Projektu atbalsta
Latvijas Balzams
07. Septembris  | 1990

1990. gads: Atgriešanās neatkarībā

Foto: AFI

Janvārī LPSR Augstākā Padome pieņēma labojumus Konstitūcijā, ļaujot pilsoņiem apvienoties partijās un sabiedriskajās organizācijās, Latvijas Komunistisko partiju pielīdzināja citām partijām un sabiedriskajām organizācijām. Pēc dažām dienām notika Latvijas Zaļās partijas dibināšanas kongress.

15. februārī Augstākā Padome pieņēma deklarāciju jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību, atzīstot 1940. gada 21. jūlija Saeimas deklarāciju par Latvijas iestāšanos PSRS sastāvā par nelikumīgu kopš pieņemšanas brīža.

Par oficiālo valsts simboliku AP atzina sarkanbaltsarkano karogu, 1921. gadā apstiprināto valsts ģerboni un himnu “Dievs, svētī Latviju”. Februāra beigās pie AP ēkas svinīgā ceremonijā akadēmiķis Jānis Stradiņš pacēla sarkanbaltsarkano karogu.

Martā tika dibināta Latvijas Banka, kā arī notika Augstākās Padomes vēlēšanas, kurās uzvaru guva Tautas frontes izvirzītie kandidāti. LTF atbalstīto deputātu iniciatīvas grupa sāka gatavot Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte tika pārdēvēta par Latvijas Universitāti, bet Arvīda Pelšes Rīgas Politehniskais institūts – par Rīgas Tehnisko universitāti.

Aprīlī Rīgā, Daugavas stadionā, notika visu Latvijas pašvaldību sapulce, kas deva mandātu Augstākajai Padomei 1990. gada 4. maijā pieņemt deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.

Foto: AFI

4. maijā Latvijas PSR AP pieņēma “Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, atjaunojot LR Satversmes darbību. Valsts varas de facto atjaunošanai tika noteikts pārejas periods, kas beidzās ar Saeimas sasaukšanu.

Iznāk pirmā "Diena"

23. novembrī tika izdots pirmais laikraksta “Diena” numurs. “Dienas” galvenais redaktors Viktors Daugmalis pirmajā avīzes numurā formulē jaunā laikraksta mērķi:

Ekrānuzņēmums

““Dienai” jātop par tautas balsi visplašākajā šā jēdziena nozīmē – tai jāizteic sabiedriskā doma, jāinformē ikviens sabiedrības loceklis par pašām svarīgākajām dzīves parādībām, jāpalīdz cilvēkam tikt galā ar likteni. “Diena” brīvas un demokrātiskas republikas vārdā meklēs reālus kompromisus starp dažādiem Latvijas iedzīvotāju slāņiem, “Diena” iestāsies par personības sociālo nozīmību, atbalstīs privātiniciatīvu kā sabiedrības attīstības dzenuli un aizstāvēs parlamentārismu kā valsts varas organizācijas humānāko formu.”

Viņa vietniece Sarmīte Ēlerte (vadīja “Dienu” no 1992. līdz 2008. g.) raksta: “Vēl pārāk maz, vēl pārāk aptuveni zināms, kas notiek mūsu kāpņu telpā, namu pārvaldē, tepat kaimiņos – armijas daļā, tepat apkārt – valstī. Totalitāras varas realizācijai pietiek ar dekrētiem un normām; decentralizēta sabiedrība “nedarbojas”, ja nefunkcionē informācija. Bet neinformēta tauta ir pūlis, ar ko viegli manipulēt: jo vairāk informācijas, jo labāka demokrātiskas sabiedrības asinsrite.”

Uz Rumbulu pēc mašīnas

“Lauku Avīze” šajā dienā raksta par piedzīvoto Rumbulas auto tirgū, kas 90. gadu sākumā bija populārākā auto iegādes vieta.

