Projektu atbalsta
Latvijas Balzams
15. Septembris  | 1982

1982. gads: Briti karo ar Argentīnu, Kremli pārņem VDK šefs Andropovs

Britu karavīrs Folklenda salās. Foto: AFP/Scanpix/LETA

Martā karaliene Elizabete II atklāja “Barbican” mākslas centru Londonā, vasarā Vācijā sāka tirgot pirmos CD diskus (kompaktdiskus) un “Sony” laida tirdzniecībā pirmo CD atskaņotāju. Eiropā sāka tirgot populāro “Ford Sierra”, kas aizstāja “Ford Cortina” modeli.

Sākās Argentīnas un Lielbritānijas konflikts par Folklenda salām. Karš sākās 2. aprīlī, kad argentīniešu karaspēks okupēja Folklenda salas un Dienviddžordžijas salas. Apvienotā Karaliste uz šo reģionu nosūtīja flotes operatīvo vienību, lai tā sakautu Argentīnas flotes un gaisa spēku vienības, veiktu jūras desantu un atgūtu argentīniešu okupētās salas. Karadarbība beidzās 14. jūnijā pēc Argentīnas karaspēka vienību padošanās, kara laikā gāja bojā 275 briti un 649 argentīnieši.

Oktobrī UEFA kausa spēles starp Maskavas “Spartak” un “HFC Harlem” no Nīderlandes otrā puslaika izskaņā Lužņiku stadionā sākās līdzjutēju drūzmēšanās, kā rezultātā līdz nāvei tika saspiesti un sabradāti vismaz 67 cilvēki.

Jurijs Andropovs. Foto: TopFoto/Scanpix/LETA

Novembrī par PSRS Komunistiskās partijas CK ģenerālsekretāru tika apstiprināts Jurijs Andropovs, kādreizējais Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs. Andropovs amatā stājās Leonīda Brežņeva vietā un valdīja 15 mēnešus – līdz savai nāvei 1984. gadā.

Gada nogalē ASV žurnāls “Time Magazine” pirmo reizi titulam “Man of the Year” (gada cilvēks) nominēja nevis cilvēku, bet gan personālo datoru.

Sociālo tīklu celmlauži

Latviešu laikraksts Amerikā “Laiks” šajā dienā publicē rakstu par laulību sludinājumiem Latvijas presē un milzīgo interesi par otrās pusītes atrašanu ar avīzes starpniecību.

“Padomju Savienībā, tāpat kā citās pasaules valstīs, netrūkst vientuļu cilvēku, kas meklē sev dzīvesbiedru. Padomju vara gan negrib atzīt, ka viņu zemē, kur pastāv bezšķiru sabiedrība, varētu būt šādas problēmas. Amerikāņu žurnālists Dž. Bernss, “The New York Times” korespondents Maskavā, uzturējies Rīgā, kur viņš tuvāk iepazinies ar šo problēmu un to, kā uz to reaģē padomju vadība. Pēc Bernsa informācijas, kad “Rīgas Balss” sāka iespiest precību sludinājumus pagājušā gadā, tos saņēma neparedzēti lielā skaitā. Tie nāca no dažādām Krievijas daļām, pat Novosibirskas – 2000 jūdžu attālumā. Latvijas Universitātes socioloģijas profesors Andris Lapiņš norādīja, ka atsaucība bija ļoti liela. Uz katru sludinājumu ienāca ap 100 līdz 200 atbilžu. Viens no sludinātājiem paziņoja, ka saņēmis 903 vēstules.

 Tā kā padomju iestādes Baltijas valstīs esot daudz iecietīgākas, tad tur sākoties lielākā daļa socioloģiska rakstura eksperimentu. Tikai pēc tam, kad šāda veida sludinājumi bija parādījušies vairākus mēnešus Rīgas laikrakstā, precību sludinājumus iedrošinājās iespiest arī viena otra cita padomju avīze. “Ļiteraturnaja Gazeta” bija izmēģinājusi šādu eksperimentu ar diviem precību sludinājumiem 1976. gadā un saņēmusi 16 000 vēstules dažu nedēļu laikā. (..)Kad Rīgā sāka parādīties pirmie šāda veida sludinājumi, cilvēki stāvēja pie avīžu kioskiem rindā. Lielākā daļa lasītāju bija apmierināta, bet daži sāka sūdzēties. “Es gribu zināt, kad mana sieva iesūtīja sekojošo sludinājumu: “Es gribu iepazīties ar kādu labāk izglītotu vīrieti, ne vecāku par 37 gadiem. Esmu 37 g. v., 5 pēdas un 3 collas gara. Mans dēls ir 8 g. v.”” Kāds 69 g. v. Daugavpils iedzīvotājs izteica savu apmierinātību par atbildēm.

Viņš bija saņēmis 600 vēstules no sievietēm 40–60 gadu vecumā. Dažas no rakstītājām dzīvoja Jakutijas apgabalā Ziemeļsibīrijā. Vecais vīrs izsijāja visas vēstules un apciemoja labākās kandidātes, bet ar iznākumu tomēr nebija apmierināts.

Padomju laikrakstos bieži parādās raksti, kas vērsti pret laulību vidutājiem. Tos nosoda galvenokārt tādēļ, ka viņi uz savu iniciatīvu, bez valdības atbalsta un piekrišanas, kļuvuši par starpniekiem, kas labi nopelna. Par iepazīstināšanu jāmaksā ap 200 rubļu un jāpiemaksā vēl 500 rubļu, ja tiek noslēgta laulība.”

