Projektu atbalsta
Latvijas Balzams
09. Septembris  | 1988

1988. gads: Atmodas sākums

Tautas manifestācija Mežaparkā. Foto: Delfi Foto lietotājs "Paldies par sveikumiem"

Ar šo gadu bieži datē lielo pārmaiņu sākumu PSRS un vairāku republiku neatkarības ceļa sākumu. Arī Latvijā, kur:

  • janvāra beigās pirmizrādi piedzīvoja atmodas laikā populārais TV raidījums “Labvakar” – tiešajā ēterā raidījums aktualizēja daudzus līdz tam noklusētus jautājumus;

  • 27. aprīlī Arkādijas parkā pulcējās 10 000 cilvēku, lai piedalītos Vides aizsardzības kluba organizētajā demonstrācijā un mītiņā pret metro būvi Rīgā;

5. maijā pirmo reizi pēckara Latvijā atskaņoja Lūcijas Garūtas kantāti "Dievs, Tava zeme deg"

Mavriks Vulfsons. Foto: Gunārs Janaitis

  • jūnija pirmajās dienās notika Latvijas Rakstnieku savienības valdes paplašinātais plēnums ar citu radošo savienību vadītāju un ekspertu piedalīšanos. Mavriks Vulfsons paziņoja, ka 1940. gadā Latvijā nav notikusi sociālistiskā revolūcija;

  • 14. jūnijā pirmo reizi Latvijas pēckara vēsturē demonstrācijas laikā grupas “Helsinki–86” dalībnieks Konstantīns Pupurs cauri visai Rīgai, no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem, iznesa Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Jūlijā Latvijas karogs pirmo reizi plīvoja starptautiskā pasākumā – folkloras festivālā “Baltica”;

  • 10. jūlijā Arkādijas parkā tika dibināta Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK);

Rokoperas "Lāčplēsis" plates vāciņš

  • augustā Rīgas Sporta manēžā notika Zigmāra Liepiņa un Māras Zālītes rokoperas “Lāčplēsis” pirmizrāde;

  • 7. oktobrī Mežaparkā notika Tautas manifestācija ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem. Dienu vēlāk sākas Tautas frontes dibināšanas kongress, kurā par LTF vadītāju kļuva publicists Dainis Īvāns. LTF bija visplašākā tautas kustība Latvijas vēsturē. Tajā iekļāvās un aktīvi darbojās ap 230 000 latviešu un citu tautību pārstāvju. Gada nogalē iznāca LTV laikraksta “Atmoda” pirmais numurs;

  • 11. novembrī notika tautas manifestācija Daugavmalā, pirmo reizi pēckara gados svinot Lāčplēša dienu. Ēvalds Valters un Alberts Bels pacēla sarkanbaltsarkano karogu Rīgas pils Svētā Gara tornī.

PSRS maijā sāka izvest armiju no Afganistānas, jūnijā PSRS tika pieņemts likums par kooperāciju, kas legalizēja privāto uzņēmējdarbību. Pasaulē šajā gadā ienāca internets – tika izveidots pirmais interneta savienojums starp Zviedriju un ASV. Novembrī Palestīnas Nacionālā padome proklamēja neatkarīgu Palestīnas valsti.

Izšķirošu lēmumu, guvumu, arī zaudējumu laiks

Gada nogalē žurnāls “Zvaigzne” publicē akadēmiķa Jāņa Stradiņa uzrunu lielajā tautas manifestācijā 7. oktobrī.

“Ir beigusies pati karstākā Latvijas pēckara vasara, mūsu karogotās un dziesmotās revolūcijas sākums. Atnācis rudens, itin kā ražas laiks, bet šis vēl nav ražas laiks, drīzāk tas ir vēju un lietavu laiks, izšķirīgu lēmumu, guvumu un varbūt arī zaudējumu laiks. Vakar visa Latvija aizturētu elpu piedalījās – pirmoreiz! – savas Augstākās Padomes sesijā, kur lēma par pašām būtiskākajām problēmām – par Latvijas lauku nākotni, par latviešu valodas likteni, kur galīgi atzina sarkanbaltsarkano karogu, zem kura mēs pašreiz stāvam. Ir pienācis parādu atdošanas laiks. Saslēdzas vēstures loki, un mēs itin kā esam atgriezušies ne tikai 1940. gadā, bet arī 1917., 1918., 1919. gadā, kad izšķīrās Latvijas valstiskums vairākās tā alternatīvās – gan 7. novembrī, gan 18. novembrī, gan 17. decembrī. Šodien mūs apņem Piektā gada lielo tautas saietu un manifestāciju elpa, bez baigajām nojausmām par melno sotņu un soda ekspedīcijām.

