Andris Kārkluvalks

Pastaiga pa vienīgo drošo reģionu valstī

Šis ir pirmais stāsts par Irākas Kurdistānu. Autonomu Irākas daļu, kurā ir pavisam citādi, nekā citviet Irākā, un vienīgo Kurdistānu, kura jau nepilnus 15 gadus de facto ir neatkarīga valsts ar savu armiju un ārlietu dienestu. To, cik neatkarīga tā būs turpmāk, visticamāk, noteiks iznākums jaunajam konfliktam Irākas un Kurdistānas spēku starpā, kurš sākās šoruden, kamēr viesojos šajā Tuvo Austrumu zemē.

Foto: Andris Kārkluvalks, DELFI

Caur sarkanu putekļu mākoņiem sākumā pavīd milzīgs, šķietami bezgalīgs līdzenums, kas tālumā pazūd oranžā smogā. Lidmašīna pagriežas, un pamazām atklājas milzīgais, apaļais ielu un mājiņu pieblīvētais zirnekļa tīkls Erbīla. Šīs pilsētas centrs jau gadu tūkstošiem ir pakalns ar cietoksni, pie kura reiz Maķedonijas Aleksandrs sakāvis pēdējo Persijas karali Dāriju III. Ap to izbūvēti pilsētu rajoni, kuri laika gaitā daudzkārt nodedzināti, nojaukti un atkal uzbūvēti no jauna, kārtējai armijai šķērsojot Ninīves līdzenumus. 

Ģimenes bizness. Erbīlas tirgū iespējams dienas laikā pašūdināt tradicionālo kurdu apģērbu. Lētākos var pasūtīt sākot no 40 eiro, bet galēja cenas limita nav. 

Tomēr tikai dažās pēdējās desmitgadēs Erbīla augusi tādā ātrumā, ka internetā atrodamās satelītkartes jau sen melo. Un šodien uzņemtie attēli melos pēc dažiem gadiem tāpēc, ka joprojām tiek celti veseli pilsētas rajoni, kuriem garām ejošās šosejas kartēs vēl ir pavisam nomaļi kviešu lauki un olīvu birzis. Savukārt centra vecajos tirgus rajonos nu jau vairākus gadus no viena gala tiek ārdīts, bet no otra būvēts, lai šķietami no viduslaikiem izkāpušie austrumu audumu tirgotāji un ķīniešu plastmasas nieku pārdevēji savas preces izkārtotu dienasgaismas spuldžu izgaismotās ailēs.

Septembra beigās trāpīju pēdējā šī gada karstuma vilnī. Izkāpjot no lidmašīnas, apņem vairāk nekā 40 grādu karstums, bet tas nav smagnējs. Sausais gaiss lielās temperatūras ļauj viegli pārciest, bet pilsētu mūžīgi apņemošie putekļu mākoņi pat šķietami tiešas saules starus padara visai nekaitīgus. Bet tā ir tikai šeit lejā, Erbīlā. Kurdistānas galvaspilsēta kā sakņu sistēma pēdējā desmitgadē izstiepusies pa līdzenumu uz visām pusēm, aptverot un iekļaujot sevī apkārtnes ciemus un pārņemot laukus. Dažviet nomalēs var redzēt, ka vēl tikai šogad nokultos kviešu laukos iebraukusi būvniecības tehnika, lai celtu kārtējo village vai city, kas pēc gadiem pavisam nemanāmi iekļausies pilsētā. Tomēr pat erbīlieši man norāda, ka īstā Kurdistāna ir citur, ne šajos plašumos strauji augošajā megapolē ar augstceltņu siluetiem. Tā ir kalnos. 

