Kāda ir cena, kas būs jāmaksā par klimatneitralitātes un energoneatkarības mērķu sasniegšanu?
Šis ir viens no grūtākajiem jautājumiem, jo jebkuras pārmaiņas prasa izmaksas. Tas ir tāpat kā ar mājas siltumizolāciju. Jebkurš rēķins laika gaitā atmaksājas, bet ir nepieciešama sākotnējā investīcija. Līdzīgi ir ar klimatneitralitāti – neapšaubāmi, tā ir ekonomiski izdevīga. Pirmkārt, energoresursi tiek izmantoti efektīvāk. Protams, tas prasa tehnoloģijas, kurām ir augstāka pievienotā vērtība. Tas ir pozitīvi Latvijai un Eiropai kopumā un, protams, rada arvien lielāku energoneatkarību, jo lielākā daļa energoresursu nāk no atjaunīgajiem resursiem, kuri pamatā tiek iegūti ES.
Problēma – sākotnēji ir jāiegulda, un tas ir diezgan pagrūti izdarāms tirgus ekonomikā, jo tirgus ekonomika parasti skatās uz lētāko tehnoloģiju. Tagad to mēģina mainīt – tiek veidots saraksts, kuras tehnoloģijas pie kādiem nosacījumiem ir draudzīgas videi. Tas pamatā ir domāts naudas devējiem – bankām, jo bankas ir ieinteresētas ilgtermiņā neriskēt ar savām investīcijām. Daudz saistošāk ir aizdot naudu vēja parka ierīkošanai nekā jauna urbuma izveidei naftas vai gāzes iegūšanai. Bet ar to vien nepietiek, un tāpēc valdības pielieto ļoti daudz regulāciju, piemēram, ierobežo to, cik daudz izmešu drīkst nākt no automašīnām.
Tas viss veidojas diezgan sarežģītā sistēmā, kurā ir diezgan grūti pārskatīt kopējās sabiedrības izmaksas. Un tad ir jautājums – kā tas attiecas individuāli uz katru iedzīvotāju? Vai viņam būs jāmaksā vairāk vai mazāk? Atbilde atkal nav skaidra, jo tas lielā mērā ir atkarīgs no tā, kādas ir naftas un gāzes cenas. Ja tās ir tādas kā šobrīd, tad viss ir skaidrs un vispār nav jautājumu. Bet, ja tās nokrītas tādas, kādas bija pirms gada, tad aina ir pavisam cita.
Tāpēc atbilde par klimatneitralitāti patiesībā ir mūsu galvās – ko mēs paši gribam? Vai mēs gribam vidi, kas ir draudzīga, kas ir paredzama un nākotnē lietderīga, vai tādu, kas rada bažas nākamajām paaudzēm? No vienas puses, cena ir augsta, bet tā būs vēl augstāka, ja mēs neko nedarīsim.
Otrs aspekts, neapšaubāmi, saistās ar energoneatkarību. Šī problēma saasinājās līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, ar cilvēku bojāeju un noziegumiem, kas tur tiek pastrādāti. Tas ir ne tik daudz jautājums par to, ka Eiropai ir milzīga problēma importēt naftu un gāzi no Krievijas, jo patiesībā tikai 24% no Eiropas enerģijas nāk no Krievijas. Tendence ražot pašiem kļūst arvien izteiktāka. Tas ir jautājums vispirms par ētiku, cilvēku godaprātu un sirdsapziņu – tu maksā par naftu un gāzi Krievijai un šie līdzekļi tiešā vai netiešā veidā tiek izmantoti karā.
Vai stratēģiju, kas līdz 2050. gadam paredz kļūt par klimatneitrālu un energoneatkarīgu valsti, var savietot ar šiem īstermiņa mērķiem, ko radījis Krievijas iebrukums Ukrainā?
