Projektu atbalsta
Latvijas Balzams
12. Septembris  | 1985

1985. gads: Cīņa ar žūpību, Rīgas metro

Foto: Armands Puče/F64

1985. gadā visā PSRS teritorijā, tostarp Latvijā, ieviesa alkohola tirdzniecības ierobežojumus.

28. janvārī Holivudā tika ierakstīts labdarības singls “We Are The World”, kuru izpildīja populāru mūziķu grupa “USA for Africa”. Dziesmas izpildītāju vidū bija tādi pazīstami mūziķi kā Laionels Ričijs (Lionel Richie), Stīvijs Vonders (Stevie Wonder), Tīna Tērnere (Tina Turner), Maikls Džeksons (Michael Jackson), Daiana Rosa (Diana Ross), Brūss Springstīns (Bruce Springsteen), Sindija Laupere (Cyndi Lauper), Bobs Dilans (Bob Dylan), Rejs Čārlzs (Ray Charles) un citi.

11. martā par PSKP un PSRS vadītāju kļuva Mihails Gorbačovs. Padomju Savienībā sākās ekonomiskās sistēmas “pārbūve” (“perestroika”), kā arī cilvēkiem radās plašākas iespējas paust savu viedokli – tika pieteikta “atklātība” (“glasnotj”). Pārbūves un atklātības sekas Komunistiskās partijas vadītājiem bija negaidītas – sāka aktualizēties PSRS sastāvā varmācīgi iekļauto tautu nacionālie, kā arī ekonomiskās un politiskās patstāvības centieni.

Maijā PSRS Augstākā padome pieņēma dekrētu par cīņas pastiprināšanu ar žūpību.

Foto: Jānis Valters Ezeriņš/F64

Jūlijā norisinājās XIX Vispārējie latviešu Dziesmu un Deju svētki ar pilno nosaukumu: XIX Vispārējie latviešu Dziesmu un Deju svētki / Padomju Latvijas Dziesmu un deju svētki, kas veltīti 40. gadadienai kopš padomju tautas uzvaras Lielajā Tēvijas karā un 45. gadskārtai kopš padomju varas atjaunošanas Latvijā.

1985.gadā iznāca filmas “Emīla nedarbi” (režisors Varis Brasla) un “Sprīdītis” (režisors Gunārs Piesis).

Septembrī Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja un LPSR Ministru padome pieņēma lēmumu par metro celtniecību Rīgā, tomēr sabiedrības protesti un PSRS sabrukums neļāva šo projektu īstenot. 13. oktobrī Uzvaras parkā atklāja memoriālu.

Rīgas metropolitēna pirmie metri

Laikraksts “Cīņa” 1985. gadā informē lasītājus par metro būvniecības plāniem un gaitu: “Fakts, ka mūsu republikas galvaspilsētā būs apakšzemes dzelzceļš, vairs nevienam nav jaunums. Rīgas metro būs pirmā šāda apakšzemes transporta artērija Baltijas padomju republikās. Tā celtniecība un pirmās kārtas nodošana ekspluatācijā saistīta ar diviem mūsu tautas dzīvē aktuāliem notikumiem, kurus svinīgi atzīmēsim relatīvi tuvā nākotnē, – 50. gadadienu kopš padomju varas atjaunošanas Latvijā un Rīgas dibināšanas 800. gadskārtu. Šodien lasītājus varam informēt ne tikai par perspektīvā iecerētajiem konkrētajiem būvdarbiem, bet arī par to, kas šai jomā paveikts aizvadītajos gados un ko speciālisti dara pašreiz. Par šīm novitātēm “Cīņas” korespondentam stāsta Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieks Ivars Ulmanis.

Arhīva foto

Kā tapa apakšzemes dzelzceļa pirmās kārtas tehniskais projekts?

