Projektu atbalsta
Latvijas Balzams
19. Septembris  | 1978

1978. gads: Amatā stājas Jānis Pāvils II, Gruzijā protesti, Spānijā atjauno demokrātiju

Foto: AP/Scanpix/LETA

Aprīlī Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi notika demonstrācijas, protestējot pret valsts valodas statusa atcelšanu gruzīnu valodai. Marksistiski noskaņoti virsnieki šajā laikā veica valsts apvērsumu Afganistānā. Savukārt neatkarību no Apvienotās Karalistes šajā gadā ieguva Zālamana salas, Dominika un Tuvalu.

Oktobrī par Romas Katoļu baznīcas galvu kļuva Jānis Pāvils II. Polijā dzimušais Karols Juzefs Vojtila bija pirmais slāvu izcelsmes pāvests, amatā viņš bija līdz 2005. gadam. Iepriekš 455 gadu garumā pāvesta krēslu ieņēma tikai itāļu izcelsmes garīdznieki.

Spānijā beidzās militārās diktatūras laiki. Pēc ģenerāļa Franko nāves 1975. gadā – viņš valdīja kopš Spānijas pilsoņu kara beigām 1939. gadā – valstī tika atjaunota parlamentārā demokrātija. 1978. gada konstitūcijā tika noteikts, ka Spānija ir parlamentāra monarhija ar divpalātu parlamentu, kas tiek vēlēts ik pēc četriem gadiem.

Rīgā ekspluatācijā tika nodots Preses nams (Latvijas KP CK izdevniecība), bet netālu no stacijas “Gauja” vasarā notika pirmā hipiju nometne, kurā vēlākajos gados regulāri pulcējās citādi domājošie no visas PSRS.

"Dzimtenes Balss" iekārtojas jaunajā Preses namā

Čekas pārraudzītais propagandas izdevums “Dzimtenes Balss” (avīze bija paredzēta latviešiem ārzemēs) 12. oktobrī vēsta par kārtējo padomju zemes lielo sasniegumu – Preses nama nodošanu ekspluatācijā.

Ekrānuzņēmums

“Gar mūsu logiem rāmi plūst māmuļa Daugava. It kā nomale – ja spriež pēc vecajiem vietvārdiem. Bet, ja raugās pēc dzīves pulsa, tad strauji plaukstošs Rīgas centrs. Mums blakus izplešas studentu pilsētiņa – Rīgas Politehniskais institūts. Starp Preses namu un studentu pilsētiņu rosās tiltu un ceļu būvētāji. Pēc diviem gadiem tur ies svarīga satiksmes artērija, jauns tilts pāri Daugavai savienos Ķīpsalu ar Vecrīgu. No Preses nama paveras plaša ainava uz apkārtni. (..)

Vienprātīgs atzinums bija, ka žurnālistu darba apstākļi jaunajā Preses namā ir ļoti labi. Kopīgi pārrunājām avīzes veidošanas jautājumus. Saņēmām daudz ierosinājumu, ko centīsimies iedzīvināt laikraksta slejās šajā ceturksnī. Tie būs stāstījumi par Latviju šodien, par notikumiem mūsu zemē pirms sešdesmit gadiem, atbildēsim uz lasītāju jautājumiem, publicēsim tautiešu vēstules, apceres. Tie būs mūsu centieni patiesības paušanai, dezinformācijas izkliedēšanai. Patiesība un godīgums ir mūsu preses brīvības kritērijs.”

Imants Lešinskis pārbēg uz ASV

Kamēr “Dzimtenes Balss” iekārtojās jaunajās telpās, kādreizējais šī izdevuma redaktors VDK darbinieks Imants Lešinskis bija pārbēdzis uz ASV un sāka Rietumu presē sniegt intervijas par savu darbību čekā. Kā vēlāk izrādījās, ar Rietumu izlūkdienestiem viņš bija sadarbojies jau kopš 1960. gada.

