Projektu atbalsta
Latvijas Balzams
08. Septembris  | 1989

1989. gads: Baltijas ceļš, paziņojums par stāvokli Baltijas padomju republikās, 'Čikāgas piecīši' beidzot Latvijā

Foto: Aivars Liepiņš/F64

1989. gada 7.–8. janvārī kā pretspēks Latvijas Tautas frontei Rīgā tika dibināta komunistiskā LPSR Darbaļaužu internacionālā fronte. Interfronte atbalstīja PSRS saglabāšanu un cīnījās pret neatkarīgās Latvijas valsts atjaunošanu.

14. janvārī tika atjaunota Rīgas Latviešu biedrība, kuras ēkā no 1940. gada atradās okupācijas armijas Baltijas kara apgabala Virsnieku nams.

14. februārī tika pieņemts valdības “Lēmums par iedzīvotāju skaita nepamatota mehāniskā pieauguma pārtraukšanu un migrācijas ierobežošanu”. Šajā laikā latviešu iedzīvotāju bija tikai 52%.

No 18. līdz 19. februārim Ogrē notika Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) dibināšanas kongress, kurā pieņēma programmu ar mērķi – Latvijas Republikas atjaunošana.

6. martā notika aktieru pikets pie LKP CK ēkas pret preses brīvības ierobežojumiem. Milicija rupji izrēķinājās ar piketa dalībniekiem.

23. martā notika PSRS tautas deputātu vēlēšanas. Pirmo reizi līdzās komunistu partijas sarakstiem piedalījās arī alternatīvie kandidātu saraksti. Tautas atbalstu saņēma LTF kandidāti.

25. martā, pieminot deportāciju upurus, Rīgā notika sēru gājiens no Daugavmalas uz Brāļu kapiem. Tā bija viena no pirmajām atļautajām demonstrācijām.

2. maijā grupas “Helsinki-86” dalībnieki dibināja Latvijas Atdzimšanas partiju.

6. maijā LPSR Augstākā Padome pieņēma likumu par zemnieku saimniecībām, kas atļāva veidot individuālās saimniecības.

5. maijā pieņēma LPSR Valodu likumu. Latviešu valoda tika noteikta par valsts valodu.

8. jūnijā tika pieņemts LPSR Augstākās Padomes dekrēts par 40. un 50. gados no Latvijas izsūtīto personu reabilitāciju.

17. jūnijā, Latvijas okupācijas gadadienā, Rīgā notika pret komunistisko iekārtu vērsta demonstrācija.

Foto: Aivars Liepiņš/F64

23. augustā notika Baltijas ceļš – visplašākā Baltijas tautu protesta demonstrācija, kurā simtiem tūkstošu cilvēku no Tallinas līdz Viļņai, rokās sadevušies, veidoja nepārtrauktu ķēdi.

7. oktobrī Mežaparkā, Dziesmu svētku estrādē, notika plaša tautas demonstrācija, kura pulcināja vairāk nekā 100 000 cilvēku no visas Latvijas.

7.–8. oktobrī notika Latvijas Tautas frontes 2. kongress, kas izvēlējās ceļu uz Latvijas kā neatkarīgas valsts izveidi.

11. novembrī Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1939./40. gada notikumu izmeklēšanas komisija sniedza ziņojumu, kurā norādīja, ka Hitlera un Staļina pakta rezultātā Latvija tika okupēta un anektēta, Latvijas Saeimas 1940. gada 21. jūlija deklarācija par Latvijas iestāšanos PSRS sastāvā un PSRS Augstākās Padomes 1940. gada 5. augusta likums par Latvijas uzņemšanu PSRS ir nelikumīgi kopš to pieņemšanas brīža.

18. novembrī, Latvijas Republikas proklamēšanas dienā, Daugavmalā notika manifestācija “Par neatkarīgu Latviju”, kurā piedalījās vairāk nekā pusmiljons cilvēku.

Kadrs no filmas "Šķērsiela"

27. novembrī PSRS AP ar nelielu balsu vairākumu atzina Baltijas republiku saimniecisko patstāvību.

Vairākkārtēju atzinību izpelnījās Ivara Selecka un Tālivalža Margēvica filma “Šķērsiela”. Dokumentālā filma plūca laurus vairākos kinofestivālos.