Pat prezidenta Masuda Barzani (viņš 1. novembrī atkāpās no prezidenta amata) varenais pils komplekss nav atrodams ne Erbīlas centrā, ne starp tās nomalē iežogotajiem luksusa māju rajoniem, bet vairāk nekā pusstundas brauciena attālumā Salah ad Dīnas pievārtē. Šī pilsēta ir pirmais bastions, pametot līdzenumus un iebraucot kalnos. Kad pievarēts neliels serpentīns augšup, mašīnu kontrolpunktā aptur. "Kas viņš ir?" taksometra šoferim vaicā smilšu krāsas formā ģērbies sargs, ar pirkstu rādot manā virzienā un šķietami atspiežoties pret kaklā iekārto M16 automātu. 

Viņa minējums, ka esmu no Eiropas, un manis uzrādītā preses karte dod iespēju doties tālāk – uz pilsētu, kur atrodas ne tikai Barzani rezidence, bet arī viņa vadītās partijas galvenais birojs un politiskās elites dzīvojamās mājas. Kāds satikts kolēģis no militārā medija "Janes" vēlāk joko, ka šī pilsēta ir daļa no viņa brīvības cīnītāja tēla – bijušais karavadonis, kurš gandrīz vienmēr tērpjas tradicionālajā kurdu apģērbā, pēc ilgiem slepenos bunkuros pavadītiem gadiem nemaz nevar pārcelties uz Erbīlas plašumiem. "Tie tur lejā nav tik īsti kurdi, kā tie, kas mīt kalnos," viņš skaidro. 

Stereotipiskais Irākas tēls nav atraujams no gadu desmitiem ilgušajiem militārajiem konfliktiem, kleķa mājām filmās un fotogrāfijām ar bērnu pilnām bēgļu nometnēm. Esot šeit, tomēr līdz galam nespēju atbildēt uz vairākiem jautājumiem – vai Kurdistāna ir nabadzīga, vai šejienes sabiedrība ir mazizglītota un vai tā vispār vēl ir uzskatāma par tipisku Austrumu zemi.

Pirmajā dienā, lai kaut nedaudz lauztu vai tieši otrādi – apstiprinātu savus priekšstatus, nolemju kājām šķērsot pilsētu burtiski pa diagonāli. Gājienu uzsāku pilsētas ziemeļu malā, kur līdzās privātmāju rindai patlaban labiekārto ielu, bet otrā ceļa pusē esošajā augstceltnes jaunbūvē rosās desmitiem viesstrādnieku no Bangladešas vai Indijas. Kā man vēlāk paskaidro, vietējie par piecsimt līdz sešsimt ASV dolāriem mēnesī nav gatavi strādāt. Pēc IKP uz iedzīvotāju Irāka atpaliek no Latvijas un, pēc Pasaules Bankas un Starptautiskā Valūtas Fonda datiem, līdzinās Meksikas un Baltkrievijas līmenim, bet apdzen, piemēram, Ķīnu, Brazīliju un Serbiju. Tas izrādās pietiekami vilinoši, lai smagos darbus uz laiku ierastos darīt citi.

Tomēr nafta un īpaši Turcijas investīcijas ļāvušas Kurdistānai kļūt par valsts turīgāko reģionu, un tās lielākajās pilsētās vidējie iedzīvotāju ienākumi ir stipri augstāki nekā vidēji valstī. Straujais bagātības pieaugums gan aprima līdz ar naftas cenas krišanos globālajos tirgos. Rezultātā eskalatori, kuri ved uz gājēju tiltiem pār lielākajām pilsētas ielām, vairs nedarbojas, bet zeltītiem rotājumiem greznotie apgaismes stabi, kuri izbūvēti gar jaunajām šosejām starp lielākajām pilsētām, naktīs netiek ieslēgti. 

Ņemot vērā, ka 90. gadu vidū Bagdāde kurdiem slēdza piekļuvi valsts elektrotīklam, spēja nodrošināt elektrību aptuveni 20 stundas dienā aizvien augošajām pilsētām jau uzskatāma par sasniegumu. Pār galvu pārlido vairāki militārie helikopteri, atgādinot par ne tik tālu esošo frontes zonu. Pēc brīža atkal šķiet, ka tuvojas helikopteri. Pēc brīža vēl un vēl.  Tikai vēlāk saprotu, ka tāpat mēdz ierūkties vieglās automašīnas izmēra dīzeļģeneratori, kuri te ir katram veikalam, viesnīcai un biroju ēkai. 

