Pirms divdesmit gadiem, 1995. gada 31. oktobrī, Kanādas provinces Kvebekas neatkarības cīnītājus satrieca referenduma rezultāti – reģionu no neatkarības šķīra vien nepilns procents balsu.
Par Kvebekas neatkarību toreiz nobalsoja 2 308 360 kvebekiešu jeb 49,42% no vēlēšanu dalībniekiem, bet pret to iestājās 2 362 648 balsotāji jeb 50,58%. Starpība bija tik maza, ka pat nederīgo biļetenu skaits bija lielāks par starpību starp "par" un "pret" nometnēm – 86 501.
Pasaulē joprojām ir neskaitāmi reģioni, kuri vēlas panākt neatkarību. Tādi ir arī Eiropā, un divi tuvākie savu mērķu sasniegšanā ir Skotija un Katalonija.
Lai gan Skotijā pērn notikušā referenduma iznākums nosliecās par labu "pret" nometnei, lielās kampaņas, kuras rīkoja gan vienotas Lielbritānijas, gan neatkarīgas Skotijas ideju sludinātāji, aktīvajai politikai pievērsa daudzus līdz šim pasīvus pilsoņus. Rezultātā Skotijā aizvien lielāku vērienu uzņem "Yes2" kampaņa, kuras mērķis ir sarīkot jaunu referendumu.
Jāatzīmē, ka skotiem ir visas cerības gan sarīkot referendumu, gan otrā reizē panākt labvēlīgu rezultātu, jo pirmajā referendumā par Kvebekas neatkarību 1980. gadā "pret" bija daudz lielāks vēlētāju skaits – 59.56% pret 40,44%.
Tikmēr Katalonija pagājušā gada 9. novembrī sarīkoja juridiski nesaistošu referendumu, kurā par reģiona neatkarību nobalsoja 80.76% tā dalībnieku. Tajā piedalījās vien ap 40% balsstiesīgo kataloņu, neļaujot spriest, kāds būtu rezultāts juridiski saistoša referenduma gadījumā. Tomēr pirms mēneša notikušajās reģionālajās vēlēšanās uzvarēja Katalonijas neatkarības atbalstītāji, kuri iepriekš ziņoja, ka gatavi arī vienpusēji pasludināt reģiona neatkarību.
Neatkarīgi no Katalonijas un Skotijas neatkarības cīnītāju plāniem, "The Guardian" norāda uz piecām lietām, ko reģionu valdības var mācīties no pirms 20 gadiem notikušā Kvebekas referenduma.
Viens no galvenajiem Skotijas un Katalonijas neatkarības kampaņu virzītājspēkiem ir fakts, ka bez Anglijas vai attiecīgi Spānijas tās varēs kļūt par spēcīgākām un progresīvākām valstīm.
Arī Kvebekas kampaņā tika minēts līdzīgs iemesls. Taču Kvebekai bija grūtāk pierādīt, kā province rezultātā iegūtu finansiālu un ekonomisku izaugsmi. Vairums ekspertu piekrīt, ka galvenais faktors, kas kvebekiešus mudināja balsot noraidoši bija bažas par tādām lietām kā nākotnes valūta, investīciju samazināšanās, kā arī iespējami sarežģīta tirgus situācija. Turklāt federālisti un lielie uzņēmumi tās veiksmīgi mācēja pastiprināt.
Lai gan partija "Parti Québécois" nesasniedza savu galējo mērķi, tās neatkarības centieni 70., 80. un 90. gados provinces pašvaldībai deva lielāku kontroli pār izglītības un kultūras sektoriem, kā arī nodokļu un imigrācijas politiku.
Tas īpaši svarīgi bijis kultūras jomā – kopš 1977. gada Kvebekas oficiālā valoda ir franču, un provinces imigrācijas politika paredz priekšrocības tiem iebraucējiem, kas ierodas no franču valodā runājošām valstīm, piemēram, Marokas un Alžīrijas.
Lai gan "neatkarības cīnītāji" ir zaudējuši divos referendumos, viņi ir ieguvuši ievērojami lielāku autonomiju.
Kad "Parti Québécois" 1980. gadā zaudēja neatkarības referendumā, tās līderis Renē Leveks sacīja "tiksimies nākamreiz" – un nākamā reize tiešām pienāca.
Neatkarību atbalstošo partiju īpaši neskāra abi zaudējumi referendumos, un "Parti Québécois" tika ievēlēta valdībā pēc katra referenduma. Tas nozīmē, ka noraidošs balsojums nenozīmē stāsta beigas. Kanādieši šo situāciju paši sauc par "neverendum" jeb "mūžīgo referendumu".
Daži analītiķi runā par tādu parādību kā "iespēju logu" neatkarības politiķiem. Pēc 1995. gada referenduma daudzi neatkarības atbalstītāji uzskatīja, ka nākamais referendums ir tikai laika jautājums. Taču tāds nav noticis, un tam ir vairāki iespējamie skaidrojumi.
Autonomijas palielināšanās, iespējams, ir nomierinājusi kaislīgākos neatkarības atbalstītājus un mazinājusi pirms 40 un 50 gadiem pastāvošo sarūgtinājumu, kad daudzi franču valodā runājošie kvebekieši jutās diskriminēti.
Turklāt mūsdienu kvebekiešu jaunatni šis jautājums īpaši nesatrauc – nesenā aptaujā atklājās, ka gandrīz 70% jauniešu vecumā no 18 līdz 24 gadiem nebalsotu par neatkarības pasludināšanu.
Trīs dienas pirms referenduma Monreālas galvenajā Kanādas laukumā panikā tika organizēta pret neatkarību vēsta kampaņa.
Uz to ieradās aptuveni 100 000 kanādiešu, un premjerministrs Pjērs Trudo ar citām augsta ranga amatpersonām aicināja kvebekiešus balsot pret neatkarības pasludināšanu. Lai "atzīmētu vienotu Kanādu", sakaru uzņēmumi piedāvāja bezmaksas zvanus uz Kvebeku, bet lidsabiedrības, dzelzceļa un autobusu kompānijas, kā arī viesnīcas piedāvāja milzīgas atlaides nedēļas nogales ceļojumiem uz Monreālu.
Joprojām nav veikta pietiekoša analīze, lai noskaidrotu, cik legāla bija šāda rīcība, taču tā iedarbojās – tiek uzskatīts, ka tieši šīs kampaņas dēļ referenduma iznākums bija pret neatkarības pasludināšanu.
