Foto: Reuters/Scanpix

Pirms dažiem gadiem divi avantūristi paziņoja, ka zina pazudušā nacistu zelta vilciena atrašanās vietu. Par spīti saceltajai ažiotāžai, tā joprojām ir tikai neatrisināta mistērija. Tas tikai kārtējo reizi apliecināja, ka ne visus Otrā pasaules kara mīklainos notikumus ir lemts atklāt.

Piedāvājam iepazīties ar portāla "War History Online" apkopoto zināmāko mistēriju desmitnieku, par kurām galvas lauza ne tikai konspirāciju teoriju apņemti dīvaiņi, bet arī rūdīti vēsturnieki:


Foto: Arhīva foto

Nacistu līdera Ādolfa Hitlera kabinetam Jaunajā reiha kancelejā tika īpaši pasūtīts "Kolumba globuss valsts un industriju vadītājiem", kurš tika nodēvēts par "Fīrera globusu". Sabiedrotajiem šo slaveno priekšmetu, kas simbolizēja fīrera varaskāri, tā arī nekad neizdevās atrast.

Globusu pasaulslavenu padarīja 1940. gada filma "Lieliskais diktators". Tajā komiķis Čārlijs Čaplins parodēja Hitleru un spēlējās ar piepūšamu globusu, to mētājot apkārt pa kabinetu un atsitot te ar roku, te kāju vai dibenu.

Pavisam šādi dārgi rokām darināti globusi koka statīvos no Kolumba rūpnīcas tika pasūtīti divi. Otrs, kā arī citi nacistu līderu globusi tika atrasti (attēlā viens no tiem), tostarp vairāki ar krievu karavīru ložu caururbtām Vācijām.

Pēc Berlīnes ieņemšanas viens no pirmajiem, kurš inspicēja Jaunās reiha kancelejas ēku bija PSRS Iekšlietu ministrs Lavrentijs Berija. Tiek pieļauts, ka viņš globusu aizveda uz VDK štābu Maskavā, jo Federālais drošības dienests, kurš šobrīd apdzīvo šo ēku, joprojām atsakoties komentēt, vai globuss tajā atrodas.

Kādu citu globusu kādam amerikāņu karavīram izdevās atrast Hitlera atpūtas kompleksa drupās Bavārijas Alpos. Lai gan tas savulaik tika pārdots par 100 000 ASV dolāriem jeb piecreiz vairāk nekā īpašnieks sākotnēji cerēja, tiek uzskatīts, ka šī planētas kopija tomēr bijusi pārāk maza, lai būtu "Fīrera globuss".


Foto: Arhīva foto

Uzņēmējs un arhitekts Rauls Gustavs Valenbergs tiek uzskatīts par Otrā pasaules kara varoni. Viņš, būdams zviedru diplomāts nacistu okupētajā Ungārijā, izglāba līdz pat 60 000 ebreju, tiem izdalot viltotas pases, kā arī nodrošinot ar ēdienu un medicīnisko palīdzību.

Savukārt, kad padomju armija nacistiskajai Vācijai atkaroja valsti pēc valsts, Budapeštas ielenkuma laikā Valenbergs tika arestēts uz aizdomu pamata par spiegošanu. Gandrīz divus gadus vēlāk Padomju Savienība paziņoja, ka zviedrs miris 1947. gada 17. jūlijā Maskavas Ļubjankas laukumā esošajā VDK centrālās ēkas cietumā no sirds mazspējas vai sirdstriekas. Viņa ķermenis tika kremēts bez jebkādu pārbaužu veikšanas.

Lielu daļu šāds skaidrojums nepārliecināja, un 1991. gadā Krievijas valdības iniciētā izmeklēšanā tika nonākts pie slēdziena, ka Valenbergs, visticamāk, nogalināts noindējot. Tomēr arī pēc šī slēdziena izskanējuši vēl citi minējumi, tostarp versija, ka viņš nošauts, piekauts līdz nāvei vai pat turpinājis dzīvot ieslodzījumā līdz pat 1987. gadam, ko apliecinājuši pat vairāki citi ieslodzītie, kuri viņu sakāmies redzējuši.

Tomēr vislielākā mīkla ir iemesls, kāpēc ebreju glābēju vispār bija nepieciešams arestēt un paturēt apcietinājumā vēl ilgi pēc kara.