Gribu uzsvērt, ka projektēšanā piedalījās augsti kvalificēti speciālisti. Darbs izpildīts priekšzīmīgi. Tātad tagad jau ir pilnīgi skaidrs, kāda būs metro pirmā līnija. Šī trase savieno Zasulauka staciju ar ražošanas apvienību VEF. Tās garums precīzi – 9,06 kilometri. Šai līnijā paredzētas astoņas apakšzemes stacijas, kurām šādi nosaukumi – “Zasulauks” (atrodas šīs Jūrmalas virziena dzelzceļa stacijas tuvumā), pēc tam seko “Aurora” (ar izeju virszemē netālu no Āgenskalna tirgus), “Daugava” (Majakovska un Uzvaras bulvāra krustojumā). “Centrālā” (pie dzelzceļa stacijas), “Kirova stacija” (ar izeju uz Dzirnavu ielu starp Ļeņina un Stučkas ielu), “Raiņa stacija” (pie Vidzemes kolhozu tirgus), “Oškalni” (pašreizējā automašīnu stāvvietā pie Gaisa tilta) un “VEF” (pirms Ļeņina un Gagarina ielas savienojuma).

Arhīva foto

Daudzus, protams, interesē metropolitēna staciju mākslinieciskais noformējums.

Steiga šeit būtu nevietā. Vērā tiek ņemta citu mūsu valsts un arī ārzemju pilsētu metropolitēnu būves pieredze – gan labā un atzīstamā, gan arī neizdevušies risinājumi. Taču daži aspekti jau tagad ir pilnīgi skaidri. Šīs celtnes nedrīkst atgādināt muzeju zāles. Un nav ieteicams te demonstrēt arī pārāk dārgu greznību, jo ne jau bagātībā saskatāms patiess skaistums un laba gaume. Taisnība, tās trīs metropolitēna stacijas, kas atradīsies Rīgas centrā, gan būs dāsnāk noformētas ar dažādiem mākslinieciskiem veidojumiem, taču pārējās apakšzemes vilcienu pieturās tiks ievērota pieticīga atturība, protams, katrai garantējot individualitāti, atšķirīgas īpatnības.

Kādu palīdzību Rīgas metro celtniecībā mēs saņemsim no kaimiņu republikām?

Saprotams, ka apjoma ziņā tik plašu, struktūrā tik sarežģītu apakšzemes būvi nevaram veikt pašu spēkiem vien. Mūsu sarunas sākumā jau pieminēju Vissavienības projektēšanas organizāciju teicamo veikumu. Mums šai ziņā nav ne pieredzes, ne metropolitēna celtniecības speciālistu, ne arī vajadzīgās tehnikas. Tas, ka šai darbā piedalās PSRS Transporta celtniecības un PSRS Satiksmes ceļu ministriju organizācijas, liecina, ka mūsu republikas galvaspilsētā topošais apakšzemes dzelzceļš ir Padomju Savienības direktīvo orgānu uzmanības centrā. Rīgas metro būvēs īpaša celtniecības organizācija, kurā būs apmēram trīs tūkstoši cilvēku. Relatīvi tā nav liela – spēcīga tresta apjomā. Paredzēts, ka lielākā daļa darbinieku tiks sakomplektēta no vietējiem speciālistiem. Pārējos, galvenokārt pazemes darbu lietpratējus, pārdislocēsim no citām mūsu valsts pilsētām, kurās metropolitēni jau darbojas.

Arhīva foto

Ikvienu interesē jautājums: kad brauksim?

Paredzēts, ka 1988. gadā pirmās kārtas trasē sāksies plaši būvdarbi, kas turpināsies arī trīspadsmitajā piecgadē. Domāts, ka laikā no 1994. līdz 1996. gadam varēs atklāt regulāru satiksmi starp piecām stacijām – no “Zasulauka” līdz “Kirova”. Bet dažus gadus vēlāk sāks darboties visa pirmās kārtas apakšzemes līnija – no “Zasulauka” līdz “VEF”.”