Divas dienas Rīgā notika Neatkarīgo žurnālistu asociācijas dibināšanas konference. Vēl nesen šādu autoru izdevumi tika kvalificēti kā pretpadomju propaganda un aģitācija ar attiecīgām sekām ne tikai to izdevējiem, bet arī lasītājiem.

Padomju Savienības Komunistiskās partijas paziņojums par stāvokli Baltijas padomju republikās

1989. gada 26. augusts

PSKP CK uzskata par savu pienākumu paziņot, ka Baltijas padomju republikās izveidojusies situācija izraisa bažas, jo tā skar visas mūsu sociālistiskās daudznāciju dzimtenes intereses. Līdz ar pārbūvi Padomju Savienības tautām radās iespēja attīstīt savu nacionālo pašapziņu, radās iespējas brīvi līdzsvarotai sadarbībai starp republikām, tas viss atbilst KP politikai. Taču zināmā posmā radās nacionālistiski ekstrēmistu grupējumi, kas patvaļīgi piesavinājās tautu nacionālo interešu paudēju lomu. Pamazām atklājās šo grupējumu antisociālistiskais pretpadomju raksturs. Šie grupējumi izplata dezinformāciju, pat vērš morālu teroru pret tiem, kas ieņem citu nostāju, kas iestājas par internacionālismu un sociālismu. Par to ieroci kļuvuši arī republiku preses izdevumi. Šiem grupējumiem ir kontakti ar ārvalstīm – līdz ar to padomju valsts ienaidnieki tiek iesaistīti republiku iekšējās lietās. Notiek pat vandalisma akti – tiek nopulgoti padomju valsts simboli (piem., Tēvijas kara pieminekļi u. tml.) Diemžēl vairs nav runa tikai par atsevišķiem ekstrēmistu grupējumiem. Republiku valsts varas līmenī tiek pieņemti antisociāli akti, kas diskriminē citu tautību iedzīvotājus, arī krievus (vēlēšanu lik. u. tml.).

23. augusta nolikumu organizētāji sakāpināja šo situāciju līdz anisociālistiskai histērijai, liekot lietā lozungus, kas pauda naidu pret KP, pret armiju u. tml. 

PSKP saņem daudzas vēstules, kas liecina, ka šos notikumus smagi pārdzīvo vienkāršie cilvēki arī Baltijas republikās — viņi pauž sašutumu par šiem ekstrēmistu izlēcieniem un huligānismu, pretojas aicinājumam saraut sakarus ar milzīgo un vareno padomju valsti. Šāds separātisms neatspoguļo tautas intereses.

Radīti zaudējumi ekonomikā, uzkurinātas starpnacionālās nesaskaņas, rodas reāli pilsoņu konflikta draudi. Baltijas tautu liktenim draud nopietnas briesmas. Cenzdamies realizēt savus mērķus, ekstrēmisti ved tautu pretī bezdibenim; tautu dzīvotspēja ir apdraudēta. PSKP CK dziļi izprot pārbūves specifiku, jau no paša sākuma palīdz republikām iekļauties pārbūvē – tika nomainīti vecie vadītāji, aizstāti ar jauniem cerībā, ka viņi būs spējīgi virzīt Baltijas tautas pa pareizo ceļu. Taču Baltijas republiku vadītāji nav varējuši ievirzīt pārbūvi veselīgā gultnē, nav varējuši ieturēt līniju uz konsolidāciju. Diemžēl arī daļa KP organizāciju un vadības pieslejas nacionālistiem. PSKP CK aicina veikt enerģiskus, neatlaidīgus pasākumus, lai attīrītu partiju no ekstrēmistiem, lai izravētu destruktīvās un kaitīgās tendences. PSKP CK aicina Baltijas tautas saprast un sajust, cik dziļa ir gaidāmā nelaime: kopīgi atrast izeju no radušās situācijas, neļauties nacionālistiskai histērijai, kas draud novest pie ielu konfliktiem. 