Foto: L. Martinsons/Latvijas Tautas Frontes muzejs 

Mēs stāvam zem karoga, kurš ir bijis ne tikai Kronvalda un Ausekļa, nacionālā romantisma karogs, bet arī Raiņa karogs. Kārlis Skalbe šo karogu reiz skaidrojis šādi: “Sarkans ir demokrātija, balts ir tautas skaidrā sirds, gudrība un gars.” Varētu arī sacīt – Lāčplēša krāsa un Laimdotas vai Spīdolas krāsa. Baltā svītriņa karogā ir šaura, trausla, tikai piektā daļa karoga, man gribētos to saukt par kultūras svītru, mūsu garīgās esības liecību.

(..) atgādināšu, ka mūsu Brīvības pieminekli vainago trīs zvaigznes, kas sākotnēji simbolizēja mūsu treju vēsturisko, ilgi šķirto novadu vienotību, – Vidzeme, Kurzeme un Latgale. Šodien mēs varam šīs zvaigznes tulkot arī citādi: kā trejus latvju tautas nacionālās atmodas lokus – Ausekļa atmodu, Raiņa atmodu un mūsu tagadējo atmodu. Ceturtās atmodas laikam vairs nebūs, laikam nebūs. Būs tikai tas, ko šodien pagūsim izdarīt mēs ar skaidru sirdi un skaidru prātu, ar degsmi un mīlestību.”

Lasītāji iestājas par latviešu valodu

Laikraksts "Padomju Jaunatne" šajā dienā publicē Latvijas Tautas frontes (LTF) statūtus. LTF par savas darbības mērķi uzskata patiesas tautvaldības un demokrātiskas, tiesiskas valsts izveidošanu. Presē parādās līdz tam neredzētas publikācijas – 9. septembrī laikraksts publicē lasītāju vēstules, kurās aicināts latviešu valodai piešķirt valsts valodas statusu.

“Lai uzsvērtu apspriežamā jautājuma nopietnību, atgādinātu, ka Latvija – šis zemes gabaliņš pie Baltijas jūras – ir vienīgā vieta pasaulē, kur latviešu valodai, kultūrai, tautai dzīvot. (Vai nomirt.) Tāpēc katrs šeit pieņemtais (vai nepieņemtais) un īstenotais (vai neīstenotais) lēmums attiecībā uz valodu politiku latviešu valodai un tautai var būt liktenīgs. (..) Apstākļos, kad latviešu valodas un tautas eksistence ir nopietni apdraudēta, Latvijas PSR valdībai, ja tā vēlas stāvokli uzlabot un glābt latviešu tautu no pilnīgas asimilācijas, kas ir jau sākusies un sevišķi dramatiski izpaužas Latgalē, jārīkojas mērķtiecīgi un enerģiski. Valodu politikā – jānosaka latviešu valodai valsts valodas statuss padomju sociālistiskajā republikā.”

Ekrānuzņēmums

“Jāpanāk to diskriminējošo noteikumu atcelšana, kas liedz rakstīt disertācijas latviešu valodā. Jāpārtrauc dažādu iedzīvotājus apkalpojošu iestāžu veidlapu drukāšana tikai krievu valodā. Jāattīsta izglītības sistēma, kas nodrošinātu visiem Latvijas iedzīvotājiem iespējas pienācīgā līmenī apgūt latviešu valodu.”

