Projektu atbalsta
Latvijas Balzams
21. Septembris  | 1976

1976. gads: Rafiņš uz konveijera, 'Likteņa ironija' – uz ekrāniem

Foto: RIA Novosti/Scanpix/LETA

16. februārī pie Juglas stacijas ātrvilciens Ļeņingrada–Rīga ietriecās pretimbraucošā lokomotīvē. Katastrofā gāja bojā 46 cilvēki, tās iemesls bija pārmijnieku nolaidība. Diviem pārmijniekiem un stacijas dežurantam vēlāk piesprieda cietumsodu.

Mikroautobusu rūpnīcā Latvijā sāka ražot PSRS populārāko mikroautobusu – “RAF 2203 Latvija” (ražoja līdz 1993. gadam). Mikroautobusi tika izmantoti kā maršrutu taksometri, ātrās palīdzības mašīnas un dienesta auto, gadā saražoja vairāk nekā 15 tūkstošus šādu auto.

Uļjana Semjonova. Foto: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs

Monreālā notika vasaras olimpiskās spēles – basketboliste Uļjana Semjonova PSRS komandas sastāvā ieguva olimpisko zelta medaļu, bet Pāvels Seļivanovs PSRS volejbola izlases sastāvā ieguva sudraba medaļu.

Augustā uz kinoekrāniem nonāca režisora Eldara Rjazanova leģendārā filma “Likteņa ironija jeb vieglu garu”, kas uz ilgiem gadiem PSRS kļuva par Vecgada vakara neatņemamu sastāvdaļu. Latvijā pie skatītājiem nonāca “Ezera sonāte” (režisori Gunārs Cilinskis un Varis Brasla), “Šīs bīstamās balkona durvis” (režisore Dzidra Ritenberga), “Liekam būt” (režisors Aloizs Brenčs).

Tunisijā šajā gadā tika filmēti “Zvaigžņu kari”, savukārt Stīvs Džobss dibināja “Apple”, bet Rīgā tika pabeigta viesnīcas “Latvija” būve (ekspluatācijā to nodeva gadu vēlāk).

Skolēni Latvijā sveic biedru Lučo Čīlē

Skolēnu avīze “Pionieris” šajā dienā ziņo, ka Latvijas bērni sūta karstus sveicienus Čīles komunistam Luisam Korvalanam, kurš šajā laikā vēl bija arestēts, bet drīz vien tika apmainīts pret PSRS notiesāto padomju disidentu Vladimiru Bukovski un ieguva politisko patvērumu PSRS.

"Tūkstošiem kilometru šķir Gaujienu no Čīles, kuru apskalo Klusā okeāna ūdeņi. Taču attālums nav par šķērsli domās un darbos būt kopā ar Čīles Komunistiskās partijas ģenerālsekretāru Luisu Korvalanu. Šajās dienās visa labā vēlējumi traucas uz Santjago, uz koncentrācijas nometni “Tres Alamos”, kur ieslodzījumā tūkstoš dienu smok slavenais Čīles patriots."

Jau trešo dzimšanas dienu biedrs Korvalans sagaidīja fašistu ieslodzījumā. Viņam liedz medicīnisko palīdzību. Viņu tur šaurā kamerā, kur tik tikko spēj ielauzties gaismas stars. Brokastīs un vakariņās viņš saņem gabaliņu maizes un tēju, bet pusdienās dārzeņu žurgu. Bet arī šajos necilvēcīgajos apstākļos nesalaužamais Lučo vairākas stundas dienā studē vēstures, ekonomikas un lauksaimniecības grāmatas. Viņš apguvis franču valodu un tagad mācas angļu. Atrodoties līdz zobiem apbruņotu cietumsargu ielenkumā, Luiss Korvalans bezbailīgi paziņo: “Komunistisko ideoloģiju nevar iznīcināt, tas pierādīts tik reižu, cikkārt darbaļaužu ienaidnieki un tautas nodevēji centušies to nožņaugt. To pierādīsim vēl tik reižu, cik vajadzēs.””

Dedzīgi ir arī Cēsu pionieri: “Mēs, Cēsu 1. vidusskolas 4. c klases pionieri, mūsu vecāki un audzinātāja, apliecinām savu solidaritāti ar Čīles patriotiem un ar prieku nosūtām apsveikumu biedram Lučo viņa 60. dzimšanas dienā. (..) Mēs nosodām Čīles militāro huntu un vēlamies, lai brūces, kuras tā cirtusi čīliešu tautai, drīz sadzītu. Ticam, ka čīliešu bērni drīz būs tikpat laimīgi kā mēs. Novēlam dedzīgajam brīvības aizstāvim biedram Lučo stipru veselību, neizsīkstošus spēkus un enerģiju cīņā par savas tautas brīvību un laimi.” (“Pionieris”, 21. septembris)

Jaunieši triecas būvēt

Laikraksts “Padomju Jaunatne” šajā dienā raksta par jauniešiem, kuru karstākā vēlēšanās ir doties uz kādu no “triecienceltnēm”, – tolaik tā dēvēja ambiciozus būvprojektus, kur tapa infrastruktūras celtnes un nodarbinātie varēja salīdzinoši labi nopelnīt.