Foto: Aivars Liepiņš/F64

Krāpšanas, dezinformācijas, nepatiesu apgalvojumu rezultātā daudzi uzskata, ka, Baltijas republikām atdaloties no PSRS, tiks atrisinātas to problēmas. Kas notiks, ja šis mērķis tiks realizēts? Nevienam nebūs labāk. Tagad paveras visplašākās iespējas ekonomikā utt., iespējas patiesam uzplaukumam, attīstot saites ar citām republikām. PSKP cer, ka strādnieku šķira, kam ir internacionālas, revolucionāras tradīcijas, teiks savu vārdu, aizstāvēs revolūcijas iekarojumus, nosargās pārbūvi. PSKP CK ar īpašām bažām un cerībām griežas pie sievietēm/mātēm, kuras taču nevēlēsies, lai ar viņu bērniem notiktu nelabojama nelaime. PSKP aicina Baltijas tautas apturēt notikumu bīstamo gaitu. No konfrontācijas nepieciešams iet uz dialogu. Nepieciešama konsolidācija.

KP – vienojošs spēks, kas veselīgas nacionālās intereses var saskaņot ar kopējo daudznacionālās valsts programmu. Ienaidnieki cenšas vājināt tieši partiju – šo cilvēku mērķi ir egoistiski, tālu no patiesajiem mērķiem, tādas nacionālas politikas mērķiem, kas atbilst pārbūves interesēm. Šais apstākļos katram komunistam jāieņem principiāla, partejiska nostāja. PSKP CK aicina saglabāt vienotu tautu saimi, KP rindu vienotību.

Paziņojums par stāvokli Baltijā

“Dzimtenes Balss”, Nr. 36 (31.08.1989.)

“Mūsu vārdiem un mūsu apņēmības apliecinājumiem pienācis pārbaudes brīdis. Baltijas tautu neatņemamās tiesības uz pašnoteikšanos ir apdraudētas!” Tā sākās aicinājums, ar ko LTF Domes valde, PSRS tautas deputātu un republikas Augstākās Padomes deputātu grupa vērsās pie Latvijas tautas. “PSKP CK 26. augusta paziņojums par stāvokli Baltijas republikās apstiprināja valdošo aprindu nespēju izprast reālo situāciju Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, nevēlēšanos risināt nacionālos jautājumus atbilstoši tautu interesēm. Atkal, kā pirms 50 gadiem, mūsu likteni mēģina izšķirt tālu no Baltijas robežām...” PSKP CK paziņojums par stāvokli Baltijas padomju republikās izsauca sašutuma vilni: Savienībā un dažās ārvalstīs par nacionālistu un ekstrēmistu izdarībām Baltijā; Latvijā, Lietuvā un Igaunijā – par nepatieso stāvokļa izklāstu. Cik noprotams, par iemeslu paziņojumam kļuva Lietuvas Augstākās Padomes komisijas atzinumi par Ribentropa-Molotova paktu un tā sekām Lietuvā, kā arī akcija “Baltijas ceļš”. “Par tās apoteozi,” teikts paziņojumā, “kļuva masu akcija, kuru 23. augustā sarīkoja Tautas fronte un organizācijas, kas tām pieslejas, un kuras politiskā jēga bija noskaņot Baltijas republiku tautas uz atdalīšanos no Padomju Savienības.” Daudzas atziņas paziņojumā ieturētas aizgājušo laiku garā. 

"...Izmantojot starptautisko sakaru brīvību, nacionālistiskie darbinieki nodibinājuši kontaktus ar ārvalstu organizācijām un centriem, būtībā iesaistot tos savu republiku iekšējās lietās, viņi padarījuši tos par saviem konsultantiem un padomdevējiem, it kā šie cilvēki no Rietumiem labāk saprastu, kas patiesībā ir vajadzīgs Baltijas tautām..."

Šur tur radušies reāli īsta pilsoņu konflikta draudi, radušās briesmas, ka var izcelties masveidīgas ielu sadursmes ar smagām sekām. Šī lieta ir aizgājusi tālu. Baltijas tautu liktenim draud nopietnas briesmas. Cilvēkiem jāzina, uz kādu bezdibeni viņus grūž nacionālistiskie līderi. Ja viņiem izdotos sasniegt savus mērķus, tā sekas tautām varētu būt katastrofālas. Pati to dzīvotspēja varētu no kļūt zem jautājuma zīmes.” Šie apgalvojumi liecina, ka maz izprasts ir stāvoklis Baltijas republikās, pārbūves procesa plusi un mīnusi, jo neviena attīstība nav iedomājama bez sarežģījumiem. Taču vai iespējams tos atrisināt no Maskavas, balstoties galvenokārt uz Savienības preses negodprātīgo informāciju? 