Imants Lešinskis

“Imants Lešinskis paliek ASV,” – 4. novembrī vēsta laikraksts “Latvija Amerikā”. “Savienoto Valstu iestādes atļāvušas palikt uz dzīvi ASV pārbēdzējam no Apvienoto Nāciju padomju misijas Imantam Lešinskim līdz ar sievu un meitu. Lešinski pēc pārbēgšanas apmeklējis padomju vēstniecības pārstāvis, bet Lešinskis noraidījis aicinājumu atgriezties Padomju Savienībā. Jautāts komentēt notikumu ar Lešinski, Viktors Kalniņš Melburnā izteicās: “Nav nekādu šaubu, ka Imants Lešinskis padomju iekārtā baudīja izcilu uzticību. Gadījumi, kad vīram ar sievu reizē atļauj strādāt padomju dienestā ārzemēs, ir ļoti reti. Vēl retāks ir gadījums, kad pie tiem atļauj izbraukt arī citiem ģimenes locekļiem no PSRS. Tik izcila uzticība Lešinskim, protams, bija jāizpelnās ar gadiem ilgu dienestu čekā, kur viņš nodarījis savu daļu ļaunuma. Tādēļ viņa izbēgšana mūsu acīs nespēj to padarīt ne par kādu “varoni”, un to drīzāk būs izraisījusi vēlēšanās nodrošināt sev mierīgas vecumdienas amerikāņu maizē.” Vienādi vai otrādi – Imanta Lešinska pārbēgšana likusi satrūkties arī mūsu “kultūrņikiem”, jo nav vēl kļuvis zināms, ko viņš slēpj savā mapē.”

Angļu teātris Rīgas kinostudijā

Oktobrī pirmizrādi piedzīvoja Jāņa Streiča mākslas filma “Teātris”, kas veidota pēc tāda paša nosaukuma Somerseta Moema romāna. Filma guva milzīgu skatītāju un kinoļaužu atsaucību – to apbalvoja ar “Lielo Kristapu” kā gada labāko filmu un ar interesi skatās vēl šodien. Laikraksts “Cīņa” bija ticies ar filmas režisoru laikā, kad filma vēl tapa.

Ekrānuzņēmums

“Kinorežisoram Jānim Streičam vēl šobrīd iekvēlojas acis, atceroties, cik aizrautīgi viņš pirms četriem gadiem sācis filmu “Mans draugs – nenopietns cilvēks”. “Uzreiz sapratu un zināju, ka tā nu reiz ir mana tēma!” Bet tagad, Somerseta Moema romānu “Teātris” ekranizējot? “Ne uzreiz. Domādams par mūsdienām, mūslaikiem, mūsu sabiedrības cilvēkiem, cilāju un pārcilāju jauniznākušās latviešu rakstnieku grāmatas, šķirstīju periodikas publicējumus... Tad ieinteresējos par Moemu. Vilināja iespēja pastrādāt ar tādu literāro materiālu, kuram kinoscenārija rakstīšanas laikā nekas nav jāliek klāt nedz raksturos, nedz situācijās. Taču biju piesardzīgs: Moema romāns ir par angļu aktrises dzīvi mums svešā vidē. Ko gan mēs zinām par tālas tautas teātra lietām? Moems nav “mana tēma”, tā es domāju sākumā.” Nu Jānis Streičs vairs tā nedomā, un viņa balss ir droša, zinoša, pārliecināta. “Ne par angļu teātri būs filma. Moema romāns deva impulsu sarunai par aktiera profesijas plusiem un mīnusiem, par cilvēkiem dzīvē un uz skatuves.” Un tā jau ir visīstākā “sava tēma” Jānim Streičam.”

“Divsēriju krāsaina televīzijas filma pašlaik top Rīgas kinostudijas paviljonos, vasaras mēnešos vēl tiks uzņemti daži ārskati, rudenī darbs jāpabeidz. Līdzās režisoram (un scenārija autoram) Jānim Streičam – operators Harijs Kukels. Milzīga atbildība filmas māksliniekam Andrim Merkmanim: krāsas, lepnība, greznība, tā tas ir pēc sižeta, bet televīzijas filmu veidošanai paredzētā tāme ir visai pieticīga,” 8. aprīlī rakstīja “Cīņa”.

Savukārt žurnāls “Zvaigzne” septembrī intervē filmas galvenās lomas tēlotāju Viju Artmani:

“Gribam runāt par teātri, par dzīvi, kas arī būtībā ir viens liels teātris, un ne tikai tāpēc, ka Džūlijai viss asociējas ar teātri. Mēs gribam runāt par aktieriem ar visām viņu izjūtām, ciešanām, kompleksiem. No malas raugoties, varbūt liekas, ka tie ir negatīvi pārdzīvojumi, bet es gribētu teikt, ka, pirmkārt, tie ir dabiski pārdzīvojumi. Ikvienā vecumā aktrisei ir nepieciešama sava veida pielūgsme, viņas talanta cienītāji, pretējā gadījumā viņai nav, kam dzīvot, kam ziedēt.

