'Delfi' Ganā: Kā grozi, kas pierobežas ciema sievietēm palīdz izskolot bērnus, nonāk līdz Latvijai



Andra Briekmane

Igauņu nevalstiskā organizācija "Mondo" jau vairākus gadus atbalsta nelielu ciemu Ganas ziemeļos, tikai 50 kilometrus no Burkinafaso robežas. Viena no iespējām ir jebkuram igaunim uzņemties rūpes par kādu bērnu ciemā, reizi gadā iemaksājot "Mondo" labdarības fondā 50 eiro, kas sedz visus ar skolas apmeklēšanu saistītos izdevumus. Šī atbildība gan jāuzņemas uz visu bērna skološanas laiku, bet cilvēku, kas vēlas šādi palīdzēt citiem, netrūkst. Otrs igauņu palīdzības virziens ir sieviešu kooperatīva atbalstīšana gan materiāli, gan izglītojot. Proti, līdzīgi kā pie mums mammas un vecmāmiņas nodod meitām un mazmeitām adīšanas prasmi, tā šī reģiona meitenes bieži jau bērnībā iemācās pīt grozus no salmiem, iepinot tajos krāsainus rakstus, veidojot dažādas formas un izmēru grozus. Šī prasme tām, kas to prot, lieti noder sausajā sezonā, kad ar lauksaimniecību nodarboties nav iespējams, vīrieši parasti sēž mājās, bieži lietojot arī alkoholu, bet ar grozu pārdošanu sievietes vismaz var nopelnīt kādu nieku ģimenes budžetam un izdzīvot.

Kongo ciema centrs ar galveno ielu. Ciems atrodas Ganas nabadzīgākajā daļā, valsts ziemeļos, vien dažus desmitus kilometru no Burkinafaso. Foto: Andra Briekmane/DELFI

Diemžēl naudas summa, ko sievietes parasti saņem par grozu, kura pīšana aizņem vairākas dienas, ir niecīga, jo tie tiek pārdoti uzpircējiem, kas izvirza savus noteikumus un cenu, bet pinējām nekas cits neatliek, kā piekrist un pārdot savu darinājumu, jo pašām uz tirgu tos pārdot iet nav laika, vai arī brauciens līdz tuvākajai pilsētai Bolgatangai izmaksā gandrīz visu nopelnīto naudu. Sievas gan stāsta, ka gājušas arī kājām 18 kilometrus katrā virzienā, lai netērētu jau tā mazo nopelnītās  naudas summu. Turklāt materiāli – salmi un ādas loksnes rokturiem – pinējām jāpērk tirgū un arī izmaksā visai dārgi. Pēdējā gada laikā to cena krietni augusi, skaidro Diāna Tamma, "Mondo" pārstāve, kas jau piecus gadus regulāri brauc uz Kongo ciemu.  

Uz Kongo ciema grozu pinēju kooperatīva vārtiem rakstīts arī "Estonia" jeb Igaunija. "Mondo" palīdzību te ļoti novērtē. Foto: Andra Briekmane/DELFI

Kā tad igauņi atbalsta sievietes ciemā? Ar “Mondo” palīdzību izveidots grozu pinēju kooperatīvs, kurā nu jau apvienojušās vairāk nekā 20 sievietes, kas pašlaik apmāca vēl vairākas meitenes, kurām pīšana vēl tik raiti neiet, bet dažas esot ļoti talantīgas. Plānots apmācīt arī kaimiņu ciema sievas, lai tās varētu izveidot līdzīgu kooperatīvu.


Bet viss sākās ar piecu atraitņu atbalstīšanu, kam “Mondo” palīdzēja izveidot pinēju kooperatīvu. Šeit jāpaskaidro, ka atraitnes nomaļajā ciemā atrodas neapskaužamā stāvoklī – viņām jāuztur bērni, dažām pat 10 atvases, bet zemi viņām apsaimniekošanā nedod (Ganā nav īsta privātīpašuma, bet visa zeme pieder ciltīm, kuru vadoņi tad nodod to lietošanā ģimenēm). Kā skaidro “Mondo” pārstāve Diāna, vienkārši iedot naudu sievietēm nebūtu nekāda palīdzība, jo tā tiks iztērēta, bet vajadzēs vēl, tāpēc ir jādod viņām iespēja pašām tikt galā. Šim mērķim arī kalpo kooperatīvs, kur pīt grozus, mācīties elementāras biznesa lietas un kopīgiem spēkiem aizstāvēt savas intereses. 

