās atraisīti, piesātināti un prata bez vārdiem pastāstīt tēla biogrāfiju. Ķermenis beidzot ieguva elastību, pakļāvās. Jaunā kvalitāte – Hamlets – bija likumsakarība. Pats ietekmīgākais izrādījās ārējais veidols ar azartisko tiešumu. Likās, ka viņš sarunājas ar ikvienu zāle sēdošo. Vienkāršība tēlā, plastiskums ir skatuviskas trenētības rezultāts. Un tas nozīmē darbu.”

2017 - 2008 2017 - 2008 2007 - 1998 2007 - 1998 1997 - 1988 1997 - 1988 1987 - 1978 1987 - 1978 1977 - 1968 1977 - 1968 1967 - 1958 1967 - 1958 1957 - 1948 1957 - 1948 1947 - 1938 1947 - 1938 1937 - 1928 1937 - 1928 1927-1918 1927-1918