‘Esmu gatava mirt, ja vajadzēs’: būt žurnālistei Afganistānā 

Ansis Īvāns

Foto: Joel Van Houdt

Pasaulē ir ne mazums vietu, kur žurnālista darbs ir izaicinājums, kas prasa ne vien drosmi, bet var arī būt bīstams dzīvībai un veselībai. Viens no tādiem nemierīgiem un mediju darbiniekiem ne visai drošiem pasaules nostūriem ir Afganistāna, kur portāls “Delfi” jūlijā tikās ar četrām sievietēm žurnālistēm. 

No kreisās: Tahmina Salima, Nadja Zahela, Mariama Alimi un Sonja Azatjara Kabulā. Foto:Ansis Īvāns/Delfi

 

Ja afgāņu vīriešiem šajā arodā jāsakaras ar grūtībām, tad sievietēm, kas konservatīvajā islāma sabiedrībā vēlas būt žurnālistes, papildus jārēķinās ar sabiedrības nosodījumu un nesapratni, jo ne visiem ir pieņemams, ka sieviete vispār strādā algotu darbu un pārvietojas pa ielām bez pavadošā vīrieša. 

“Tas ir izaicinājums sievietei, sevišķi ar fotoaparātu. Cilvēki mani nepieņēma, pat akmeņi ir mesti,” par savu pieredzi, pirms 10 gadiem pievēršoties fotožurnālistikai, stāsta fotogrāfe Mariama Alimi. 

Video: Intervija ar Mariamu Alimi 2016. gadā

Viņa ir viena no četrām “Delfi” Kabulā satiktajām žurnālistēm, kuras starptautiski atbalstītā projekta “Sahar Speaks” ietvaros apguvušas žurnālistikas iemaņas. 2015. gadā ieviestās programmas mērķis ir sagatavot afgāņu sievietes, lai tās varētu publicēties un iegūtu balsi starptautiskos medijos. Jau 22 afgāņu sievietes no visas valsts ir piedalījušās šajā Lielbritānijas un Īrijas aģentūras Afganistānas grupas (BAAG) atbalstītajā projektā. 

Žurnālistika un mediji ir viens no instrumentiem atbildīgas un līdzdalīgas pilsoniskās sabiedrības veidošanā, bet sieviešu iesaistīšana, ar ko nodarbojas “Sahar Speaks”, atbilst vienam no ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem – panākt dzimumu līdztiesību. Šajā jomā konservatīvā musulmaņu valstī darba ir daudz. 

Tomēr arī Afganistānā ir sievietes, kas nebaidās darīt to, ko vēlas. “Man nav problēmu, jo man patīk mans darbs un esmu gatava mirt, ja vajadzēs,” komentējot drošības izaicinājumus, ar kādiem jāsaskaras sievietei žurnālistei Afganistānā, sarunas laikā Kabulā stāsta 24 gadus vecā Sonja Azatjara. 

Video: Intervija ar Sonju Azatjaru 2016. gadā 

“Taliban” un “Daesh” draudi 

Viens no galvenajiem draudu avotiem Afganistānas žurnālistiem ir grupējumu “Taliban” un “Daesh” vardarbība, secināts “Reportieru bez robežām” (RSF) ziņojumā. Šo grupējumu kontrolētās teritorijās kopš 2015. gada ir radīti informācijas “melnie caurumi”. 

"Taliban" kaujinieki. Foto: Reuters/Scanpix/LETA

“Taliban” ievāc informāciju par sievietēm žurnālistēm, atrod viņu dzīvesvietas, lai nogalinātu, pastāvošos draudus apstiprina Azatjara.