Ar igauņu nevalstiskās organizācijas palīdzību kooperatīvam uzcelta neliela, pavisam vienkārša māja ar klona grīdu, kur strādāt un glabāt gan materiālus, gan sapītos grozus. 


Igauņi iepērk grozus no sievām par krietni lielāku un godīgāku cenu nekā uzpircēji, ļaujot viņām arī ko nopelnīt. Pēc tam grozus pārdod Igaunijā un nu jau arī Latvijā. Kā skaidro sastaptās pinējas, tieši šis garantētais grozu noiets bieži ir tas, kas ļauj viņām izdzīvot pašām, sūtīt skolā bērnus, nebūt tik atkarīgām no vīra (jo nu jau kooperatīvā strādā ne tikai atraitnes) un nodrošināt sev krietni cienīgāku iztikšanu, kas nav atkarīga no sezonālās lauksaimniecības. Tas, protams, nenozīmē, ka viņas lietus sezonā nestrādā uz lauka – tad pīšanai tiek veltīti vakari un nakts stundas.

.

Diāna stāsta, ka sievas, lai arī labi prot pīt, vēl ir krietni jāapmāca, lai visi grozi atbilstu kādiem standartiem un tos pie mums varētu pārdot par fiksētu cenu. Piemēram, lai tie būtu vienādā izmērā, lai viss būtu kārtīgi nostrādāts un tamlīdzīgi. Kad esam pie pinējām, visas pa kārtai nāk pie Diānas, lai viņa novērtē to veikumu. Igauniete paņem katru atnesto grozu, izmēra, pacilā un novērtē. Kādu pinēju paslavē, citu sabar un dažus grozus arī nepieņem. Tam ir savs iemesls. “Viņas drusku ir tādas kā bērni. Pinējas ir jāmāca, citādi viņas domā, ka ņemsim visu, ko viņas dos, un izlaižas. Tas nenāk par labu viņām, tā “netaisa” biznesu,” skaidro Diāna. 

"Mondo" pārstāve Diāna Tamma pārbauda pinēju darinātos grozus - kādu paslavē, citai māca būt rūpīgākai un ievērot vajadzīgos izmērus. Foto: Andra Briekmane/DELFI

Tad visas apspriežas par cenām, Diāna pašām pinējām liek sarēķināt izmaksas, ko atzīmē lielā kladē, izdalot, cik naudas nopelnījusi katra. Lai arī rēķināšana nevedas tik aši, visas ir priecīgas, jo pilsētā ir tirgus diena un nu varēs atļauties ko jauku gan sev, gan ģimenei.


Interesanti, ka, pinējām pasūtot kādu jaunu grozu modeli vai rakstu, neesot tik viegli izskaidrot, ko no viņām vēlas sagaidīt, jo uzzīmētu rakstu vai sava veida piegrieztni šeit neviens neizmanto. Starp citu, arī pie šuvējām ciemā redzamas tikai kleitu fotogrāfijas, bet piegrieztņu nav. Savukārt, ja kaut reizi jau kāds grozs nopīts un ir fotogrāfija, prasmīgākās pinējas, vien uzmetot aci, spēj nopīt nākamo. Kad viesojos kooperatīvā, sievas labprāt izrāda biezu katalogu ar dažādu grozu fotogrāfijām, rādot, kurus katra pinusi, un skaidrojot, kuri ir sarežģītākie. Mazo groziņu varot nopīt vienā dienā, bet lielajiem aizejot pat trīs līdz piecas dienas vai nedēļa.

Sieviešu saliņa


Kooperatīvam ir arī liela sociālā nozīme, jo sievietes tajā var sanākt kopā, izrunāties, izsmieties, arī pažēloties un izrauties no grūtās ikdienas. Turpat uz klona grīdas pie mammu kājām guļ vai spēlējas mazuļi, pēc skolas izmācīties atnāk arī lielākie bērni. Kad pajautājam, vai tad nebūtu labi, ja vīri atnāktu pieskatīt mazos, kamēr viņas čakli pin grozus, sievietes izplūst smieklos un krata galvas, klaigājot, ka šeit vīriešiem nav ļauts nākt. Šī ir sieviešu drošā vieta, gluži kā sala, kur visas mājas rūpes un problēmas paliek ārpusē, kur smejas un viena otru izjoko. 