Jaunie celtnieki Baškīrijā, 1976. gads. Foto: Sputnik/Scanpix/LETA

“Mūsu lasītāja Inta Dementjeva no Jelgavas savā vēstulē jautā: “... vai man būtu iespējams braukt uz kādu komjaunatnes triecienceltni, lai piedalītos kopējā darbā, ceļot jaunas pilsētas un rūpnīcas? Un kā tur nokļūt?” Šis jautājums droši vien nodarbina ne vienu vien mūsu republikas komjaunieti un jaunieti, tādēļ uz Intas vēstuli lūdzām atbildi Latvijas Ļeņina Komunistiskas jaunatnes savienības Centrālās komitejas daļas vadītājam Vladimiram Stebunovam:

“Šogad jauniešus gaida četrās Vissavienības komjaunatnes triecienceltnēs: Kamas automobiļu rūpnīcā, Bratskas hidroelektrostacijā un jaunceļamajā pilsētā, Rostovas lauksaimniecības mašīnu būves rūpnīcā un tepat mūsu republikā – Ventspils pieostas rūpnīcas jaunceltnē, kur patlaban arī mūsu republikas jauno darba darītāju entuziasms tik ļoti vajadzīgs. Uz komjaunatnes triecienceltnēm var doties ikviens jaunietis, kurš vēlas apliecināt sevi lielā un nozīmīgā darbā. Ja esat visu labi pārdomājusi – darbs komjaunatnes triecienceltnēs ir romantisks, bet ne viegls –, rakstiet iesniegumu savai komjaunatnes pirmorganizācijai ar lūgumu rekomendēt uz izvēlēto triecienceltni.””

Zemdegas ienes jaunas vēsmas literatūrā

Žurnāls “Zvaigzne” publicē fragmentu no Regīnas Ezeras romāna “Zemdegas”, kas ir tam laikam novatorisks teksts latviešu literatūrā. “Septiņdesmito gadu latviešu prozā, kurā pārsvarā dominēja ar socreālisma kanoniem joprojām saistītais tradicionālais psiholoģiskais reālisms, tas bija ļoti radikāls solis. Būtībā “Zemdegas” ir liels solis tajā virzienā, lai literatūra sevi apzinātos vispirmām kārtam kā literatūru – kā tekstu, kurā “ticamības” vai “atbilstības īstenībai” kategorijas nav īpaši svarīgas.” (G. Berelis, Letonika.lv)

Regīna Ezera. Foto: Gunārs Janaitis/Rakstniecības un mūzikas muzejs

“Veldze nopūtās un atgriezās mājās. Taču viņa negāja uz savu un Ingus istabu, bet vispirms ielūkojās pie Elfas, kā sieviešu vairums dvēseles mulsuma brīžos tiekdamās pietverties pie sava bērna, it kā mazā būtne varētu sniegt to, kā viņai trūka un ko nespēja dot neviens, – atbalstu un līdzsvaru. Elfa bija jau aizmigusi. Pa durvju spraugu no virtuves iespīdēja vāja atgaisma, un viņa skatījās, kā Elfa gulēja, mierīgi un silti kā putna mazulis ligzdā. Viņai kārojās paņemt meitu rokās un piekļaut sev klāt, bet bija bail izjaukt tās miegu, un viņa vienīgi nolūkojās, juzdama, ka bērna neapēnotais miers lēnām ieplūda arī viņā un savilktie muskuļi atslāba, pielīstot ar saldu smagumu. Negribējās neko darīt un nekur iet, negribējās ne par ko domāt, tikai ļauties šai netraucētajai, atbrīvojošajai vienaldzībai, grimt tajā kā siltā vannā, līdz galam atraisīties no pārsprieguma un aizmirsties...” (“Zvaigzne”, 5. septembris)


2017 - 2008 2017 - 2008 2007 - 1998 2007 - 1998 1997 - 1988 1997 - 1988 1987 - 1978 1987 - 1978 1977 - 1968 1977 - 1968 1967 - 1958 1967 - 1958 1957 - 1948 1957 - 1948 1947 - 1938 1947 - 1938 1937 - 1928 1937 - 1928 1927-1918 1927-1918