75 gadus pēc Anšlusa austrieši joprojām debatē par savu lomu Otrajā pasaules karā
Foto: AFP/Scanpix

Otrdien aprit 75 gadi, kopš nacistiskās Vācijas karaspēks iesoļoja Austrijā, taču austrieši joprojām debatē par savas valsts atbildību par Otrā pasaules kara noziegumiem, lai gan pēdējā laikā arvien vairāk balsu pieprasa šo vēstures lapaspusi beidzot aizšķirt.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

1938.gada 11.martā plkst.19.47 toreizējais Austrijas kanclers Kurts Šušnigs pēdējo reizi uzstājās sabiedriskajā radio valdības vadītāja statusā. Savu uzrunu viņš beidza ar vārdiem: "Dievs, svētī Austriju!" Nacistiskās Vācijas vadonis Ādolfs Hitlers Vīnei bija izteicis ultimātu - vai nu Austrijas valdība atkāpjas, vai arī valstī ienāk vācu karaspēks.

Šušnigs un Austrijas prezidents Vilhelms Miklass apzinājās, ka pretošanās ir bezcerīga.

Šušniga uzruna daļā austriešu izraisīja paniku. Tikai dažas minūtes pēc tās beigām britu žurnālists Džordžs Ēriks Rovs-Geddi novēroja lielus ļaužu pūļus uz peroniem vienā no Vīnes stacijām. Tūkstošiem austriešu centās paspēt uz Prāgas nakts ekspresi, kas atgāja plkst.23.15.

""Glābjaties, ja varat," bija parastā atbilde uz atvadu vēlējumiem, taču izredžu uz glābiņu vairs nebija," vēlāk atcerējās Rovs-Geddi. Vilcieni un lidmašīnas bija pārpildītas, un uz ceļiem valdīja sastrēgumi.

Saprātīgākais bija uz Čehijas robežu doties kājām, taču nebija daudz tādu, kas bija pietiekami fiziski spēcīgi, lai to uzņemtos.

Nākamā diena, 1938.gada 12.marts, kļuva par Austrijas valsts galu.

Plkst.8 Vācijas Vērmahta vienības šķērsoja Austrijas robežu. Tajā pašā dienā plkst.16 netālu no Braunavas pie Innas, Hitlera dzimtās pilsētas, robežu šķērsoja arī Vācijas diktatora automobilis.

Iedzīvotāji nekādu pretestību neizrādīja, viņi vācu karavīrus sajūsmināti sveica.

Kopš Otrā pasaules kara vēsturnieki, politiķi un sabiedrība gan pašā Austrijā, gan aiz tās robežām ir debatējuši par to, vai tā dēvētais Anšluss, tas ir, Austrijas apvienošanās ar Vāciju, noticis brīvprātīgi vai piespiedu kārtā. Vai austrieši bija upuri vai kolaboranti?

Vīnē dzimušajam ebrejam Ari Ratam tolaik bija 13 gadi, taču viņš joprojām dzīvi atceras 12.martu. "Mans brālis un es gājām pie mūsu vecmāmiņas. Mēs vēlējāmies pārliecināties, vai viss ir kārtībā. Mūs nepārsteidza karogi ar kāškrustu pie mājām. Taču mūs šokēja tas, ka visi Vīnes policisti bija apgādāti ar kāškrusta rokas apsējiem. Mēs sapratām, ka to vajadzēja sagatavot iepriekš," stāsta Rats.

Mēnesi iepriekš, tiekoties ar Šušnigu savā ārpilsētas rezidencē Oberzalcbergā, Hitlers pieprasīja, lai par iekšlietu ministru tiktu iecelts austriešu nacistu līderis Artūrs Zeiss-Inkvarts. Vienlaikus viņš piespieda Austrijas kancleru atcelt nacistu partijas (NSDAP) darbības aizliegumu savā valstī. Tas ļāva Anšlusu sagatavot arī "no apakšas", lai gan nacisti jau sen bija iefiltrējušies Austrijas izpildvaras institūcijās.

Nākamajā dienā pēc Vērmahta ieiešanas Austrijā, 13.martā, Berlīnē iznākošajā oficiālajā laikrakstā "Reichsgesetzblatt" tika publicēts likums par "Austrijas apvienošanos ar Vācijas impēriju", kuru bija parakstījis vadonis un impērijas kanclers Hitlers. Vēl divas dienas vēlāk Hitlers uzrunāja 250 000 ļaužu lielo pūli, kas bija pulcējies Vīnes Varoņu laukumā. Savā runā viņš uzsvēra Austrijas jeb Ostmarkas (Austrumu robežapgabala) un Vācijas kopīgo likteni, kā arī abu vācu zemju "kopīgo vēsturi un misiju".