.

Aprunājoties uzzinām, ka daudzām no viņām mājās neklājas viegli, kā jau tas laukos ir daudz kur. Gana nav izņēmums. Kādu mājās gaida piedzēries vīrs, citai jāsteidzas, lai uzreiz pēc darba sagatavotu vakariņas, citādi viņa saņemšot kāvienu no vīratēva, kas arī dzīvo mājsaimniecībā. Pēdējo stāstu par savu dzīvi ar vīru, kas apprecēts tikai pirms diviem gadiem, un viņa vecākiem izstāsta Sāra – pavisam jauna, ļoti mutīga un jautri smejoša meiča, kurai klēpī visu laiku rotaļājas vai guļ mazā meitiņa Prudensa. Viņas vīramāte grozus pīt nemākot, bet Sāra pašai mamma jau deviņu gadu vecumā iemācījusi šo prasmi. Lai arī gājusi skolā un būtu gribējusi mācīties tālāk, Sāra mācības nav pabeigusi, jo nav pieticis naudas eksāmenam – viņas dzīves tālāko gājumu, iespējams, noteica 20 Ganas cedi, kas ir aptuveni četri eiro – maksa par piedalīšanos eksāmenos. Tā nu viņai nav bijis iespējas mācīties tālāk un uzlabot savu dzīvi. Tieši Sāra ir viena no ašākajām grozu pinējām un steidz palīdzēt arī citām, ja jāizrēķina, cik tie maksās, – reizrēķins gan drusku pieklibo, bet ar katru reizi veicoties labāk. Sārai, ik pa brīdim pavelkot uz zoba kolēģes, rokas ne brīdi nestāv mierā un ātri vien nopin jaunu kārtu grozam. 

Sāra ar divgadīgo meitiņu Prudensu. Viņa grozus pin jau kopš 9 gadu vecuma un stāsta, ka darīs visu, lai meita varētu mācīties skolā. Foto: Andra Briekmane/DELFI

“Man nesanāca pabeigt skolu, bet mana meitiņa noteikti ies skolā, es darīšu visu, lai viņa mācītos,” saka Sāra, samīļojot mazo, kas saposta kā lellīte. Jāpiebilst, ka, lai arī oficiāli izglītība bērniem ir bez maksas, gadā tomēr jāmaksā 250 cedi (50 eiro), lai dabūtu skolas formu, klades un citas lietas. Kad iedodu mazajai Prudensai “Laimas” šokolādīti, viņa to notiesā aši, bet papīriņu vēl mēģina izlaizīt arī Sāra. Izrādās, ka šokolādi viņas gandrīz nekad nav ēdušas, bet tā esot tik garda! Arī par rokassprādzītēm Latvijas karoga krāsās visas pinējas priecājas kā mazas meitenes. 

Groza ceļš uz Igauniju


Grozi nav vienīgais mēģinājums Kongo iedzīvotājiem palīdzēt, ko kopš 2009. gada īsteno “Mondo”, piemēram, viena projekta ietvaros pirktas un ģimenēm dāvinātas kazas, bet grozu kooperatīvs tomēr ir līdz šim veiksmīgākais sociāli ekonomiskais projekts. 

Kongo ciema sieviešu pītie grozi jau vairākus gadus tiek tirgoti Igaunijā – gan tirdziņos un festivālos, gan internetā. Ja uz vietas tie maksā aptuveni 2 līdz 10 eiro (uzpircēji maksā vēl mazāk), tad ceļa izdevumi un tirdzniecības vietas tirdziņos visu ļoti sadārdzina un šeit tos pārdod jau par 12 līdz pat 59 eiro atkarībā no izmēra, bet peļņu no šī biznesa “Mondo” negūstot, stāsta Diāna. 


Viena groza pīšana var aizņemt pat nedēļu. Foto: Andra Briekmane/DELFI

Pieprasījums ir liels, un šogad uz Igauniju nogādāti jau vairāk nekā 1200 grozi, sievas Ganā pat nevarot izpildīt visus pasūtījumus. “Turklāt lietus sezonā arī viņu laiks, ko veltīt grozu pīšanai, ir visai ierobežots, jo jāstrādā ģimenes fermā,” skaidro Diāna.


Parasti grozi tiek sūtīti pa pastu vai ar kurjerservisu, un no Ganas tas izmaksā ļoti dārgi. Tāpēc, kad atgriežamies, Diānai ir vairākas somas, kas piebāztas groziem, – tās lidostā iepako milzīgās kastēs.

