'Delfi' Ganā: Bēru tradīcijas ar zārku pudeles formā vai jautru gājienu par godu nelaiķim


Andra Briekmane


Ganā bēres ir ļoti nozīmīgs sociālās dzīves notikums, bieži pat mēdz teikt, ka tie ir lielākie svētki – tiek svinēta aizgājēja dzīve, tāpēc palicēji parasti to cenšas pieminēt pēc iespējas vērienīgāk. Mūzika, dejas, smalki tērpi un arī zārks neparastā formā ir tikai daži veidi, kā tiek godināti nelaiķi, īpaši, ja tie nāk no bagātas ģimenes. Tomēr tradīcijas un arī izpausmes krietni atšķiras atkarībā no mirušā ticības, dzīvesvietas un piederības ciltij. “Delfi” novembra (starp citu, Latvijā saukta arī par veļu mēnesi) sākumā bija iespēja paviesoties pie īpašu zārku taisītājiem Ganas galvaspilsētā Akrā, kā arī ar cilts virsaiša, diplomēta antropologa un psihologa, palīdzību izzināt vietējās bēru tradīcijas, kas tik ļoti atšķiras no mūsējām, ka grūti noticēt. Īpaši tas attiecas uz vietējiem kristiešiem, kas Ganā ir izplatītākā reliģija.

Bēru bizness


Jāsāk ar to, ka Ganā novembris parasti nav bēru mēnesis. Jā, apglabāšana un bēru svinības ne vienmēr notiek vienlaikus. Savukārt, ja iemaldīsieties te martā vai aprīlī un uz ielas redzēsiet kādu lustīgu gājienu ar dziesmām un dejām, nealojieties – tas nav festivāls. Tā parasti ir bēru procesija. Tradicionāli ir ļoti svarīgi, cik cilvēku ir bērēs. Tā kā ģimenes, kas parasti ir lielas (mēdz būt gan poligāmas, gan vienkārši daudzbērnu vai paplašinātās ģimenes), Ganā ir viens no dzīves galvenajiem sasniegumiem, bet nepārtraukta komunikācija ar ikvienu ir viens no ikdienas priekšnoteikumiem, tad arī bērēs jābūt pēc iespējas vairāk cilvēku – tas parāda aizgājēja statusu un kopienas cieņu pret viņu. Tā nu svētkos parasti piedalās vairāki simti pavadītāju. Tas nozīmē, ka cilvēks bijis ļoti draudzīgs un arī varens, jo liela ģimene ir arī prestiža un varenības apliecinājums. 

Bēres ir dārgi svētki Ganā. Tās var izmaksāt vairākus tūkstošus eiro, jo nelaiķa dzīve jānosvin godam. Foto: Andra Briekmane/DELFI

Ir arī speciāli bēru dejotāji, kas piedāvā īpašu horeogrāfiju un priekšnesumus, ko izpilda, nesot zārku. Šādi piederīgie ļauj nelaiķim aizdejot pie radītāja. Protams, šāds pasākums nav lēts. Bēres var izmaksāt tikpat, cik kāzas, vai pat vairāk. CNN nesen citēja bēru rīkotāju no Kumasī pilsētas, vārdā Kvaku, kas "karstākās" bēru sezonas laikā vienā dienā mēdz organizēt pat 30 bēru ceremonijas: "Vidēji bērēm jāizmaksā 15 līdz 20 tūkstošus ASV dolāru (12,65 līdz 16,87 tūkstoši eiro)." Protams, šis skaitlis nav akmenī cirsts, bet summas ir lielas. Tradicionāli visi nelaiķa draugi, paziņas, kaimiņi un ģimenes locekļi šim pasākumam ziedo visai dāsnas summas, līdz ar to svētki ir vareni. Tieši šī ziedošanas tradīcija ir saistīta arī ar kādu visai neparastu biznesa veidu Ganā. Izrādās, ka daļā valsts "pērk nelaiķus". 

.