“Mēs, r/a “Alfa” 15. ceha strādnieku un inženieru grupa, uzskatām par nepieciešamu izteikt arī savas domas attiecībā uz latviešu valodas statusu. Mums, latviešiem, ir kauns apzināties to, ka mūsu tēvu tēvu valoda kļūst par otršķirīgu mūsu mājās – Latvijā. Daudzi Latvijas cittautieši mūsu dzimto valodu klaji ignorē, nicina.”

“Esmu moldāviete un nu jau četrpadsmit gadus runāju latviski. Ja es nezinātu latviešu valodu, ja es nedzīvotu ar jūsu ilgām, domām un sāpēm, ja es nemīlētu jūsu dainas, esmu pilnīgi pārliecināta – es nespētu šeit dzīvot, tāpēc ka viss šeit man liktos svešs, pat Latvijas daba man šķistu naidīga. Vai, runājot līdzībās, visur, kur es ietu, zeme degtu man zem kājām. (..) Es nekādi nesaprotu tos, kuri demagoģiski uzstājas pret latviešu valodu un to ignorē. Mīlēt, manuprāt, nozīmē zināt, un otrādi. Bet zināt, tātad mīlēt var tikai caur valodu. (..)

Ja nu reiz mēs, dažādu tautību pārstāvji, dzīvojam kopā, tad ne tikai latviešiem ir jāsadzīvo ar mums – par to ir jādomā arī mums, nelatviešiem. Jebkādas diskusijas šajā jautājumā, maigi izsakoties, man šķiet vismaz neētiskas. Tālab es, moldāviete, esmu par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai Latvijā.”

Rīgu satricina pirmais "Arsenāls"

Septembra nogalē notiek pirmais kinofestivāls “Arsenāls”, kas ilgus gadus būs viens no atraktīvākajiem un ietekmīgākajiem kultūras notikumiem Latvijā. “Rīga pirmoreiz (bet varbūt ne pēdējo?) ir kļuvusi par starptautiska kinofestivāla rīkošanas centru: šovakar plkst. 18 kinoteātrī “Rīga” notiks pirmā starptautiskā kinoforuma “Arsenāls” atklāšana un franču kinorežisora Žana Lika Godāra filmas “Kaislība” izrāde,” 23. septembrī rakstīja laikraksts Cīņa.

Žurnāls “Kino” septembra sākumā publicē “Arsenāla” organizētāja un vadītāja Augusta Sukuta redzējumu par kinoforuma nākotni:

Vispasaules jaunā kino asociācija, starptautisks naudas fonds, pa visu pasauli izkliedētas jaunrades darbnīcas, kurās dažādu valstu mācekļi uzņem eksperimentālās filmas tādu meistaru vadībā kā, teiksim, Žans Liks Godārs, Miklošs Jančo vai Sergejs Paradžanovs... Diez vai man atkal nepārmetīs projektu māniju, kā jau ne reizi vien noticis, taču tieši tādu es iztēlojos “Arsenāla” perspektīvu – pārzināt jaunā kino kopainu, ietekmēt tā attīstību un kopīgiem spēkiem aizstāvēt savas tiesības.

Par pašreizējo mūsu pamatsasniegumu uzskatu to, ka izdevies, pirmkārt, izcīnīt jaunās režijas skati internacionālā variantā un, otrkārt, saglabāt un pēc pirmā aicinājuma sapulcēt tās grupas kodolu, kas pirms diviem gadiem nodarbojās ar Kinodienu organizēšanu Rīgā. No toreizējiem 450 cilvēkiem patlaban mūsu palīgos ir 100. Faktiski gan videocentrs, gan Kinomuzejs tapis ar viņu entuziasmu un ticību kopdarbam. Ceram, ka šāgada “Arsenālā” gūsim jaunus sabiedrotos. Mēs vēlamies atrast savus gara radiniekus un atkalapvienoties ar tiem.”

2017 - 2008 2017 - 2008 2007 - 1998 2007 - 1998 1997 - 1988 1997 - 1988 1987 - 1978 1987 - 1978 1977 - 1968 1977 - 1968 1967 - 1958 1967 - 1958 1957 - 1948 1957 - 1948 1947 - 1938 1947 - 1938 1937 - 1928 1937 - 1928 1927-1918 1927-1918