Biedri kļūst smalki

Izdevums “Laiks” vēsta par žūpības novēršanas pasākumu blaknēm: “Ir veca gudrība, ka katram līdzeklim vai sērgai agri vai vēlu izgudro pretlīdzekli, kam savukārt atkal rodas pret – pretlīdzeklis, utt. Līdzīgi tas, liekas, var notikt arī ar jauno Gorbačova līdzekli padomju saimniecības sastutēšanai – žūpības apkarošanu. Nav līdzējusi pārdošanas vietu ierobežošana, tirgošanās laika saīsināšana un pašmāju brūžu medīšana.

Pretlīdzeklis, kā to ironiski aprakstīja padomju arodbiedrību avīze “Trud”, esot gauži vienkāršs un lēts. Un tā patēriņš augot kolosāli: tas ir odekolons, ar ko kārtīgi biedri ierīvē ādu pēc bārdas skūšanas. To var lietot arī iekšķīgi, ne tikai ārīgi vien.

Kā “Trud” rakstīja: biedri pēkšņi kļuvuši smalki un smaržo pēc odekolona jau pa gabalu. Ir pat jau savas masu patēriņa favorītmarkas: “Start” un “Kara-Nova”. Krietni prāva pudelīte pie tam maksā tikai 66 kapeikas. Citādi jaunie likumi nav nekādi lētie. “Moskovskaja Pravda” atstāsta kādu tipisku gadījumu ar biedru Poļanski. Viņa darba vieta pie tam nav nekāda vienkārša fabriciņa, bet parauguzņēmums visai impērijai – metālfabrika “Serp i Molot”. Poļanskis kādā dienā ieradies darbā pārāk “iesmaržojies”, bez tam notverts vēl pie “uztankošanas” uz vietas, turpat pie sava darba galda. Pirmais ceļš – uz atskurbtuvi. Tā nav lēta guļamvieta – 25 rubļi. Bet tas tikai ir sākums. Par dzeršanu darba vietā sods – 30 rubļu. Par iztrūkšanu darbā – 84 rubļi. Bez tam viņam uz pusi samazināta atvaļinājuma nauda – 124 rubļi. Viss tas kopā iztaisa – 402 rubļus, apmēram mēnešalga. “Moskovskaja Pravda” min arī vēl citus, “drusku lētākus” gadījumus, bet bez 250 rubļiem reti kāds tiekot cauri. Bez tam vēl nāk klāt morālais sods. Poļanska bilde parādījusies fabrikas sienas avīzē – ar visiem pārkāpumiem un sodiem. Vietu atrašanai, kurās tagad pēc jaunās kārtības var “kaut ko” dabūt, izslāpušie ātri vien izstrādājuši savu sistēmu: kur garāka rinda, tur arī vērts stāvēt. Bet apkarotā birokrātija pa to laiku atkal zeļ un zied. Cik daudz jaunu un oficiāli tagad tik svarīgu amatu. Piemēram, Rīgas “Cīņa” uzskaita: “rajona žūpības apkarošanas komisijas tirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu kontroles sekcijas vadītājs”...

“Vesela buķete pārkāpumu,” raksta tālāk “Cīņa”. “Tirdzniecības noteikumu neievērošana Nepiederošu personu uzturēšanās noliktavā. Alkohola lietošana darba telpās, turklāt darba laikā. Amatpersonas atļaušana organizēt iedzeršanu. Viens no nejēdzīgākajiem netikumiem cilvēku attiecībās – labu palīdzību atmaksāt ar ļaunu, tas ir, pudeli.”

“Jā, bet viņš naudu neņēma, prasīja par zāles nopļaušanu šņabi...” taisnojusies vainīgā izmeklēšanas komisijas priekšā.

Gorbačova prasītā produkcijas divkāršošana un trīskāršošana var pa to laiku – pagaidīt...”

Atbruņošanās – laikmeta prasība!

