1959. gada nogale, Padomju Krievija. Pirms diviem gadiem PSRS ir palaidusi kosmosā pirmo mākslīgo pavadoni, savukārt pēc diviem gadiem kosmosa plašumos dosies Jurijs Gagarins. Šajā zinātnes izrāvienu laikā padomju varas iestādēm negaidīti nācās cīnīties ar kādu drīzāk viduslaikiem raksturīgu draudu – Maskavā sākās baku epidēmija.
Bakas cilvēci ir apdraudējušas jau kopš tās pirmsākumiem. Šai slimībai ir bijusi ievērojama ietekme pasaules vēsturē, it īpaši reģionos, kur tā tika ievazāta, piemēram, Amerikas kontinentos un Austrālijā. Tieši bakas "palīdzēja" vājināt vietējos iedzīvotājus un sekmēja šo kontinentu kolonizāciju.
Bakas "iztīra" kontinentus
Bakas ir infekcijas slimība, kas raksturīga tikai cilvēkam un kuru izraisa divi vīrusi: "Variola major" un "Variola minor". Infekcijas avots ir slims cilvēks. Slimības pazīmes ir strauja temperatūras celšanās, galvassāpes, sāpes krustos un nespēks. Trīs četras dienas pēc slimības sākuma uz ādas parādās izsitumi, kas izskatās kā sārti un blīvi plankumiņi. Slimība kopumā ilgst aptuveni piecas līdz sešas nedēļas, un tā obligāti ir jāārstē slimnīcā. Aptuveni 30% baku slimnieku nomira. Gandrīz 100% mirstība bija baku hemorāģiskajai formai, kas pazīstama arī kā "melnās bakas".
Arheologi baku atstātās pēdas ir atraduši mumificētā senajā ēģiptietī, kurš miris pirms aptuveni 3000 gadiem. Baku epidēmijas ir plosījušās Senajā Grieķijā un Romā, bet pēc tam tās krietni paretināja pasaules iedzīvotāju skaitu agrajos viduslaikos. Piemēram, no 735. līdz 737. gadam Japānā no bakām mira trešdaļa iedzīvotāju. Savukārt 18. gadsimtā no bakām ik gadu nomira aptuveni 400 000 eiropiešu, ieskaitot piecus valdošus monarhus, bet 19. gadsimtā bakas nonāvēja aptuveni 4,7 miljonus Indijas iedzīvotāju.