Foto: ASV armija

Bermudas trijstūra leģenda šobrīd jau ir pabālējusi, jo sen šajā ģeogrāfiskajā apvidū nekas nav pazudis, bet pie tās rašanās vainīgas Otrā pasaules kara lidmašīnas.

Jau kādu laiku pēc kara beigām - 1945. gada 5. decembrī - pieci "TBM Avenger Torpedo" bumbvedēji (attēlā piemērs) pazuda ASV navigācijas treniņa lidojumu laikā. Tāpat pazuda glābšanas lidmašīna "Martin PBM Mariner" ar visu apkalpi, kas devās tos meklēt. Kopumā pazuda 27 cilvēki, no kuriem 14 atradās piecos sākotnēji pazudušajos bumbvedējos.

Jūras spēku sākotnējais ziņojums sludināja, ka bumbvedēju grupas vadītājs leitnants Čārlzs Teilors, kurš jau iepriekš vairākkārt nomaldījies no kursa, varētu būt grupu vedis lokos līdz lidmašīnām beigusies degviela un tās iekritušas ūdenī. Tādā gadījumā gan jāpieņem, ka pārējie piloti, pat ja zinājuši, kurp jālido, līdz pēdējam sekojuši līderim, raksta "War History Online".

Vēlāk gan ziņojums tika mainīts un negadījuma iemesls definēts kā "neatklāta lieta". Ne lidmašīnu daļas, ne bojāgājušo mirstīgās atliekas atrastas netika, radot iemeslu Bermuda trijstūra leģendas dzimšanai.


Foto: AP/Scanpix

Mazās Annas Frankas traģiskais liktenis ir plaši zināms - Vācijā dzimusī ebreju meitenīte kopā ar ģimeni pārcēlās uz Amsterdamu, kur ilgu laiku slēpās no nacistu režīma, sarakstot dienasgrāmatu. Ģimenes slēptuve tika atrasta, un Anna mira koncentrācijas nometnē. Savukārt viņas dienasgrāmatu uzgāja kāds paziņa un vēlāk Frankas tēvs panāca tās nodrukāšanu.

Šis traģiskais stāsts un Annas Frankas pierakstos pieminēto cilvēku likteņi liek uzdot jautājumu, kurš ģimeni nodeva.

Laika gaitā vainoti ir ļoti daudzi. Viens no ticamākajiem vaininiekiem ir par slēptuvi kalpojošās ēkas pārzinis Vilems van Mārens. Kad apsūdzības vērsās pret viņu, visi liecinieki jau bija miruši, tostarp nacistu virsnieks Jūlius Detmens, kurš reiz saņēma zvanu no nodevēja.

Cits aizdomās turamais ir Annas tēva Oto Franka sens draugs Tonijs Ahlers, kura dēls Antons jau ilgus gadus pēc sava tēva nāves apgalvoja, ka tieši tēvs ģimenes atrašanās vietu paziņoja Gestapo. Arī apkopēja Lena Hartoga van Bladerena varēja būt nodevēja, jo vēlāk ir fiksēts, ka viņa zinājusi par mājā dzīvojošajiem ebrejiem. Kā vēlākā izmeklēšanā atklājies, cilvēki paslēptuvi zinājuši un teorētiski Franku ģimeni "atmaskot" varējis ikviens.


Foto: ASV armija

No Otrā pasaules kara perioda eksistē dažādi tā dēvēto spoku lidmašīnu stāsti, tomēr viens no jocīgākajiem ir mistiskā lidmašīnas "P-40" (foto) atgriešanās gadu pēc pacelšanās no Pērlharboras un tās pilota pazušana.

1942. gada 8. decembrī ASV radari uztvēra neatpazīstamu lidmašīnas signālu, kurš vēstīja par no Japānas puses krastam strauji tuvojošos lidaparātu. Bailēs, ka tas varētu būt jauna veida Ass valstu uzbrukums, gaisā pacēlās divas uzbrukuma lidmašīnas. No tām pienāca ziņa, ka tuvojas lidmašīna "P-40", kāda pacēlusies Pērlharborā gadu iepriekš.

Tās pilots bija pārklāts svaigām asinīm un nolīcis uz priekšu, lidmašīnas korpusā bija skaidri saskatāmi ložu caurumi, bet tās nolaišanās sistēma bija atslēgta. Īsi pirms lidmašīnas ietriekšanās zemē ar purngalu pa priekšu pilots vēl pamāja.