Valdības oficiālā pozīcija ir vārda un informācijas brīvības aizsardzība. Centienos aizsargāt žurnālistus ir izveidotas žurnālistu drošības komisijas, kurās darbojas valsts un žurnālistu pārstāvji. Tomēr daudzās provincēs gubernatori un vietējās amatpersonas nespēj pieņemt mediju neatkarības principu un tiek fiksēta varas organizēta vardarbība pret žurnālistiem, norāda RSF. 2017. gadā valstī fiksēti 62 vardarbības gadījumi pret žurnālistiem no varasiestāžu puses, liecina neatkarīgās žurnālistikas atbalsta kustības “Nai” ziņojums

Žurnālistu drošības situācija strauji pasliktināties sāka 2014. gadā, kad no Afganistānas tika izvesta lielākā daļa ārvalstu spēku kaujas vienību. 

2017. gadā pasaulē nogalināti 65 žurnālisti un mediju darbinieki, secināts RSF ziņojumā. Afganistānā šogad vardarbīgā nāvē miruši divi žurnālisti un septiņi citi mediju darbinieki. 

Pēc 31. maija sprādziena Kabulā. Foto:AP/Scanpix/LETA

31. maijā Kabulas centrā notikušajā milzu sprādzienā, kas laupīja vairāk nekā 150 dzīvību un asfaltā uz ielas atstāja vairākus metrus platu krāteri, gāja bojā vismaz divi mediju darbinieki un vēl deviņi tika ievainoti, liecina Žurnālistu aizsardzības komisijas dati.

Pirms tam, 17. maijā, notika uzbrukums Afganistānas Nacionālās televīzijas Džalālābādas birojam. Par uzbrukumu, kurā tika nogalināti vismaz seši cilvēki, atbildību uzņēmās islāmistu grupējums “Daesh”. 

Viens no nesenākajiem uzbrukumiem medijiem notika 7. novembrī – pašnāvnieki spridzinātāji un kaujinieki uzbruka “Shamshad” televīzijas mītnei Kabulā, nogalinot divus un ievainojot vismaz 20 cilvēkus. 

Pēc 7. novembra kaujinieku uzbrukuma TV ēkai Kabulā notikuma vietā ieradās vietējie un ārzemju drošības spēku pārstāvji. Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Kopumā kopš 2001. gada Afganistānā nogalināti vairāk nekā 40 žurnālisti, tostarp astoņas sievietes (jāņem vērā, ka kopējā žurnālistu skaitā sieviešu žurnālistu ir maz). Patiesi vardarbīgus incidentus, kuros bez nogalināšanas pieredzēti arī aresti, nolaupīšanas, ievainojumi un draudi, piedzīvojuši 1155 žurnālisti

Negatīvi aizspriedumi 

“Cerams, ka pienāks tāda diena, kad nebūs tādu izaicinājumu,” cerību pauž TV diktore Nadja Zahela. Viņa stāsta, ka drošība ir aktuāla problēma, jo daudzi cilvēki nepieņem sievieti diktori, kā arī ikdienā ir jāsaskaras ar negatīviem apkārtējo spriedumiem. 

Video: Intervija ar Nadju Zahelu 2016. gadā 

“Man drošība ir lieks izaicinājums, cilvēki mani atpazīst no TV un par to aizskar, saka sliktus vārdus,” viņa stāsta. Ja citās valstīs par to var sūdzēties un ziņot policijai, tad Afganistānā likumsargi nepalīdzēs, bet drīzāk vainos pašu sievieti, ka viņa, piemēram, nepiemēroti ģērbusies, skaidro Nadja. 

Drošības jautājums ir arī faktors, kas apgrūtina sievietes iespēju kļūt par žurnālisti. Tie ir papildu sarežģījumi, tāpēc mediju organizācija drīzāk darbā pieņems vīrieti, nevis sievieti, piebilst fotogrāfe Tahmina Salima. 

Drošība ielās ir aktuāla problēma jebkurai sievietei, ne tikai žurnālistei. Parkos un, tuvojoties vakaram, Kabulas ielās sievietes nav manāmas. Pašas ģimenes nelabprāt laiž savas sievietes vienas ārā, kur nu vēl ceļot pa valsti un ārpus tās – to uz savas ādas pieredzējusi arī fotogrāfe Alimi. 