Kā stāsta Akras Universitātes students Buhari Kpambe, tas neesot nekas neparasts, īpaši valsts austrumu reģionos. Proti, tad, kad ģimenē kāds nomirst, ierodas bēru rīkotājs, kas palikušajiem sērotājiem samaksā, piemēram, 1000 cedus (aptuveni 200 eiro), lai saņemtu atļauju rīkot bēres. Tā kā tradīcija ir, ka citi ziedo naudu bēru rīkošanai, tad rīkotājs var "iekasēt" pat 10 tūkstošus cedu, pēc tam piecus iztērēt svinībām, bet atlikusī summa ir viņa peļņa. Protams, šis ir tikai piemērs un summas var būt citādas, bet šāds bizness ir pilnīgi legāls un sabiedrības akceptēts kristiešu bēru rīkošanai. Musulmaņiem un tradicionālajām ticībām piederīgajiem tradīcijas ir nedaudz citādas un arī bēru atribūtika cita. “Šis “bēru bizness” pārsvarā tiek praktizēts Ganas austrumu daļā, lielākoties "Kwawu" tautā (Ganā ir daudz dažādu tautu un cilšu, kas runā vismaz 80 dažādās valodās). Tur bagāti cilvēki iet pie nabagajiem, samaksā viņiem kādu naudas summu par to, lai saņemtu atļauju rīkot viņu piederīgā bēres. Tad viņš izziņo ģimenei un draugiem, kurā dienā būs bēres. Bēru dienā tuvinieki, draugi un ģimene parasti saziedo rīkotājam lielu naudas summu – šajā gadījumā bēru biznesmenim. Turklāt parasti starp visiem ir sacensība, jo tā ir goda lieta – ziedot pēc iespējas lielāku summu, lai parādītu godu aizgājējam,” stāsta Kpambe, kas ir no šī reģiona, bet pats ir musulmanis. Tā nu “bēru bizness” Ganā ir visai ienesīgs rūpals. 
.

Ierasta prakse ir pēc bēru ceremonijas un nelaiķa guldīšanas zemes klēpī lepno zārku sadragāt, lai kāds kapu neatraktu un to nenozagtu. Foto: Andra Briekmane/DELFI

Zārks kā kolas pudele vai fotoaparāts


Jau pirms brauciena uz Ganu, uzzinot par neparasto zārku izgatavošanas tradīciju, sarunāju tikšanos ar vairākiem šī biznesa pārstāvjiem, lai klātienē pārliecinātos par šīs paražas izpildījumu dzīvē. Kad ap astoņiem no rīta kopā ar Buhari dodamies pie Akras zārku meistariem un tirgotājiem, saule jau ir augstu un karsē, bet visās bodītēs tirdzniecība rit pilnā sparā. Arī greznas pēdējās mājas ar mežģīnēm un, šķiet, lakotu riekstkoku jau mirdz, izliktas saulītē pie konteinerveida tirgotavas – tas ir Derika Afari zārku salons. Ražošana tiekot nodrošināta citā vietā. Afari jau mūs gaida.

Viņa salonā tiek piedāvāts viss, ko cienījamam nelaiķim varētu vajadzēt, – sākot no grezniem zārkiem un beidzot ar tērpiem un plastmasas lenšu vainagiem, ko likt uz kapa. Svaigus ziedus uz kapa neredzēsiet. Afari stāsta, ka viņa klienti galvenokārt ir turīgi kristieši. Nav brīnums, zārku cenas ir, sākot no 2500 cediem jeb aptuveni 500 eiro. Viņš man rāda katalogu no Londonas, pēc kura tiekot nolūkotas jaunākās mūža māju tendences, ko pēcāk izgatavojot pašu amatnieki turpat Ganā. Šeit tradicionāli mirušos glabā kāzu drēbēs. Tomēr skaidrs, ka garas dzīves laikā cilvēks kļūst citāds savās formās, nekā bija jaunībā precoties. Tā nu Afari bodē pie sienām karājas arī baltas kāzu kleitas plastmasas apģērbu maisos, līdzīgos tiem, ko dod ķīmiskajā tīrītavā. Aizmugurē gan kleitas ir vaļā – lai vieglāk uzvilkt. 