Tomēr dīvainākais tikai sekoja - pēc lidmašīnas avārijas pilota ķermenis tā arī netika atrasts, bet salonā atrastā dienasgrāmata apgalvoja, ka lidaparāts ieradies no Mindanao salas Klusajā okeānā 2100 kilometrus no ASV krasta. Līdz ar to jau tā neskaidrajiem apstākļiem pievienojās vēl vairāki - kā viņš izdzīvoja uz salas, kā bez darbojošās riteņu sistēmas lidmašīnai izdevās pacelties, kāpēc pilots bija svaigi ievainots un kur viņš palika.


Foto: stock.xchng

Aušvices koncentrācijas nometnē notiekošajos izrakumos Polijā 2009. gadā tika atklāts saraksts ar 17 britu karavīru vārdiem, kuri visticamāk bija kara gūstekņi.

Astoņiem no šiem britiem blakus vārdam bija ievilkts ķeksītis. "War History Online" norāda, ka tas daudziem licis uzskatīt, ka šie astoņi tika iznīcināti līdz ar citiem koncentrācijas nometnes ieslodzītajiem, taču ir arī citi viedokļi.

Uz lapiņas uzrakstīti arī vārdi "kopš tā laika", "nekad", "tagad", kas savukārt pēc dažu domām apliecina, ka viņi paši bija daļa no britu SS divīzijas, kura cīnījās sānu pie sāna ar nacistiem un Ass valstīm.


Foto: Arhīva foto

Viena no mistiskākajām leģendām, kas saistīta ar nacistiem un viņu simboliku ir slavenā "Blutfahne" jeb "Asinskaroga" liktenis.

Šī teju svētā nacistu simbola rašanās vien ir mistērija - tas bijis īpašs pēc Hitlera pasūtījuma izgatavots karogs. kurš 1923. gadā tā saucamā Alus puča laikā Minhenē tika slacīts kāda pučista asinīm. Liktenīgajā dienā to nesa tā dēvētie brūnkrekli, kad tos apturēja policija, karogs tika novietots uz zemes un, sākoties apšaudei, tam trāpīja kāda nacista asinis.

Vispopulārākajā "Asinskaroga" leģendas tapšanas versijā to sagrāba ievainotais karognesējs Heinrihs Trambauers, aizskrēja uz kāda sava drauga māju un tur paslēpa asinīs mērcēto karogu. Kad Hitlers tika izlaists no cietuma, viņam karogs tika pasniegts ar jaunu karogkātu un sudraba uzmavu uz tā, godinot tos 16 nacistus, kuri puča laikā atdeva savas dzīvības idejas vārdā.

Tiek atzīts, ka uz karoga nebija manāmas cilvēka asins pēdas, un tas pat bijis nedaudz citādas formas nekā puča laikā nestais, bet leģenda bija dzimusi. Tas lielākoties tika glabāts nacistiskās partijas galvenajā mītnē Minhenē, kā arī plīvoja visos nozīmīgākajos pasākumos ar Hitlera piedalīšanos.

Pēdējoreiz plašāka sabiedrība "Asinskarogu" redzēja 1944. gadā oktobrī, kad oficiāli tika iesvētīta viena no pēdējām nacistiskās Vācijas armijas vienībām - Folkšturms, kurā tika iesaukti visi partijai piederīgie vīrieši no 13 līdz 60 gadu vecumam, kuri vēl nebija dienējuši vai ieskaitīti kādā citā militārā vienībā.

Sabiedroto spēki ilgu laiku uzskatīja, ka karogs ir gājis bojā vērienīgās Minhenes bombardēšanas laikā, taču pēckara gados parādījās vairāki, kuri apgalvoja, ka nacistu svētais karogs ir viņu īpašumā.


Foto: Reuters/Scanpix

Par pasaules astoto brīnumu reiz dēvēto "dzintara istabu", kura atradās Cara dārzos esošajā Katrīnas pilī netālu no Sanktpēterburgas, esot demontējuši un nozaguši vācieši. Prūsijā 18. gadsimtā tapušie dzintara sienu paneļi, zelta elementi un spoguļi veidoja neatkārtojami greznu istabas rotājumu.