"No šī brīža Vācijas vecākais austrumu robežapgabals būs jaunākais vācu tautas un Vācijas impērijas bastions," norādīja Hitlers, piebilstot, ka abu vācu zemju kopīgais ienaidnieks ir boļševistiskie Austrumi. "Kā vācu tautas vadonis un kanclers es pasludinu savas dzimtenes iekļaušanos Vācijas impērijā."

Viņa pēdējie vārdi noslīka aplausu vētrā, kas ilga vairākas minūtes.

Suverēnā Austrijas valsts par Vācijas impērijas Ostmarku kļuva plebiscīta ceļā. 10.aprīlī 99,7% balsstiesīgo austriešu nobalsoja par pievienošanos nacistiskajai Vācijai. Šāds satriecošs rezultāts tika sasniegts, izmantojot nacistu ierasto taktiku, kas apvienoja propagandu, manipulēšanu un teroru. Taču ir būtiski atzīmēt, ka pēc Habsburgu impērijas sabrukuma 1918.gadā austriešu patriotisms nebija pārāk attīstīts un liela daļa austriešu patiesi vēlējās apvienošanos ar Vāciju.

Jau pirms Otrā pasaules kara beigām sabiedrotie sāka izvērtēt austriešu lomu nacisma varas periodā. 1943.gada oktobrī pēc ASV, Lielbritānijas un PSRS ārlietu ministru tikšanās Maskavā tika publicēta tā sauktā pirmā Maskavas deklarācija, kurā Austrija tika atzīta par "pirmo hitleriešu agresijas upuri". Šī deklarācija vēlāk kalpoja par pamatu tā dēvētās upuru teorijas izstrādāšanai, kas kļuva par vienu no pēckara Austrijas valsts pamatprincipiem.

Taču fakts, ka Maskavas deklarācija nebeidzās ar šo konstatējumu, vēlāk, vai nu apzināti vai neapzināti, parasti netika pieminēts. Savā deklarācijā sabiedrotie aicināja austriešus sacelties pret nacistu režīmu, kā arī uzsvēra Austrijas atbildību par sadarbību ar nacistisko Vāciju.

"Austriešu identitātes konstruēšanai pēc kara svarīgi bija visu atbildības nastu uzkraut Vācijas Federatīvajai Republikai, lai Austrija varētu attīstīt pati savu nacionālo identitāti," norāda Vīnes Universitātes mūsdienu vēstures profesors Olivers Rathkolbs.

Taču kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem perspektīva ir mainījusies. Šodien austriešu vēsturnieki ir vienisprātis, ka Anšluss tolaik baudīja plašu tautas atbalstu un ka liela daļa austriešu bija kolaboranti un līdzskrējēji. "Daudz kas ir uzrakstīts un pateikts par nežēlīgajiem ekscesiem pret ebrejiem pēc Anšlusa. Taču tas, kas mainījies, ir sabiedrības attieksme pret Anšlusu," uzsver Rathkolbs.

Savu attieksmi mainījusi politiskā elite, izņemot galēji labējo Brīvības partiju (FPÖ). Rathkolbs gan uzskata, ka FPÖ centīsies palikt ēnā brīdī, kad valsts piemin Anšlusa 75.gadskārtu.

Tajā pašā laikā profesoru satrauc nesen Austrijā un Vācijā veikto aptauju rezultāti. Lai gan ļaudis kritiski vērtē nacionālsociālismu un antisemītismu, "abās valstīs jaunākā paaudze izrāda spēcīgu tieksmi aizvērt šo [vēstures] nodaļu uz visiem laikiem". Viņš secina, ka sabiedrībai ik pa desmit gadiem nepieciešamas jaunas debates par vēsturi, lai arī nākamajām paaudzēm tiktu dota iespēja tikt galā ar savu pagātni. Rathkolbs uzskata, ka 75.gadskārta ir labs iemesls, lai atsāktu Austrijā publiskas debates par valsts lomu Otrajā pasaules karā un nepieļautu upuru mīta atdzimšanu.

Tikmēr Rats ir pārliecināts, ka austrieši Anšlusa gadadienu pieminēs piedienīgā veidā. Viņš ir izlīdzis ar savu dzimteni, kuru bija spiests pamest 13 gadu vecumā. "Bija vajadzīgs ilgs laiks, pirms biju gatavs atkal saņemt Austrijas pilsonību," atzīst bijušais vīnietis. Taču tagad viņš atkal "ar vienu kāju ir Vīnē".

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Ādolfs Hitlers Čehija Vācija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form