“(..) Kad esmu aizkūlies līdz ēkai, kur tirgo auto un moto detaļas (starp citu, arī šeit vairumā var dabūt tikai kooperatīvu ražotu autobižutēriju un M-2140 riepas), atdūros pret ciešu cilvēku veidotu sienu, kura ieskāvusi zemē tupošos tirgoņus. Te tautai tiek piedāvātas grāmatas, sākot ar “Tarzānu” un beidzot ar VAZ 2108-09 detaļu katalogu. Turpat līdzās arī Rietumu autokosmētikas brīnumi, visvisādi aerosoli un šampūni cenā no pieciem līdz piecdesmit rubļiem. Beidzot esmu izlauzies līdz laukumam, kur tad arī tirgo lietotās mašīnas, no sākuma gan tās nekur neredzu. Uz žiguļu un lepnu moskviču “kapotiem” un jumtiem izliktas preces – akumulatori, skrūves, gultņi... Viss, kas vien atrodas mašīnas vēderā. (..) Turpat līdzās risinās visai smieklīga ainiņa – kāds vīrs uzdomājis par 100 rubļiem nopirkt automašīnas televizora antenu, jau iedevis tirgotājam naudu rokā, bet kāds cits satvēris pašu antenu, gramstās pa kabatām un nebalsī sauc, ka viņš pirmais to mantu gribējis. Turpat var nopirkt arī pašu televizoru par “nieka” tūkstoš rubļiem (kauču valsts cena tam tikai 160 rbļ.). Bet nevajag man to visu, man mašīnu vajag! (..)

Foto: Armands Puče/F64

Pavei, pie stikla piestiprināta zīmīte: “Pārdodu! 17,5”. Šitik daudz tūkstošu! Septītais žigulis. Nē, meklēju tālāk. Astotie un devītie žiguļi par 27–35 tūkstošiem atkarībā no vecuma un krāsas. Jā, “slapjā asfalta” krāsa, kurā autiņš nokrāsots, te maksā vismaz trīs tūkstošus. Ap baltu septīto žiguli bezmaz vai kautiņš iet vaļā – pārdevējs cenšas padzīt pircēju. Tas, lūk, riebeklis tāds, sācis ar magnētu braukāt pa mirdzošā limuzīna spārniem un slieksni un brēcis nebalsī, ka te ir plastmasa un te arī, ka tas vāģis nemaz neesot 1988. gadā ražots, kā to apgalvo aizkaitinātais pārdevējs, utt.

Skola rokā – ar magnētu jāpārbauda kārotais auto, jo daži tirgoņi, it īpaši lietuvieši, esot milzīgi meistari no veca krāma iztaisīt turpat vai jaunu, kas pēc dažām nedēļām atkal izskatās pēc veca krāma. Bet arī tas man ir par dārgu, eju tālāk. Ak tu tētīt – par piecus gadus vecu mersedesu prasa 90 tūkstošus, bet par trīs gadus vecu “Ford Sierra” visus 100. 1938. gadā ražotu BMW auto, kam knapi durvis var aizvērt, pārdod par 15,6 tūkstošiem. Bet padomju autiņi? Lai arī kādu žiguli nelūkoju, neviens par 12 tūkstošiem lētāks nebija. (..) Un tad tur vēl bija zapiņš, tas ausainais, visnotaļ sarūsējis, nošpahtelēts kā dzērāja krāsotāja bikses, ar saplaisājušu vējstiklu un pie tā piestiprinātu lapiņu: “Pārdodu! 6,7”. Kas par traku, tas par traku, labāk jau tad skrienu kājām. Kamēr visu līmeņu valdības spriedīs par valsts autocenu pacelšanu no jaunā gada, tikām arī cenas par tiem sarūsējušajiem zapiņiem skries uz augšu bez bēdu.”

Kooperatīvu veikalu laiks

“Nepērciet zilas, smukas somas ar baltu svītru!” 28. janvārī savus lasītājus brīdina “Cīņa”, atspoguļojot šī laika raksturīgu iezīmi – tā saukto kooperatīvu veikalu (tolaik sacīja arī “kooperatīvie veikali”) uzplaukumu, kas vilināja pircējus ar krāšņi noformētām, dārgām un parasti izcili zemas kvalitātes mantām.