Tehniski jā, jo tā ir tā pati trajektorija – atjaunīgie resursi plus neliels dabasgāzes un naftas izmantojums ķīmiskajā industrijā vai kādā citā sfērā, kur to nevar aizvietot, kā arī energoefektivitāte. Virziens paliek spēkā. Starpība – tas, ko bija paredzēts izdarīt gandrīz 30 gados, tagad ir jāizdara pāris gados. Tā ir milzīga atšķirība, un visvairāk, protams, tas ietekmē patērētāju. Tas, kas attiecas uz ģimenēm un mājsaimniecībām, manuprāt, ir vieglāks uzdevums, jo valdība var subsidēt to, ko mēs maksājam par elektrību, par siltumu, sliktākajā gadījumā var palīdzēt atsevišķām kategorijām maksāt par degvielu.
Taču lielākā piemērošanās ir uzņēmumiem, kur ir augsta energointensitāte. Tas izskaidro to, kāpēc vācieši ir tik lēni lēmuma pieņemšanā, jo tas parāda nesapratni par to, kas notiek ar viņu rūpniecību. Rūpniecība lielā mērā dzīvo, pateicoties relatīvi zemām cenām, un Krievijas gāzei bija milzīga nozīme šajā industrijas ražošanā. Šīs saites ir jāpārcērt, un to ir diezgan sāpīgi izdarīt, bet es domāju, ka Vācija nekur neliksies un nonāks pie tās pašas atziņas.
Uz Latvijas ekonomiku gan es neredzu lielu iespaidu. Latvijā atkarība no Krievijas energoresursu ziņā 2000. gadā bija 60%, tagad ir 30%. Lai arī formāli 94% no tās gāzes, ko mēs patērējām 2000. gadā, nāca no Krievijas, tā tomēr nav tik fundamentāla problēma – vienkārši cena un līgums bija labvēlīgāks, tāpēc tika iepirkts Krievijā. Es neredzu milzīgu problēmu Latvijai adaptēties. Latvija faktiski var relatīvi ātri to izdarīt, tieši tāpat, kā to var izdarīt Lietuva un Igaunija. Mēs esam labi savienoti ar elektrības kabeļiem, esam savienoti arī ar Ziemeļvalstīm un Poliju. Tas prasa zināmu pārkārtošanos, bet tas nav šoks. Vācijai tas ir vislielākais izaicinājums – gan klimatneitralitāte, gan energoneatkarība.
Nākotnes energoresursi Latvijā. Kādi tie būs?
Mana dziļa pārliecība ir, ka Latvijas energoresursi lielā mērā ir jāsaista ar to, kas mums ir. Mums ir ūdens, kas ir liela bagātība un ļoti labi iet kopā ar vējiem. Es uzskatu, ka vēja enerģija ir viens no galvenajiem ieguldīšanas mērķiem, jo tas ir relatīvi ātri un, salīdzinot ar citām alternatīvām, rada minimālu ietekmi uz vidi, un mums ir arī resursi – gan krasta vējš, gan arī atkrastes vējš.
Saules enerģija, protams, Latvijas gadījumā nav tā efektīvākā, bet, ja cilvēkiem rada iespējas uzlikt saules paneļus savās mājās, daudzi to izdarīs – vai nu ar nelielu aizdevumu, vai arī vienkārši tāpēc, ka rūpējas par vidi. Es neredzu, ka saules enerģija būtu pilnībā norakstāma, bet es neredzu arī to kā lielu enerģijas avotu.
Domāju, ka mums, neapšaubāmi, ir jāskatās vairāk uz biometānu vai biogāzi, jo mums ir pietiekami stipra lauksaimniecība un ir gan lauksaimniecības atkritumi, gan sadzīves atkritumi. Nedomāju, ka mēs varētu saražot milzīgi daudz, taču tas, neapšaubāmi, būtu jāizmanto.