Laikraksts “Pionieris” 13. septembrī raksta par bruņošanās sacensības riskiem: “Visi cilvēki grib dzīvot, neviens negrib iet bojā. Tāpēc jāmobilizē politiska vīrišķība un jāaptur draudīgais process. Jāizbeidz bruņošanas sacensība, jāsāk atbruņošanas un attiecību uzlabošana.” (No M. Gorbačova atbildēm amerikāņu žurnālam “Time”)

Foto: Sputnik/Scanpix/LETA

Bruņošanās sacensība vienmēr bija bīstama. Bet īpaši nosodāma tā ir, pastāvot mūsdienu zinātnes un tehnikas augstajam līmenim, jo rada reālus draudus visas cilvēces eksistencei. Un vēl – ja jau tagad tik grūti panākt PSRS un ASV vienošanos par bruņojuma samazināšanu, kā to varēs sasniegt tad, ja sāktos šāda sacensība jaunā, vēl sarežģītākā stadijā? Kosmiskajā līmenī! Šajos apstākļos Padomju Savienība aicina nezaudēt laiku un darboties, kamēr “vilciens nav aizgājis”... Aizgājis uz to “staciju”, no kuras vairs atpakaļceļa nav. Lūk, tāpēc mūsu valsts izvirzījusi vairākus priekšlikumus: pirmkārt, moratoriju attiecībā uz visu veidu kodolizmēģinājumiem, vienlaikus aicinot darīt to pašu arī ASV. Otrkārt, atsākt sarunas starp abām valstīm par kodolizmēģinājumu pilnīgu aizliegumu. Treškārt – novērst bruņošanās sacensību kosmosā un sākt mierīgu sadarbību kosmosa izpētē.

Padomju priekšlikumi pilnīgi atbilst veselā saprāta loģikai. Taču – ak vai! – pagaidām pastāv arī vēl cita loģika, ko demonstrē Baltais nams un Pentagons. Tie nepārtrauc kodolizmēģinājumus, tie neatbalsta mierīgas sadarbības programmu kosmosā. Vēl vairāk – atklāti paziņo, ka sāks tajā izmēģināt pretpavadoņu ieročus. Tie ne tikai nesamazina militāros izdevumus, bet gluži otrādi – palielina tos. Tā jau ir neprāta loģika. Kā tādu to vērtē aizvien vairāk cilvēku arī pašās Amerikas Savienotajās Valstīs, pamatoti uzdodot jautājumu: ar ko tad īsti ASV prezidents novembrī dosies uz Ženēvu? Lai tur tiktos ar mūsu valsts vadītāju? Daudzi amerikāņu politiķi turpina spriedelēt par to, ka vajadzētu “piespiest Padomju Savienību piekāpties”. Runā par “komunisma atsviešanu” un tā tālāk. Pats prezidents gan ir vairākkārt runājis par to, ka atomkarā uzvarētāju nebūs, ka ASV necenšoties iegūt militāru pārsvaru pār PSRS. Pagaidām tie ir tikai vārdi. Kas attiecas uz PSRS, tad mūsu valstī neviens nav runājis par “ASV atsviešanu” vai “piespiešanu piekāpties”. Tas arī saprotams, jo mūsu valsts necīnās pret ASV, bet gan pret planētas atomkatastrofas draudiem. Bet tos novērst var tikai kopīgiem spēkiem. Lūk, tāpēc mēs uzskatām, ka kurss uz konfrontāciju ir bīstams un bezperspektīvs. Vēl ir laiks mobilizēt politisko vīrišķību, reāli vērtēt esošo stāvokli, izbeigt bruņošanās sacensību un veidot normālas padomju un amerikāņu attiecības.

Jo, kā norādījis biedrs M. Gorbačovs savās atbildēs amerikāņu žurnālam “Time”, “neatkarīgi no tā, vai mēs viens otram patīkam vai ne, tomēr izdzīvot vai iet bojā mēs varam tikai kopīgi”.

2017 - 2008 2017 - 2008 2007 - 1998 2007 - 1998 1997 - 1988 1997 - 1988 1987 - 1978 1987 - 1978 1977 - 1968 1977 - 1968 1967 - 1958 1967 - 1958 1957 - 1948 1957 - 1948 1947 - 1938 1947 - 1938 1937 - 1928 1937 - 1928 1927-1918 1927-1918