Foto: Armands Puče/F64

“Šīs somas ražo kooperatīvs, un tās pašlaik pārdod sporta preču veikalā Kaļķu ielā 2. Soma izskatās moderna un vilinoša. Tā ir četrkantaina, liela, bet viegla, ar diviem nodalījumiem abos galos, nēsājama gan ar siksnu uz pleca, gan pie rokas. Papildnodalījumi izveidoti savdabīgi abos somas galos, šķērsām galvenajam, lielajam vidus nodalījumam. Cena – 39 rubļi. Nākamajā dienā lepns un gandarīts staigāju ar jauno pirkumu uz pleca. Nopriecājos, ka ar šo ietilpīgo somu varēs braukt gan komandējumos, gan tūrismā, gan ērti izmantot kā fotosomu. Bet dienas beigās, kad iepirkumu svars sasniedza 7 kg, pēkšņi jūtu, ka soma krīt, jo pārtrūka plecu siksna. Labi, ka paspēju krītošo somu satvert, citādi visi dokumenti un grāmatas mirktu saplīsušās pudeles krējumā. Pēc dažām dienām, kad meistars siksnu bija piešuvis stingri, atkal staigāju pa Rīgas ielām. Šoreiz jau ar 5 kg svaru atira augšpusē sānu vīles.

Mēs visi esam dusmojušies par valsts preču trūkumu un vēl vairāk par slikto valsts preču kvalitāti. Sagaidījām, ka veselīga konkurence uzturēs firmas godu un kooperatīva preces varēs droši pirkt. Bet iznāk otrādi. Kooperatīvu preces ir ar paaugstinātām cenām un pazeminātu kvalitāti, bet dažkārt pat tikai spožas, nelietojamas mantiņas, kas izjūk kā bērnu rotaļlietas. (..) Kamēr kooperatīvi nav izauguši līdz veselīgam godaprātam un firmas goda apziņai, gribu brīdināt pircējus: esiet uzmanīgi ar kooperatīva precēm!”

Kur pazūd apakšveļa?

Laikraksts “Latvijas Jaunatne” 6. oktobrī veic izmeklēšanu, lai noskaidrotu, kur izgaist Latvijas uzņēmumos saražotā sieviešu un vīriešu apakšveļa. Valsts veikalu plauktos tolaik tā nebija atrodama (šādu parādību dēvēja vārdā “deficīts”), taču, izrādās, valstij piederošo ražotņu vadītāji pārmaiņu laikā darbu organizēja tā, ka valsts uzņēmumi pēcpusdienās pārtapa par privātfirmām, kas uz tām pašām iekārtām un ar tiem pašiem darbiniekiem ražoja produkciju ārpus plānveida ekonomikas rāmja.

Turpinot izsekot preču zudībām, šoreiz pievērsīšos intīmam tematam. Pirmais, ko ik rītus civilizētas sabiedrības cilvēks apģērbj, ir apakšveļa. Taču nu ir pienākuši laiki, kad šos apģērba gabalus veikalā iegādāties nav iespējams. Tas jau ir ne tikai kāda cilvēka pašsajūtas jautājums, bet drauds visai tautai, jo izdilusi un nonēsāta apakšveļa var negatīvi ietekmēt jau tā gaužām vārgās latviešu vairošanās tieksmes...

Taču, nopietni runājot, līdz šim par apakšveļu Latvijā rūpējās ražošanas apvienība “Sarkanais rīts” un tās filiāles.

Fabrikas “Sarkanā Baltija” cehi atrodas Maskavas priekšpilsētas rajonā, kur jau gadsimta sākumā kāda Svetlanovu ģimene bija ierīkojusi savu privātuzņēmumu. Diezin vai pēc Svetlanoviem kādam īpaši rūpējis šīs fabrikas ēku stāvoklis – tādas pārdomas raisījās, iekļūstot uzņēmuma teritorijā. Pieblīvētajās darba telpās starp trikotāžas materiālu grēdām dziļdomīgi nolūkojās Iļjiča portrets, bet priekšniecības galā nācās sastapties ar PSRS prezidenta caururbjošo skatienu. Jā, pagaidām valsts uzņēmums “Sarkanā Baltija” strādā pēc iepriekšējo gadu parauga. Darba maiņā, kas sākas pulksten septiņos un ilgst līdz pusčetriem pēcpusdienā, audējas auž, piegriezējas piegriež, bet šuvējas šuj. Top valsts produkcija – sieviešu peldkostīmi un vīriešu peldbikses. (..)