Latvijas Kompartijas CK sekretārs Ivars Ķezbers radio un televīzijas uzrunās uzsvēra: “Pavisam dīvaini ir tas, ka CK izveidots īpašs birojs Baltijas jautājumos, bet ne reizi mūsu republikas vadītāji nav aicināti uz tā sēdēm. Arī šī dokumenta sagatavošanā nekādu līdzdalību neesam ņēmuši. Es vēlreiz varu pasvītrot, ka trūkst šī dialoga, kurš būtu ļoti loģisks un nopietns, ja mēs runājam par pārbūvi pašā partijā.” Pārņem šaubas un neizpratne, vai dienasgaismā nav izvilkts jau kādreiz iestudētais 1959. gada scenārijs, vai republiku suverenitāte nav tikai rūpīgi izrediģēts avīžraksts? 28. augustā notika Latvijas Kompartijas CK biroja sēde. Kaut arī tā nesniedza tiešu attieksmi pret minēto paziņojumu, drīzāk jau kā pret rīkojumu, kas jāpilda bez ierunām atbilstoši demokrātiskā centrālisma principiem, taču tika dota nostādne – “šajā situācijā Latvijas Komunistiskās partijas CX birojs uzskata par nepieciešamu vēlreiz uzsvērt, ka mūsu nostāja paliek nemainīga: mēs esam par suverēnu Latviju kvalitatīvi atjauninātas padomju federācijas sastāvā, par jaunu Latvijas Komunistiskās partijas kā neatņemamas PSKP sastāvdaļas statusu”. Šī biroja nostādne beidzas ar vārdiem: “Republikas liktenis, tās nākotne ir mūsu rokās!” To atbilstību realitātei daudzējādā ziņā noteiks Latvijas Kompartijas CK Plēnums, kas vakar atsāka darbu un kuram jāpieņem Latvijas komunistu rīcības programma.

Neparasti "palīgi" grupai "Čikāgas piecīši"

“Brīvā Latvija”: Apvienotā “Londonas Avīze” un “Latvija”, 28. augusts

1989. gadā pirmo reizi tūrē pa Latviju dodas “Čikāgas piecīši”, pulcējot skatītāju tūkstošus katrā koncertā.

"Čikāgas piecīši" Mežaparka estrādē. Publicitātes foto

Laikraksts “Brīvā Latvija” ziņo arī par starpgadījumu koncertā 26. jūnijā, kad trimdas ansamblis deva koncertu Dziesmu svētku laukumā Mežaparkā. Tur bija pulcējušies vismaz 50 000, varbūt pat 75 000 klausītāju. Čikāgas vienība ne tikai dziedāja, bet iztirzāja arī tagadnīgus notikumus. Kad dažas čikagiešu piezīmes kļuva kritiskas pret Latvijas okupantiem, estrādes malā pēkšņi uzradās bars čekistu ar rungām un nostājās draudīgā ierindā. Skatītāju masā sākās pārsteiguma un sašutuma murdoņa, un, kad tā kļuva pārāk skaļa, čekisti atstāja estrādi tikpat ātri, kā nākuši.

Saules dainām saules mūžs arī elektroniskajā laikmetā

"Laiks", 9. septembris

Izveidojot ar datoru pieejamu dainu datu bāzi, ir notikusi latviešu folkloras pirmā nozīmīgā ienākšana elektroniskā laikmetā ar visām tā technologijas iespējām (un, protams, arī sarežģījumiem un ierobežojumiem). – Paliek tas, kas pārtop. Dainas un dainu pasaules dzīvesziņa ir latviešu identitātes pamatviela, kodols. Latviešu tautai dainu dziļā nozīme paliek nemainīga, kaut arī mainās technoloģija un uz tās pamatotā ekonomiskā kultūra. Tautas dzīvesziņas kodolam ir saules mūžs, un technoloģija nu ir tā, kas paplašina iespējas to labāk izmantot tagadējām vajadzībām un pat dalīties tajā ar cittautiešiem.