Biznesmenis ar lepnumu izrāda savu veikalu, stāstot, ka zārki ir dārga manta, tāpēc arī iekārojama. Tā nu ierasta prakse ir pēc bēru ceremonijas un nelaiķa guldīšanas zemes klēpī lepno zārku sadragāt, lai kāds kapu neatraktu un to nenozagtu. "Tā notiek?" naivi pajautāju. "O, jā, ļoti bieži," saka tirgotājs. 

Zārks iecienītā gāzētā dzēriena "Coca cola" pudeles formā. Šis modelis salonā stāv jau ilgāku laiku. Foto: Andra Briekmane

Buhami apsolījis aizvest arī uz vietu, kur top zārki netradicionālās formās – mūža mājas, kādas izgatavot pieņemts, šķiet, tikai šeit. Viena no galdniecībām, kas piepelnās, taisot zārkus, kas izskatās pēc dažādiem sadzīves priekšmetiem vai vienalga kā, ko klients vēlas, atrodas netālu no populārās Labadi pludmales. 

Tiem, kas kādreiz bijuši Viļņas tirgū, varētu būt aptuvens priekšstats, kā izskatās viss rajons, – uz zemes izklātas plēves, kur tirgo auto detaļas, ūdeni, bet visdažādākās saimniecības mantas var atrast šķūnīšos un kioskiņos. Nu gluži kā minētajā tirgū! Tikai 42 grādu karstums. Vienā no nelielajām mājiņām jau divdesmit gadus ierīkota Daniela Obri galdnieka darbnīca. Viņam ir četri mācekļi, un arī pats Daniels, kurš tagad vairāk pārvalda darbus, sācis te strādāt kā māceklis, bet pēcāk meistars, dodoties pensijā, viņam atstājis savu rūpalu. Lielākoties zārki tiekot darināti no koka, bet tajos varot būt arī stikla elementi – kā nu klients vēlas, stāsta meistars. 

Šī koka kaste pēc nedēļu ilga darba pārtaps par zārku Bībeles formā. Foto: Andra Briekmane/Delfi

Brīdī, kad ierodamies darbnīcā, top zārks Bībeles formā. Galdnieki lēš, ka tas noderēšot kādam svētajam tēvam vai ļoti ticīgam cilvēkam. Māceklis gan to sanaglojis un noēvelējis nedaudz šķībi, tāpēc Daniels, ar lietpratīgu aci visu novērtējis, liek puisim darbu izlabot. Taujāts, cik ilgs laiks nepieciešams, lai ko tādu izgatavotu, viņš stāsta, ka viss atkarīgs no pasūtījuma, bet parasti darbs prasot no nedēļas līdz desmit dienām. Sarežģītākais zārks, ko viņi taisījuši, bijis videokameras formā, un tā izgatavošana aizņēmusi mēnesi. Tālāk tas aizceļojis kādam viņa tautietim uz Lielbritāniju. Cik tad tāds maksāja? Daniels ir drusku izvairīgs, bet saka, ka kādus piecus tūkstošus cedu jeb aptuveni 1000 eiro. Parasti lētākais šāda veida zārks varot izmaksāt 1500 cedus jeb 300 eiro.  

.

Daniela Obri zārku salona "skatlogs", kas vērsts pret galveno ielu. Foto: Andra Briekmane/Delfi

Skaidra lieta, ka šādus zārkus nemaz tik bieži nepērk, un Daniela darbnīcas “salonā”, kas gan vairāk atgādina grīļīgu šķūni vai nojumi, apskatāmi zārki gan kolas pudeles, gan alus pudeles, gan saldējuma, putna un citās formās, kas te jau stāvējuši ilgāku laiku. Tā kā esam jau aizrunājušies, kā tas Ganā bieži gadās, jo šeit papļāpāt ar katru sastapto cilvēku ir pieklājības jautājums, meistars liek māceklim atnest arī biezu katalogu ar visdažādāko pašu izgatavoto zārku fotogrāfijām. Tur nu var atrast visu, ko spēj un nespēj iedomāties. Automašīna, bungalo, gailis – jūs tikai pasakiet, visu var uztaisīt! Kā tad formu izvēlas? Bieži zārka izskats norādot uz mirušā profesiju, kādu hobiju vai aizraušanos.