Aktrise ir sieviete, viņai gribas uzposties, patikt! Ja sievieti mīl, pielūdz, viņa uzplaukst, to katrs zina, un šajā faktā nav nekā nekrietna vai briesmīga. (..) Es nespēlēju ne aktrisi vispār, ne sevi. Es spēlēju sievieti ar visām viņas izjūtām, turklāt ar lomu gribu šo to atgādināt.

Ļoti pazīstama situācija – sievietei ir vīrs, dēls, viens pielūdzējs, kas gadiem par viņu domā, otrs, kurā arī viņa pati iemīlējusies. Man gribas atgādināt, dzīvē mēs par šo situāciju gan smejamies, bet sievietei – ne tikai aktrisei! – vajadzētu padomāt: vai tas maz ir tik smieklīgi?”

Disidenta skats – kā Baltija atgūs neatkarību

Amerikas latviešu izdevums “Laiks” septembra beigās publicē rakstu “Kā Baltijas valstis varētu atgūt neatkarību”, kurā apskatīta no PSRS nule izkļuvušā nacionālās pretošanās kustības dalībnieka Viktora Kalniņa tikšanās ar ASV varas iestādēm.

“Pēc liecības nodošanas 19. septembrī ASV Eiropas drošības un sadarbības komisijai par stāvokli okupētajā Latvijā no Padomju Savienības izkļuvušajam Viktoram Kalniņam bija vairāku stundu apspriede arī ar Ārlietu ministrijas Padomju Savienības nodaļas darbinieku Bernsu (S.M. Byrnes) un ministrijas informācijas un pētniecības biroja ierēdņiem. Te V. Kalniņam radās konfrontācija ar vienu no viņiem, kas prasīja, vai reālāk nebūtu domāt par Latviju kā autonomu republiku Padomju Savienībā, kāda iespēja eventuāli varētu rasties ar padomju režīma liberalizāciju. Pilnīgi neatkarīga Latvija, teica šis ierēdnis, varētu rasties tikai pasaules kara rezultātā, bet šāds katastrofāls gājiens nevienam nav pieņemams. Uz to V. Kalniņš atbildēja, ka arī latviešiem okupētajā Latvijā, karš ir nepieņemams atrisinājums, bet cerēt uz padomju režīma liberalizāciju ir tikpat fantastiski kā domāt par karu.

Toties ir vēl cita iespēja, proti, Padomju Savienībā varētu rasties smaga saimnieciskā krīze, izraisot haosu un valdības sabrukumu. Tā rezultātā Baltijas valstīm būtu iespējams atgūt neatkarību. Saimnieciskā krīze, pēc opozicionāru domām, varētu notikt daudz ātrāk, ja Padomju Savienību saimnieciski un technoloģiski neatbalstītu ASV un citas Rietumu valstis.

“Es nāku no Latvijas, no zemes, kura jau daudzus gadus smok zem svešzemnieku jūga... Staļina genocīda politika turpinājās arī pēckara gados... Gāja gadi, mainījās komunistu pārvaldīšanas metodes, bet mērķi palika tie paši... Genocīda vietā tagad plaši pielieto etnocīdu – tas ir, ar visiem iespējamiem līdzekļiem pūlas iznīcināt nacionālo pašapziņu, viltot tautas vēsturi, degradēt nacionālo kultūru... Latviešu tauta nevēlas būt kopā ar Padomju Savienību.

Ar daudzu savu dēlu un meitu dzīvībām latvieši ir pieradījuši, ka viņi nevēlas ieskatīt sevi par padomju pilsoņiem, kā to mēģina iegalvot komunistu propaganda. Latvieši ir pieradījuši, ka neuzskata arī savu dzimto zemi par Padomju Savienības sastāvdaļu un krievu valdību nevērtē citādi kā tikai par okupācijas varu!” Ar šādu ziņojumu Viktors Kalniņš uzsāka savu liecību ASV Eiropas drošības un sadarbības komisijai.”

2017 - 2008 2017 - 2008 2007 - 1998 2007 - 1998 1997 - 1988 1997 - 1988 1987 - 1978 1987 - 1978 1977 - 1968 1977 - 1968 1967 - 1958 1967 - 1958 1957 - 1948 1957 - 1948 1947 - 1938 1947 - 1938 1937 - 1928 1937 - 1928 1927-1918 1927-1918