Tahmina Salimi, Sonja Azatjara un Nadja Zahela tiksānās laikā Kabulā. Foto: Joel Van Houdt

Islāma tradīciju ietekme valstī joprojām ir spēcīga, un vairumā Kabulas tradicionālo restorānu un kafejnīcu vīriešiem un sievietēm paredzētas atsevišķas telpas. Svešs vīrietis tā vienkārši nemaz nedrīkst uzsākt sarunu ar sievieti. Baltijas valstu un Slovākijas žurnālistu grupas tikšanās ar žurnālistēm notika labi apsargātajā un nocietinātajā starptautiskās palīdzības organizācijas “Oxfam” mītnē Kabulā. 

Ko sievietei nozīmē uzdrīkstēties un pievērst uzmanību, ilustrē Kubras Hademas gadījums. Tolaik 26 gadus vecā performanču māksliniece, lai pievērstu uzmanību seksuālajiem aizskārumiem, ar ko ik dienu jāsaskaras afgāņu sievietēm, 2015. gadā performances “Bruņas” ietvaros izgāja Kabulas ielās metāla bruņās virs tradicionālā apģērba. 

Performance ilga vien astoņas minūtes, niknu vīriešu pūļa dēļ viņai bija jāglābjas drauga automašīnā. Pēc tam, saņēmusi atkārtotus nāves draudus, Hadema emigrēja uz Eiropu un tagad dzīvo Francijā. 

Jaunā žurnālista Azatjara, kas sadarbojusies ar aģentūru AP, publicējusies “Huffington Post” un citos ārvalstu medijos, gan norāda, ka izaicinājumi ir vienmēr, bet viņa pati cenšas mazāk satraukties par citu domām un dara to, kas viņai patīk.


Uz dažādiem apvainojumiem un pārmetumiem, viņasprāt, vienkārši nevajag reaģēt, tad arī tie beidzoties. 

Īpaša specifika ir būt fotožurnālistam Afganistānā. Cilvēkiem bieži nepatīk, ka viņus vispār kāds fotografē, un ģimenes nevēlas, ka fotogrāfijās tiek iemūžinātas viņu sievietes, skaidro Alimi. Tāpēc arī sociālo tīklu profilos afgāņu sievietes bieži vien neliek savas fotogrāfijas. Viens no drošības ieteikumiem, dodoties uz Afganistānu, ir nedemonstrēt foto un video aparatūru un nekādā gadījumā nefotografēt sievietes. 

Fotogrāfe Salima stāsta, ka, ieraugot kameru, cilvēki var kļūt agresīvi – lamāties un runāt rupjības. Savukārt, ja kāds neiebilst un ļauj sevi fotografēt, visticamāk, iejauksies citi, norādot, ka nevajag ļaut sevi fotografēt, jo attēli tiks pārdoti ārzemniekiem. 

Video: Intervija ar Tahminu Salimu 2016. gadā 

Alimi, kura strādā pie stāstiem par vardarbību pret sievietēm un ģimenēs, ar fotografēšanu sāka nodarboties 2004. gadā. “Pirms desmit gadiem Afganistānā bija tikai dažas sievietes fotogrāfes. Daudzas šo darbu pamet, jo ir par daudz izaicinājumu un negatīvas reakcijas,” viņa stāsta. 

Darbs līdz kāzām

Visas četras “Delfi” satiktās mediju jomas darbinieces ir neprecētas un nesaderinātas. Pēc precībām daudzām sievietēm Afganistānā, arī žurnālistēm, darba gaitas vīra un ģimenes spiediena dēļ ir jābeidz. 

“Ir žurnālistes, kurām pēc apprecēšanās bija jāpārtrauc darbs, jo vīrs un ģimene neļāva strādāt,” norāda Salima. Sievietes vispār varētu darīt daudz vairāk, bet vīrieši joprojām to nepieņem, piebilst Alimi. 