Un tad var, protams, pētīt jautājumu, kas saistās ar kodolenerģiju, bet kodolenerģijas problēmas Latvijai, manā skatījumā, ir grūti pārvaramas. Pirmā problēma ir milzīgās izmaksas – tās ir ļoti lielas investīcijas pat mazāko reaktoru gadījumā, turklāt jāatrod, kas par to maksās. Mums nav tik daudz energointensīvu uzņēmumu kā, piemēram, Somijā. Mums tas būtu jādara "Latvenergo" – tas ir vienīgais uzņēmums, kas teorētiski varētu to "pacelt", bet par to mums visiem būs dārgi jāmaksā.
Otra lieta – kur būvēt. Un patiesībā ar to vajadzētu sākt. Ja mēs varētu atrast vietu, kur cilvēki piekristu celt kodolstaciju, tad arī vispār varētu par to sākt runāt. Jo – ja jau cilvēki iebilst vēja enerģijai un saka, ka tas ietekmēs sakarus un putnus, un visu, kas vien ienāk prātā, tad baidos, ka runāt par kodolstaciju būs vēl sarežģītāk. Turklāt jebkurā vietā to darīt nevar – vajadzīgs, piemēram, ūdens dzesēšanai. Ja var vienoties ar vietējām pašvaldībām, tad var spert nākamo soli, bet man liekas, ka tā ir tikai spekulācija.
Vai pastāv kāds efektīvs mehānisms, lai tiektos uz klimatneitralitāti un kļūtu energoefektīvi, nezaudējot dzīves līmeni?
Man liekas, ka tad, ja turpināsies Krievijas agresijas ietekme, mēs nevarēsim noturēt tādu dzīves līmeni, kāds tas ir šobrīd. Tas būs grūti izdarāms, jo lielā mērā mūsu dzīves līmenis paaugstinājās ES un ES fondu dēļ. Un šī agresija skar ne tikai Ukrainas ekonomiku, bet arī visu Eiropas ekonomiku. Tiešā veidā, jo mums jāpērk dārgi energoresursi, bet arī netiešā, jo mums ir jāuzņem bēgļu straumes.
Un ir vēl viena problēma, kas nāk papildus, – tas, kas notiek patlaban, neapšaubāmi, ir atnesis pārmaiņu, ko mēs nevaram vairs nekādi novērst, – nākamos 50 gadus neviens vairs neinvestēs Krievijā, pat tad, ja mainās režīms. Ir skaidrs, ka valsts ir ne tikai tas, kas to vada, bet arī politiskā struktūra. Pats galvenais ir tas, ka uzticība ir zudusi. Un tas rada apstākļus, ka arī mums ir jāveltī vairāk līdzekļu savai aizsardzībai, turklāt ne tikai mums, bet visām Eiropas valstīm. Mūsu uzsvari mainās ne tikai īstermiņā, bet arī ilgtermiņā.
Tā dzīve, ko mēs zinājām, mainās, un mainās prioritātes. Nabadzība nebūt neiestāsies, vienkārši izaugsme būs pilnīgi citāda un modelis būs cits. Iespējams, esmu pārlieku pesimistisks, bet enerģētikas pārmaiņas radīs pilnīgi jaunu struktūru. Ja īstermiņā tu pacieties, tad vidējā termiņā tu ļoti daudz iegūsti. Un, iespējams, šīs pārmaiņas nemaz tik sāpīgas nebūs. Ja mēs izmantojam vēju, ūdeni un Inčukalna gāzes krātuvi gāzes uzkrāšanai un lietošanai brīžos, kad tiešām to vajag, es neredzu īpašu problēmu. Krievijas naftu var aizvietot – tā nav milzīga problēma.
Vai vispār ir reāli līdz 2050. gadam kļūt par klimatneitrālu un energoneatkarīgu Eiropu? Tā nav utopija?