Līdzās Irākas dināriem vienlīdz labi visur var izlīdzēties ar ASV dolāriem. Katrs bērns no galvas zina valūtas kursu un atlikumu no dolāriem izdos precīzi dināros.

Lēnām eju pa svaigi betonētajiem trotuāriem un vēroju izkārtnes. Lai gan vairumu autonomijas valdības ienākumu nodrošina nafta, un jūtamu pienesumu ekonomikai dodot arī lauksaimniecība, Erbīlā, šķiet, lielākā daļa cilvēku nodarbojas ar kaut kā pirkšanu un pārdošanu. Nobildēju kādu sētu, gar kuru skraida puspliks un noliesējis gailis, kad no blakus esošā veikaliņa durvīm man jauns vīrietis māj, lai es pienāku. Smaidot līdz ausīm, viņš rāda uz mani un prasa: “Amerika, Alamania?”. Pasaku, ka esmu no Eiropas, Latvijas un norādu kartē. Atbilde viņu apmierina. “Europa, friends,” viņš nosaka, bet tālāks dialogs mums veidojas tikai ar zīmēm. Viņš lepni izrāda savu krēslaino aptuveni garāžas izmēra pārtikas bodīti, kurā uz brīdi ieskrien divi mazi bērni, un piedāvā man izvēlēties, ko vien sirds kāro. Es patiešām vēlos ūdens pudeli, bet samaksu viņš kategoriski atsakās pieņemt. Uz atvadām viņš vēl norāda uz fotoaparātu un rāda, lai viņu nobildēju. Smaids no sejas pazūd, un tirgotājs ieņem nopietnu pozu. Pēc mirkļa pārbaudījis, kā sanākusi bilde, viņš jau atkal plati smaida.

Foto: Andris Kārkluvalks, DELFI

Atvados un dodos tālāk. Tikai pārsimts metrus tālāk, šķērsojot ielu, zaļajā zonā mani uzrunā kāds cits ēnā apsēdies vīrietis. Viņš jau pa gabalu rāda, lai nobildēju viņu. Pēc īsas nopozēšanas viņš vēl pavaicā: “Europa, America?” Saņēmis atbildi, plati pasmaida, pamāj ar galvu un turpina vērties tālumā, gluži kā pirms manas pienākšanas. Šādas īsas iepazīšanās aptuveni sešas stundas garajā pastaigā piedzīvoju padsmit. Vairums satikto man tā arī neizprotamu iemeslu dēļ grib, lai viņus nofotografē, bet gandrīz visi vēlas pateikt, ka eiropieši un amerikāņi ir draugi. 

Eiropa un jo īpaši ASV te ir patiesā cieņā. Reģiona ekonomiskā attīstība faktiski sākās tikai ar Sadama Huseina gāšanu 2003. gadā. Turklāt Rietumvalstu militārais atbalsts kurdiem devis stabilitāti. Līdz ar to ienākušas investīcijas, un zeļ mazais privātais bizness, kas gandrīz neeksistējošās nodokļu sistēmas dēļ mūsu izpratnē ietilptu pelēkajā ekonomikā. Taču par spīti augstajam korupcijas līmenim, te nafta nosedz vairumu valsts administratīvo izdevumu, kamēr teju katra ģimenei ir sava rūpala nodrošināta privātmāja, vismaz viens auto un rezerves dīzeļģenerators.

Daudzās izkārtnēs un reklāmās redzami vārdi “hotel”, “sale”, “market”, “university”, tomēr visai drīz saprotu, ka pat šķietami starptautisko “Hello!” te gandrīz neviens pat nepazīst, un savu sveicienu nomainu uz “Salam!”. Kurdistānā pavadītajās nedēļās satieku vairākas vecāka gadagājuma sievietes, kuras neprot ne lasīt, ne rakstīt, bet, pateicoties bezmaksas izglītības sistēmai, jaunajai paaudzei analfabētisms vairs nedraud.