Mariama Alimi. Foto: Joel Van Houdt

Ir sievietes, kas var turpināt darbu pēc kāzām, jo arī vīrs ir žurnālists, taču pat tādos gadījumos daudzām savu nodarbi var nākties pamest, viņa turpina: “Kā tu apprecies – viss, cauri.”

Taču situācija sieviešu tiesību jomā valstī pamazām uzlabojas, norāda Alimi. To lielā mērā veicina gan sociālie tīkli, gan tas, ka sievietes arvien biežāk ceļo uz ārzemēm un redz pasauli. “Taliban” laikā sieviešu ceļošana vispār nav bijusi iedomājama. 

Tahima Salima. Foto: Joel Van Houdt

Citu valstu pieredze palīdz pārliecināt vecākus, ka sievietes var darīt vairāk un strādāt, atzīmē Salima.

Šai ziņā ļoti palīdz internets, ko lieto daudzas afgāņu meitenes. Ārzemēs mītošie afgāņi sociālajos tīklos dalās ar to, kā ļaudis dzīvo citur, un tas maina situāciju arī pašā Afganistānā. Turklāt emigrācijā dzīvojošie tīmeklī var atļauties lietas, ko nevar uz vietas mītošie. 

Sociālajos tīklos arī veidojas sieviešu kopienas, kas rada iespēju kopīgi cīnīties par saviem mērķiem un piespiest amatpersonas rīkoties. 2015. gadā, kad Kabulā pūlis nolinčoja nevainīgu studenti, tieši sociālajos tīklos tika organizēta akcija, kuras laikā, pārkāpjot paražas, sievietes bēru ceremonijas laikā nesa mirušās zārku.

Sievietes Kabulā nes nolinčotās meitenes zārku.Foto: AP/Scanpix/LETA

Var nopelnīt vairāk nekā policists

Vietējie žurnālisti Afganistānā var nopelnīt līdz 400 ASV dolāriem mēnesī, kamēr ziņu žurnālistikā tie biežāk būs aptuveni 200 dolāri, stāsta sievietes.

Ap 200 dolāriem mēnesī pelna arī uz ielas dežurējošs policists, kas nozīmē, ka ar žurnālistiku var nopelnīt vairāk. 

Policisti Kabulā. Foto: AFP/Scanpix/LETA

Tiesa, ne visām “Delfi” satiktajām žurnālistēm mediju darbs ir vienīgais ienākumu avots. TV diktore Nadja, piemēram, žurnālistiku sauc par hobiju, bet viņas pamatdarbs ir Afganistānas prezidenta administrācijā.

Savukārt fotogrāfe Salima lasa lekcijas Kabulas Universitātes Mākslas fakultātē. 

Starptautisko programmu ietvaros Afganistānā tiek apmācīti žurnālisti, kā tas ir arī “Sahar Speaks” gadījumā, bet ne mazums miljonu dolāru tiek ieguldīts dzimumu līdztiesības veicināšanā un sabiedrības izglītošanā par šiem jautājumiem. 

Nadia Zahele. Foto: Joel Van Houdt

Turklāt dzimumu līdztiesības jautājumus var risināt arī apvienojumā ar ekonomisko problēmu risināšanu. Tādu pieeju, īstenojot savas attīstības programmas, piekopj organizācija “Oxfam”.

Izvēloties cilvēkus, kurus iesaistīt saimnieciskos projektos, izvēle tiek izdarīta par labu tiem, kam ir nepieciešams atbalsts, un bieži tās ir sievietes, Afganistānā pārliecinājās portāls “Delfi”. Šāda pieeja ļauj nostiprināt sieviešu lomu, dodot viņām ekonomisko un lēmumu pieņemšanas neatkarību, kā arī kalpo par piemēru citām, ka arī sievietes var visu to pašu, ko kungi.

Tahima Salima. Foto: Joel Van Houdt