Pirms gada “Mondo” meitenes bijušas arī festivālā “LAMPA” Cēsīs, kur tirgoja Ganas grozus. Tur tos ieraudzīja un stāstu uzzināja Ingrīda Strazdiņa, kas “iedegās” par ideju palīdzēt sievietēm Ganā un tagad ar groziem sastopama tirdziņos Latvijā. 

Ingrīda Strazdiņa jau gadu Latvijā tirdziņos sastopama pie Ganas grozu stenda. Šoruden viņa pirmo reizi iepazinās ar to pinējām un vēl labāk izprata viņu stāstus. Foto: Andra Briekmane/DELFI

Ziemassvētku grozi latviešiem

Šogad Ingrīda pirmo reizi Ganā arī pati satika pinējas, kuras līdz šim bija redzējusi vien fotogrāfijās. Pēc sirsnīgās iepazīšanās un piecām dienām ciemā grozi kļuvuši vēl tuvāki un svarīgāki. “Es ticu, ka mēs varam pasauli padarīt labāku un laimīgāku. Ja katrs no mums iepriecinātu vienu cilvēku pasaulē, cik laimīgāki mēs visi būtu! Grozi ir īpaši, jo to pinējas ir īpašas. Esmu viņas satikusi un iepazinusi. Un zinu, cik katrai no viņām katrs pārdotais grozs ir svarīgs. Es gribu būt šajā procesā iesaistīta – padarīt kādu laimīgāku Kongo ciematā, tāpēc esmu apņēmusies šīm sievietēm palīdzēt grozus pārdot. Man tie vairs nav vienkārši grozi, bet katrs no tiem ir ar savas pinējas stāstu,” saka Ingrīda.

Viņa ikdienā strādā nevalstiskajā organizācijā “Zaļā brīvība” un iesaistīta vairākos sociāli atbildīgos projektos, bet grozu lieta viņai ir īpaši tuva un to tirgošanā iesaistīta visa viņas ģimene – arī vīrs un četri bērni (mazais gan vēl tikai reizēm braucot līdzi, bet lielākie jau paši labprāt stāsta citiem par Ganas grozu pinējām).

Arī Ingrīdas bērni labi zina Ganas grozu un to pinēju stāstu. Lieli palīgi ir abas meitas Emīlija un Maija (attēlā). Foto no Ingrīdas Strazdiņas privātā arhīva

Līdz šim igauņi sūtījuši grozus, ko pārdot Latvijā, bet, atgriežoties no Ganas, arī Ingrīdai pašai bija pilnas somas ar tiem. Iepriekš viņa sazinājusies ar sievām Kongo ciemā, lai pasūtītu konkrētu izmēru un krāsu grozus. Ziemassvētku grozus, kā pati saka, jo tieši uz svētkiem to tirdzniecība veicoties vislabāk – cilvēki ir atvērtāki un gribošāki palīdzēt tiem, kam tik labi neveicas. Pie mums grozi maksājot no 12 līdz 40 eiro.


Ingrīda stāsta, ka, lai arī šeit, Latvijā, cilvēkiem ļoti patīkot grozi un ideja par to, ka varam atbalstīt sievietes Ganā, esot arī daudzi, kas kritizējot un spriedelējot par to, vai tad latvieši paši vairs nemākot grozus pīt. “Tam taču nav nekāda sakara. Negribi, nepērc, es jau vienubrīd no šīm diskusijām biju ļoti nogurusi,” saka Ingrīda. Tomēr nu jau viņu tirdziņos pazīstot, daudzi arī meklējot un gribot iegādāties grozus. Interesanti, ka katram no tiem klāt ir arī pinējas foto un neliels apraksts par viņas dzīvi. Šādi virtuāli iespējams savest kopā pinēju ar pircēju un tas vairs nav tika anonīms grozs, skaidro Ingrīda.


Arī “Facebook” izveidota lapa “Grozi no Ganas”, kas jau ieguvusi lielu popularitāti, bet 16. decembrī tos klātienē varēs apskatīt un nopirkt Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā Ziemassvētku tirdziņā. “Līdz šim Latvijā pārdoti jau vairāk nekā 100 grozi no Ganas,” saka Ingrīda, solot, ka šis ir tikai sākums sadarbībai ar Kongo ciemu.  

.