Galdnieks stāsta, ka parasti viņi šos dažādo formu zārkus izgatavojot tad, kad nav citu pasūtījumu, un tad tie stāvot salonā un ikviens tos varot iegādāties. Topot arī pasūtījumu darbi.


Vispirms viņš dodas uz tirgu, lai iegādātos materiālus. Viens dēlis izmaksājot 50 cedus, kas ir aptuveni 10 eiro. Tātad materiālu izmaksas varot būt ap 500 līdz 700 cediem. Pārējais jau ir darbs un peļņa

Islāma un vietējās bēru tradīcijas


Spožie un dārgie zārki, protams, nav domāti visiem. Tie ir ļoti dārgi. Bet tas nav vienīgais iemesls, kāpēc daļai iedzīvotāju to nav. Piemēram, musulmaņiem, kas vairāk dzīvo valsts ziemeļos (šai reliģijai pieder aptuveni 25% no visiem valsts iedzīvotājiem, bet tā bieži sajaukusies ar tradicionālajām ticībām un tās ir grūti nošķirt), zārks uz visu kopienu ir tikai viens. To izmanto visās bēru ceremonijās neatkarīgi no nelaiķa stāvokļa sabiedrībā vai bagātības. “Ja esi musulmanis, viss, ko ģimene šajā sakarā dara, – nopērk baltu kokvilnas palagu, kurā ietin ķermeni, kad to aprok,” stāsta Buhari, kas pats ir no poligāmas musulmaņu ģimenes. Viņš arī skaidro, ka musulmaņi savus nelaiķus nekad neapglabā zārkos, bet kopienas vai dzimtas zārks pēc ceremonijas tiek atnests atpakaļ mājā. Tāpat neesot īpaši atzīmētu kapsētu, kā tas ierasts kristiešiem. Tāpēc nereti esot tā, ka pirmos gadus pēc nelaiķa aiziešanas aizsaulē tuvinieki vēl dodas apraudzīt kapu un atcerēties mirušo, bet pēc ilgāka laika neviens vairs neatceras, kur tas atrodas, un tur vairs neiet. Jāturpina dzīvot, ne sērot.

"Mēs darām ko tādu, kas mierina, ka esam zaudējuši tuvinieku, precīzāk – viņa ķermeni. Mēs radām veselīgu vidi, veselīgas emocijas,” stāsta antropologs no Tamales Bagzaa-Naa Alhassans Issahaku Amadu. Foto: Andra Briekmane/DELFI

"Bēres ir svētki jeb svinības! Visi dejo ap nelaiķi, bērni, mazbērni un visi citi tuvinieki ziedo naudu, lai bēres būtu pēc iespējas krāšņākas. Mēs darām ko tādu, kas mierina, ka esam zaudējuši tuvinieku, precīzāk – viņa ķermeni. Mēs radām veselīgu vidi, veselīgas emocijas,” stāsta antropologs no Tamales Bagzaa-Naa Alhassans Issahaku Amadu, kas ir arī viens no cilšu virsaišiem un tradīciju zinātājiem, kā arī cienīts viedokļa līderis Ganā. Te jāpiebilst, ka ciltīm, to virsaišiem un viņu vecajo padomēm arī mūsdienās līdzās politiskajai un laicīgajai varai ir milzu ietekme Ganā. Viņi spēj un drīkst iejaukties jebkurā dzīves jomā, un pat policija vai pilsētas galva pakļausies viņu spriedumam.


Bēru ceremonija saistīta ar ļoti dažādām tradīcijām, īpaši virsaiša ģimenē. “Parasti tradicionālās mājas sastāv no vairākām nelielām celtnēm, kas izvietotas aplī, bet vidū ir pagalms. Katrā ēkā ir viena vai divas istabas, kurās dzīvo vai nu lielākie bērni, vai sievas – katra atsevišķā mājiņā/istabā. Savukārt, kad nomirst ģimenes galva, viņš tiek apglabāts sava nama pagalmā,” stāsta virsaitis. Pirmajā dienā, kad nelaiķis tiek apglabāts, visi viņa piemiņai nesot naudu. Virsaitim parasti ir uzticības persona, pie kuras vienmēr glabājas tērps, kurā virsaitis kronēts savā amatā. Šīs drānas otru reizi parasti tiek vilktas tikai pēc nāves, ja vien nav iegūts vēl kāds tituls. Tad nu bēru dienā uzticības persona nogādā tās virsaiša mājās. Sabrauc visa saime, bet bēres organizē uzticības persona jeb adjutants, skaidro Bagzaa-Naa Alhassans Issahaku Amadu. Nākamajās dienās kaujot lopus un klājot galdus.