Nē, tā nav utopija. Sarežģītākais sektors ir, protams, aviācija, jo nav alternatīvas aviācijas degvielai, bet to var arī radīt caur atjaunīgo ūdeņradi. Tas nozīmē – ja cena ir interesanta, vēja parks var ražot atjaunīgo ūdeņradi, savukārt ar atjaunīgo ūdeņradi var saražot sintētisko degvielu. Šobrīd tas būs dārgāk, nekā iegūt no fosilajiem energoresursiem, bet tāda iespēja pastāv. Jāņem vērā – jo vairāk tiek ieguldīts, jo cena krītas. Elektrolīzes procesam kopumā, un, ja mums ir stabils, uz atjaunīgajām energoenerģijām balstīts parks, tad arī elektrībai ir zemāka cena. Tā nav nekāda utopija – varam rēķināties, ka tas varētu notikt 2030.–2035. gadā. Tā ka mēs varam būt pilnīgi droši, ka Eiropa var nodrošināt sevi ar atjaunīgajiem resursiem, tiesa, cena šobrīd ir augstāka nekā fosilajam kurināmajam. Jautājums – kāda ir alternatīva? Alternatīvu diemžēl nav.
Kas būtu lielākā kļūda, ko mēs varētu pieļaut šajā ceļā uz klimatneitralitāti un energoneatkarību?
Lielākā kļūda būtu tad, ja mēs neiesaistītu cilvēkus. Tas ir tas, kas ir vajadzīgs, – ka katrs patērētājs var piedalīties šajā tirgū. Vai pats, vai caur kādu uzņēmumu. Tas neprasa daudz, jo tehnoloģijas ir, un tad arī rodas daudz atbildīgāka attieksme. Ja es nevaru ar savu enerģiju neko izdarīt, tad man arī nolaižas rokas un es gaidu tikai to, ko man iedos, lai valdība daļu samaksā, jo man tas ir par dārgu. Ja es pats varu būt brīvs un saņemt vēl par to naudu, tad attieksme ir cita.
Tad, kad var izvēlēties piegādātāju, ir brīvības sajūta, ka pats varu pieņemt lēmumu. Šobrīd mēs kopējā enerģijas bilancē neko daudz nevaram mainīt. Latvijai tas būtu ļoti svarīgi, jo mums ir maz iedzīvotāju un katrs ir no svara. Sabiedriskā doma ir izšķiroša, kurā virzienā iet vai neiet, un, ja mēs nokļūdāmies ar cilvēku prātiem, tad mēs nekad neko daudz nepanāksim. Cilvēki būs neapmierināti, kurnēs, protams, rēķinus maksās, bet tā ir pazaudēta iespēja padarīt šo enerģijas pārmaiņu stipri vienkāršāku.
Taču ir vēl viens jautājums – cik mums jāiet savs ceļš un cik kopā ar ES. Es teiktu, ka ir jāiet kopā ar ES, jo tur parasti ir instrumenti, kas palīdz. Tāpēc Latvijai ir būtiski ietekmēt Eiropas politikas īstajā virzienā – lai tās ir pietiekami skaidras un godīgas attiecībā pret ukraiņiem, bet arī tādas, ko var viegli īstenot dalībvalstis.
Latvija, protams, var attīstīt savas iniciatīvas, katra valsts ir sava "energogroziņa" saimniece, bet ir labi, ja tas notiek kopējo ES politiku ietvaros, jo tas samazina izmaksas un palīdz izvairīties no pārpratumiem un pārmaksāšanas. Tas ir ārkārtīgi svarīgi gan energoneatkarībai, gan klimatneitralitātei. Ja mēs nedarām to kopā, mēs samaksājam stipri vairāk. Viens nav darītājs – vismaz enerģētikā tas ir diezgan izteikti.
AS "Sadales tīkls" organizētais forums "AC/DC Tech", kura virstēma šogad ir "aktīvais klients, ģeopolitika un energoapgāde", notiks 21. aprīlī no pulksten 11.00 līdz 14.30, un interesenti tam varēs sekot līdzi tiešsaistē – portālā "Delfi", kā arī "Sadales tīkla" "Facebook" lapā.