Aloizs Brenčs stāsta par Martas meklējumiem

Žurnāls “Kino” 1. septembrī publicē kinorežisora Aloiza Brenča atmiņas par populārās daudzsēriju filmas “Ilgais ceļš kāpās” uzņemšanu un aktrises meklējumiem Martas lomai.

Ekrānuzņēmums

“Viss bija sagatavots filmēšanai. Atlika vēl tikai, kā teicis Renē Klērs, uzņemt filmu. Taču nebija Martas. Meklējām viņu jau četrus mēnešus, šai lomai bijām izmēģinājuši sešas aktrises. Tomēr īsto, vienīgo Martu tā arī nebijām atraduši. Reiz Harijs Liepiņš uzaicināja mani uz Operas teātri noskatīties “Pēra Ginta” izrādi, kurā piedalījās Raiņa Dailes teātra aktieri. Arī Lilita Ozoliņa. Es pazinu Lilitu Ozoliņu. Pirmo reizi uz kinoekrāna viņa parādījās manā filmā “Kad lietus un vēji sitas logā”. Iepazinušies bijām jau agrāk – Tautas kinoaktieru studijā, kur viņa mācījās, bet es biju pasniedzējs. Kino debija Lilitai Ozoliņai nebija sevišķi veiksmīga. Vēlāk redzēju viņu arī citu režisoru filmās. Viņa, manuprāt, spēlēja viduvēji. Sausi, es pat teiktu, formāli, vien prāta vadīta. Un es, vaļsirdīgi sakot, pārtraucu vērot viņas gaitas.

Toreiz Operas teātrī ar izbrīnu ievēroju, ka mani pārņem aizvien spēcīgāks saviļņojums. Lilitas Ozoliņas brīnišķīgā, samtainā balss, kurā līdz šim netiku ieklausījies, apbūra, valdzināja ar savādu noslēpumainību, ko agrāk šajā aktrisē nebiju nojautis. Citiem vārdiem sakot, es viņu gandrīz nepazinu. Viņa bija skaista, un no viņas staroja lielas, gudras mīlestības siltums un burvība. Manā priekšā bija gluži cita aktrise. (..) Tovakar Operā es ieraudzīju Martu. (..) 

Es zināju, ka viņa ir gudra, prot savas domas pamatot. Tieši no tā es baidījos. Jo pirms filmēšanas “preparētam”, pārlieku detalizēti izanalizētam tēlam uzņemšanas laukumā līdzi nāk nevilšs aprēķins un līdz ar to – sausums, neīstums. Bet kino, manuprāt, nepieciešama dabiska izturēšanās, un to var panākt tikai tad, ja jūtu izpausmes ir vairāk vai mazāk spontānas. 

Kad mizanscēna un kadrs bija sagatavoti, atvedu uz paviljonu Lilitu, paskaidroju viņai uzdevumu, un mēs sākām ātri filmēt, nedodot viņai laiku analizēt, vērot sevi no malas. Lilita spēlēja brīnišķīgi. Šie mēģinājumi mūs galīgi pārliecināja, ka Marta jātēlo Lilitai Ozoliņai. (..) Soli pa solim Lilita veidoja savu Martu. Īsts aktieris ne tikai izdzīvo lomu, bet prot arī atklāt tajā paradoksu. Citiem vārdiem sakot, uzspridzināt situāciju no iekšienes, apvērst to otrādi, atklājot notiekošajā tādas krāsas un nianses, kas mums šķiet gluži negaidītas, kas neiekļaujas mūsu uztveres stereotipā. Tieši šīs negaidītās krāsas tad arī paver notikuma būtību. To prot arī Lilita.”

28246 vēstules par Māriņu

Gada lielākais notikums mūzikā šajā laikā bija “Mikrofona” aptauja, kurā klausītāji un skatītāji balsoja par sev tīkamāko kompozīciju. 28 tūkstoši cilvēku 1981. gadā bija balsojuši par Raimonda Paula dziesmu “Dāvāja Māriņa” (Leona Brieža vārdi), ko izpildīja Aija Kukule kopā ar Līgu Kreicbergu.

Aija Kukule. Foto: Jānis Valters Ezeriņš/F64

“Iecienītā konkursa vainagojums bija “Mikrofona–81” koncerts Rīgas Sporta pilī, koncerts, kuru ar savām vēstulēm bija palīdzējuši sastādīt radioklausītāji un kuru pēc tam atkārtoti varējām klausīties un skatīties radio un televīzijas raidījumos. Sporta pils tajā dienā bija vēl vairāk pārpildīta nekā visinteresantākās hokeja spēles laikā. Kādēļ tāda interese? (..) Redakcijas vecākais redaktors Kārlis Grīnbergs domā, ka estrādes mūzikas cienītāji ir noilgojušies ne tikai pēc labām dziesmām, bet arī pēc saturīgiem un formā viegli uztveramiem koncerta sasaistes elementiem,” par “Mikrofona” aptauju 1. martā rakstīja žurnāls “Zvaigzne”.

2017 - 2008 2017 - 2008 2007 - 1998 2007 - 1998 1997 - 1988 1997 - 1988 1987 - 1978 1987 - 1978 1977 - 1968 1977 - 1968 1967 - 1958 1967 - 1958 1957 - 1948 1957 - 1948 1947 - 1938 1947 - 1938 1937 - 1928 1937 - 1928 1927-1918 1927-1918