Pēc Trešā reiha armijas ienākšanas PSRS Vācijas līderis lūdza lietpratējus izvest mākslas vērtības no Sanktpēterburgas, tostarp izjaukt un izvest dzintara istabu. Kara apstākļu un sausuma dēļ daļa paneļu bija zaudējuši pa kādam dzintara gabalam, bet greznā istaba vienalga tika izvesta uz Kēnigsbergas pili.

Kad 1945. gada janvārī Hitlers pavēlēja glābt visas senās Prūsijas galvaspilsētas vērtslietas, par dzintara istabu atbildīgais Ēriks Kohs jau bija pametis Kēnigsbergu. Turpmākajos mēnešos senā pilsēta piedzīvoja smagu Lielbritānijas Karalisko gaisa spēku bombardēšanas kampaņu un PSRS iebrukumu.

Lai gan tiek uzskatīts, ka dzintara istaba, visticamāk, pilnībā iznīcināta smagajos uzbrukumos, pēckara gados daudzi teicās glabājam gabaliņu no reiz iespaidīgās istabas. Tomēr leģendas vēsta, ka tā pēdējoreiz pilnībā apskatāma bijusi uz kuģa "Wilhelm Gustloff", kuru kapteiņa Aleksandera Marineško vadītā padomju zemūdene "S-13" nogremdēja 1945. gada 30. janvāra naktī. Līdz ar kuģi noslīka arī ap 9400 pasažieru, padarot to par visu laiku traģiskāko kuģa katastrofu pēc bojāgājušo skaita.


Foto: Arhīva foto

Sabiedroto gaisa spēku piloti Otrā pasaules kara laikā bieži atsaucās uz tā dēvētajiem "Foo Fighters" jeb "fū kaujiniekiem" ("foo" šajā gadījumā nav nekādas konkrētas nozīmes), kā mēdza apzīmēt nezināmus lidojošus objektus.

Pirmoreiz ziņas par šādiem kaujiniekiem pienāca no 415. nakts kaujas lidmašīnu eskadriļas, bet ap 1944. gadu tas kļuva par oficiālu terminu. Par "Foo Fighters" varēja dēvēt jebkuru mistisku fenomenu gaisā, kas manīts gan Eiropas un Klusā okeāna gaisa kauju laikā, gan citviet.

Rietumvalstu militārpersonas uzskatīja, ka šie nezināmie objekti ir slepeni nacistu ieroči, kas vai nu tika izmantoti spiegošanai vai sprāgstvielu nogādāšanai. Lai nu kā, zinātniska pētnieku grupa, dēvēta par Robertsona paneli, tikās 1953. gada janvārī, lai noskaidrotu, kas tie īsti ir bijuši.

Pie konkrēta slēdziena zinātnieki tā arī netika, pieņemot, ka daži no izskaidrojumiem varētu būt laikapstākļu fenomeni, kad spēcīgs elektromagnētiskais lauks izgaismo objektus un liek tiem izskatīties kā degošām lodēm vai arī redzētie ir lodveida zibeņi, kuri var salīdzinoši ilgstoši palikt atmosfērā bez izlādes.


Foto: Arhīva foto

Vācu ģenerālfeldmaršals Ervins Johannes Eižens Rommels bija viens no augstāk stāvošajiem nacistu ģenerāļiem Otrā pasaules kara laikā. Jūtot, ka kara iznākums nebūs Vācijai par labu, 1944. gadā viņš mēģināja slēpt dārgumus.

Viņš četriem SS šoferiem iedeva sešas munīcijas kastes, kurās atrodoties Vācijas dārgumi, tostarp 200 kilogrami zelta, kā arī sudrabs, dārgakmeņi, dažādi mākslas priekšmeti un rotaslietas. Viņi tos nogādājuši un paslēpuši kaut kur jūrā.

Lai gan šīs slēptuves atrašanās vietu nezina neviens, daudzi uzskata, ka tie paslēpti kādā no daudzajiem dabīgajiem zemūdens dobumiem uz austrumiem no Korsikas salas. Tiek lēsts, ka Rommela dārgumu vērtība varētu būt ap 20 miljoniem ASV dolāru, kas nav pārāk daudz, ņemot vērā Trešā reiha varenību.

Lai gan laiku palaikam kāds entuziasts vai vēsturnieks paziņo par dārgumu atslēgas, koda vai vietas koordinātu atrašanu, jau vairāk nekā 70 gadus ģenerālfeldmaršala paslēptais zelts ir tik pat liela mistika, cik pazudusī dzintara istaba vai nacistu zelta vilciens.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!