Bērniem no sešiem līdz vienpadsmit gadiem izglītība ir obligāta. Pēc tam daudzi skolu pamet, bet turīgākie izvēlas mācības turpināt labāk finansētās privātās skolās.

Bezmaksas izglītība ir kārtējais naftas nopelns, bet ievēroju, ka netrūkst arī privātu skolu, kuras sludina “izglītības ieguvi britu sistēmā”. Man gan vēlāk norāda, ka izglītība nav obligāta, un daudzi skolu pusaudžu gados izvēlas pamest, lai palīdzētu ģimenes biznesā. Turklāt, visticamāk, tieši aktīvās uzņēmējdarbības vides dēļ neatkarīgi no vecuma vairums runā vismaz divās valodās. Lai gan Irāka pēc Pirmā pasaules kara bija Britu Impērijas pārvaldībā, tikai retā gadījumā kāda no tām ir angļu. Kādā viesnīcā administrators man piedāvā sarunāties kurdu, arābu, persiešu un turku mēlēs, bet, tā kā nezinu nevienu no tām, viņš nedaudz vīlies cenšas lauzīties franču, angļu un krievu vārdu mistrojumā. 

Rietumu ietekme gan parādās ne tikai acīmredzamajā kurdu vēlmē jaunos pilsētas rajonus, būves un iestādes dēvēt vairumam neko neizsakošajos angliskajos nosaukumos, bet arī cilvēku attieksmē. Kurdu vairums ir sunnīti. Lai gan izsenis pastāvējis sunnītu un šiītu konflikts, daļa šeit dzīvojošo kurdu, kuri laika gaitā ieceļojuši no Irānas un dzīvo Irākas robežas pusē, pieder šiītiem. Līdzās dzīvo arī etniski kurdiem piederīgie jezīdi, kuru reliģijā ir zaroastrisma, islāma, kristietības un jūdaisma elementi, bet viņu galvenais pielūgsmes objekts ir saule. Ninīves līdzenumos, tepat uz rietumiem no Erbīlas,  par spīti tūkstošgadēm ilgai apspiešanai saglabājusies arī otra lielākā asīriešu kopiena pasaulē, kura tradicionāli ir piederīga kristietībai.

Tomēr lielai daļai jaunāka gadagājuma cilvēku Kurdistānā reliģiskā piederība ir tikai ieraksts pasē. Piemēram, piektdienas ir oficiālās brīvdienas, jo tās, gluži kā mums svētdiena, musulmaņiem ir atvēlētas lūgšanām, taču tieši šajās dienās novēroju lielākos pūļus lielveikalos, un daudzi šo brīvo dienu izmantojot, lai ar ģimenēm dotos kalnos vai apciemotu radus. 

Savu pastaigu uzsāku pie lielas Dievmātes Marijas skulptūras, bet noslēdzu boulinga zāles sānā atvērtā picērijā ar skatu uz ielas otrā malā esošo partijas “Kurdistānas Islāma savienība” ēku. Veikalu un kafejnīcu izgaismotās ielas malā pie blakus galdiņa apsēdušies, šķiet, viesstrādnieki no Filipīnām un gaida savas picas. Garām zib toijotu simti, un attāli dzirdu savas viesnīcas dīzeļģeneratoru. 

Joprojām nevaru atbildēt, vai šī zeme uzskatāma par nabadzīgu, vai sabiedrība par mazizglītotu un vai kopumā tā vispār līdzinās citām Austrumu zemēm. Pēc vairāku pozējošu kurdu nofotografēšanas, desmitiem smaidīgu mājienu no mašīnām un pāri ielai, vienas draudzīgs policijas kontroles pārbaudes un ļoti nesteidzīga aptuveni piecu stundu nedaudz zigzagota gājiena cauri Erbīlai esmu pārliecināts tikai par to, ka Kurdistānā jūtos droši.