Viens no rituāliem ir arī tāds, ka, lai zinātu, ka mirušais ir aizceļojis citā saulē, visi trīs reizes iet ap māju un trīs reizes sauc: “Vai te ir vīrs mājās?” Tuvākie mirušā cilvēki, parasti sievas un, iespējams, vēl citi, noskuj matus. Savukārt, ja mirušais ir bērns, tad apbedīšana esot jāveic ļoti ātri, tajā pašā dienā. Cilvēku, kas rīko bēres, Tamalē sauc par “Kasigriba” jeb “cilvēks, kas apbedī”.

.

Kapsētas


Kā jau minēts, musulmaņiem kapsētu nav, bet, tuvojoties no ziemeļiem, okeāna piekrastei un Ganas galvaspilsētai Akrai, ceļmalās arvien biežāk iespējams ieraudzīt kapavietas – nelielas kapsētas, kas pārsvarā gan ir aizaugušas un nekoptas, ja skatās no latvieša, kas pieradis senču kapus apmeklēt visai regulāri, perspektīvas. Tās pārsvarā ir masīvu akmens plākšņu segtas atdusas vietas, ko lēni sāk pārņemt zāle un krūmi. Arī Akrā lielās kapsētas ir visai nekoptas, bet tur bieži redzami plastmasas lenšu vainagi vai tā saucamie “štrausiņi”, kas novietoti arī piemiņas vietās, piemēram, cietokšņos, no kuriem uz Ziemeļameriku un Karību salām izvesti vergi.

Tipiska kristiešu kapsēta Ganas dienvidos. Ceļmalā tādas palmu ieskautas atdusas vietas var redzēt ik pēc neilga laika. Valsts ziemeļos tādu nav. Foto: Andra Briekmane/DELFI

"Krievu kapsēta" Tamalē. Foto: Andra Briekmane/DELFI

Tamalē, kas atrodas valsts ziemeļos, žurnālists Murtala Kpambe, izdzirdējis, ka interesējos par bēru tradīcijām, pastāsta, ka netālu ir “krievu kapsēta”. Te jāpaskaidro, ka padomju laikos šurp palīdzēt biedriem Āfrikā tika sūtīti inženieri no PSRS republikām, kas Tamalē izbūvējuši vairākas nozīmīgas maģistrāles un citus objektus. Arī vienu no pilsētas rajoniem dēvē par Krievu bungalo, un tur esošās viesnīcas vēl tagad izskatās kā no padomju filmām. Tā nu ideja par to, ka te ir arī krievu kapi, šķiet visai saprotama. Kad, izejot no viesnīcas, veikalā apjautājos, kur tad tie ir, neviens par tādiem neko nav dzirdējis. Nu, nav jau arī brīnums, jo apkārtnē dzīvo musulmaņi un par šādām vietām pat nedomā.


Pēcāk Murtala labprāt piekrīt parādīt šo vietu – izrādās, tas ir ar sētu iežogots, aizaudzis lauciņš, kurā samanāmi vairāki krusti un kapakmeņi. Krusti gan ir ķeltu, bet uz kapakmeņiem var samanīt uzrakstus ne kirilicā. Murtala vien nobrīnās, kā gan varu atšķirt pareizticīgo no ķeltu krusta, bet piekrīt, ka te varētu būt apglabāti arī angļi, jo Gana ir bijusī Lielbritānijas kolonija... Lūk, vēl viens pierādījums, ka šeit dzīve tiek nosvinēta bērēs un pēc tam palicēji dzīvo tālāk, ticot, ka nelaiķis ir labākos medību laukos.