Un, kā jau valsts uzņēmums, “Sarkanā Baltija” pārskaita valsts budžetā 77% no peļņas. Pārpalikušie 23% paliek paša uzņēmuma rīcībā – algām, dzīvokļu celtniecībai un citām vajadzībām. Nu jau pusotru gadu fabrikas dzīvē ir ienācis jauns uzņēmums, kurš iztiek bez sarkanas krāsas savā nosaukumā – kooperatīvs “Labrīt”. Tad, kad pulkstenis ir pusčetri un valsts uzņēmuma darbs beidzas, sākas kooperatīva darba diena. Tajās pašās telpās tie paši cilvēki šuj gaužām glītas vīriešu un sieviešu apakšbiksītes, tātad – deficītprodukciju. Un var tikai apskaust tos pircējus, kuriem izdodas kādā veikalā “nomedīt” šā kooperatīva izstrādājumus. (..) Kaut arī kooperatīva darba apjoms salīdzinājumā ar valsts uzņēmumu ir visai neliels, tomēr tajā strādājošie saņem otru algu, kas nereti pārsniedz valsts maksāto. Turklāt kooperatīvs no savas peļņas valstij pārskaita tikai 15%, bet pārējais paliek pašu ziņā. Neviens arī neuzspiež valsts plānu, tādēļ “Labrīt” vadītājiem, kas arī ir valsts fabrikas “Sarkanā Baltija” vadītāji, pēcpusdienā galva noteikti sāp mazāk nekā rīta pusē.

Kāpēc veikalā neredz “Labrīt” šūto apakšveļu, to kooperatīvs nezinot. Šuvēju un piegriezēju ceha priekšniece Olga Meļņikova pārsteigta redzējusi, ka “Labrīt” biksītes ar milzu uzcenojumu tirgojot Čiekurkalnā. Preču noplūde laikam meklējama kaut kur bāzes vai veikalu posmā. Un tomēr lasītājam katrā ziņā neskaidrs paliek jautājums: kāpēc deficīto apakšveļu šuj kooperatīvs un nevis valsts uzņēmums? (..) Izrādās, vienkāršāk ir organizēt kooperatīvu nekā tikt galā ar monstru – valsts uzņēmumu, kur aizvien vēl valda strādniekam un ražošanai neizdevīgi plāni, atskaitījumi un nodokļi. (..) Strādājot pēc “sarkanajiem” likumiem, “Sarkanajai Baltijai” izredzes ir visai necilas. Taču nav īsti zināms, kas notiks tad, kad tiks pieņemts likums par privatizāciju un par fabriku sāks interesēties tās bijušo īpašnieku Svetlanovu pēcteči, vai tad, ja somu pārstāvji ar “Sarkanā rīta” vadību vienosies par kopuzņēmuma izveidošanu, vai tad, ja fabrika kļūs par akciju sabiedrību. Mani kā sievieti interesē tikai viens – lai būtu nopērkama ar zīda diegiem izšūtā sniegbaltā un ļoti kārdinošā apakšveļa. Kā sākumā minēju, tas jau ir nācijas izdzīvošanai nozīmīgs jautājums...”

2017 - 2008 2017 - 2008 2007 - 1998 2007 - 1998 1997 - 1988 1997 - 1988 1987 - 1978 1987 - 1978 1977 - 1968 1977 - 1968 1967 - 1958 1967 - 1958 1957 - 1948 1957 - 1948 1947 - 1938 1947 - 1938 1937 - 1928 1937 - 1928 1927-1918 1927-1918