Foto: www.vvf.lv

Pirmās Vairas Vīķes-Freibergas un Imanta Freiberga “Saules dainu” grāmatas galvenais saturs ir datora sakopoto 3652 dainu tekstu izspiede (izdrukājums, “printout”) ar pieminētiem 475 variantiem. Izmantoti visi pieejamie tautasdziesmu kopojumu avoti. Celmlaužiem vieta vēsturē nodrošināta, turklāt celmlaužu darbs bieži ir mīlestības darbs. Pirmā “Saules dainu” grāmata ir Freibergu ģimenes un saujiņas citu latviešu desmit gadu darba taustāms iznākums. Turpinot Barona dzejolī teikto, kas norāda uz dainām kā viņa pieminekli, šī grāmata veltīta autores Vairas Vīķes-Freibergas tēvam un tēva brālim, diviem no tiem daudzajiem, kas palika bez dzimtenes kapavietas un bez pieminekļa. Viena revolucionāra iespēja, kas piemīt jebkādai datoram pieejamai datu bāzei, ir tās turpmāka paplašināšana un izlabošana, pat tikai uz vienu burtu vai garumzīmi, negaidot uz jaunas grāmatas izdevumu. Iegādājoties disketes MS-DOS un “Macintosh” formātā, to var darīt pēc vajadzības. Disketes var lietot kā aktīvus darba rīkus, respektīvi, kā darba rīkus, savienotus ar datu bāzi, lai apstrādātu dainas atsevišķi vai savilktu kopā, lai pārbaudītu izņēmumus tēzei. Piemēram, Saulei, kā zināms, ir meitas. Var pārbaudīt, teiksim, partenoģenēzes tēzi, izsijājot dainas, vai vispār ir kādas par Saules dēliem. Datora “atgūšanas” un “sijāšanas” programmu izmantošana arī daudz vairāk tuvinās folkloras dzīvajam procesam, kur arvien veidojas jaunas sakarības un jaunas kategorijas, nekā tas ir ar iemūžināto iespiesto.

Teksta kontekstu, ja tas netika vākts kopā ar tekstu, vēlāk var mēģināt uzminēt vai “restaurēt” no tā, kas ir zināms par vispārējiem kultūras apstākļiem tai laikā, bet tā jau ir grūta un nenoteikta spēle ar pārāk daudzām varbūtībām. Šī laika cilvēkam parasti ir zināmas abas klasifikācijas, zinātniskā un mitoloģiskā, kādēļ dažas dainas, kur trūkst noteiktas norādes, var saules “tecēšanu” tai pašā laikā iedomāties abējādi. Bieži no teksta neiespējami uzminēt, cik lielā mērā teicējam dominēja mitoloģiskais, animiskais, cilvēkotais pasaules uzskats un arī, cik lielā mērā teicējs vienkārši atkārto formulas. Pirmā “Saules dainu” grāmata savā būtībā kā datora teksta “izspiede” īsti pati par sevi “nestāv”, jo trūkst plašas apceres vai rādītāja; tā ir paredzēta kā daļa, īpaši dainu korpuss, no grāmatu sērijas, kas tad būtu jāapskata vienkopus. Plaša analītiska apcere par “dainu satura iztulkošanu un dainu simboliskās valodas atšifrēšanu” būs otrā grāmatā. Trešā būs Imanta Freiberga atslēgu vārdu rādītājs. Paredzēta arī grāmata ar saules dainu melodijām.

Palēnām ar datora programmu palīdzību varētu izveidoties visai pilnīga valodas (un ar to saistītu priekšstatu) ģenēzes izpēte, atsijājot radniecīgus valodas cerus, kā arī izsekojot “simbolu mezgliem” un kur, kā un ar ko tie savienojas. Freibergu “Saules dainas” uzskatu mazāk kā grāmatu (ar tās pilno nozīmi drukas laikmeta izpratnē), vairāk kā iemūžinātu rādītāju (“pointer” un arī semiotiskais indekss) visam desmit (un vairāk) gadu darbam (..).

2017 - 2008 2017 - 2008 2007 - 1998 2007 - 1998 1997 - 1988 1997 - 1988 1987 - 1978 1987 - 1978 1977 - 1968 1977 - 1968 1967 - 1958 1967 - 1958 1957 - 1948 1957 - 1948 1947 - 1938 1947 - 1938 1937 - 1928 1937 - 1928 1927-1918 1927-1918