Viņaprāt, vairāk uzmanības joprojām būtu jāvelta Moldovai, Ukrainai un Gruzijai, citādi Lietuva zaudē agrāko ietekmi un atzīšanu, ko tā savulaik iemantojusi, iestājoties par šīm valstīm.
"Tagad tiek mēģināts sacīt, ka mēs esot tādi maziņi - mēs tikai esot iztēlojušies, ka mums ir zināma loma. Taču, manuprāt, (..) pašreizējā jaunā attieksme pret šo reģionu apliecina, ka mēs bijām uz pareiza ceļa. Neviens nevar noliegt - [ASV valsts sekretāres] Hilarijas Klintones un citu līderu braucieni [uz šo reģionu] un skaidri paustais politikas virziens pilnībā sakrīt ar to, ko runājām mēs, gan varbūt citā valodā, nekaitinādami, jo tas nebija mūsu mērķis," uzsvēris bijušais valsts vadītājs.
Viņš izteicis pārliecību, ka ASV un Eiropas Savienības amatpersonu, kā arī Polijas un Francijas ārlietu ministru izrādītā uzmanība Gruzijai un visam reģionam ir "lielisks orientieris Lietuvas ārpolitikas stūrētājiem", un aicinājis Lietuvas politikas veidotājus "paraudzīties, kas notiek apkārt".
Kā sacījis Adamkus, kas ar dažu gadu pārtraukumu pildījis prezidenta pienākumus divus piecu gadu pilnvaru termiņus, arī viņš savu pilnvaru laikā centies veidot "labas attiecības ar austrumu kaimiņiem", tomēr vienlaikus vēlējies panākt arī savstarpēju cieņu un dialogu.
"Taču mēs visi labi zinām, ka tā bija vienvirziena iela. Uz mūsu konstruktīvajiem priekšlikumiem un centieniem mierīgi sadzīvot ar kaimiņiem tika atbildēts vai nu ar klusēšanu, vai konkrētām, es teiktu, naidīgām darbībām," viņš sacījis. "Atcerēsimies kaut vai naftasvadu "Družba", mūsu eksporta problēmas, desmit kilometrus garās rindas pie robežas (..). Arī šobrīd jāatzīst, (..) ka par gāzi Krievijai maksājam daudz augstāku cenu nekā citas Eiropas valstis no tā paša avota."
Bijušais Lietuvas prezidents atzinis, ka attiecībās ar Krieviju un Baltkrieviju pragmatisms ir nepieciešams, taču tādēļ nebūtu jāatsakās no pamatprincipiem.
"Šā pragmatisma dēļ atteikties no pamatvērtībām, pilnībā atteikties no pagātnes un aizmirst to tādēļ vien, lai iegūtu izdevīgumu, (..) - tam es nepiekrītu un uzskatu, ka Lietuvai to nevajag," viņš norādījis.
"Domāju, ka viens [Lietuvas ārpolitikas] mērķis acīmredzot ir par katru cenu paziņot: "Praugieties, kāds lūzums vairāku desmitu gadu laikā panākts mūsu attiecībās ar kaimiņvalsti Krieviju. Atkal esam draugi, bučojamies, apkampjamies, un tas mums ir liels ieguvums." Bet par kādu cenu tas panākts?" vaicājis Adamkus.
Kritiski viņš vērtējis arī Lietuvas valdības darbību krīzes novēršanā. Atzīdams, ka uzskata valdību par izdarīgu un saredz tās rūpes par cilvēkiem, Adamkus paudis viedokli, ka bez dažiem radikāliem soļiem būtu varējis iztikt.
"Ir divas jomas, kurās problēmas rodas gan uzņēmējiem, gan iedzīvotājiem, - tās ir finanses un nodokļi. Pēdējā laikā vērojama mētāšanās, īpaši nodokļu jomā - sak, te samazināsim vienā vietā, bet pārsviedīsim naudu citur," sacījis bijušais prezidents.
Pēc viņa teiktā, nevajadzētu cilvēkus mierināt, ka situācija stabilizējas un dzīve kļūst labāka. "Kāpēc ļaudīm jāsaka, ka te viss gājis uz labu un mēs jau tikpat kā esam sākuši labu dzīvi? Labi zinām, ka dzīvojam uz parāda - turklāt uz liela parāda. (..) Kāpēc Lietuvas sabiedrībai nepateikt taisnību? (..) Nauda ir vajadzīga ekonomikas stimulēšanai, un ir jāmeklē, kā piesaistīt ārvalstu investorus, lai atvieglotu šo nastu, kā pārcelt naudu tā, lai tiktu izveidotas jaunas darba vietas, kā palīdzēt cilvēkiem strādāt un nopelnīt, nevis mierināt sevi, aizņemoties 31 miljardu un apgalvojot, ka viss kārtībā. Lūk, kas mani uztrauc," atzinis Adamkus.
Viņaprāt, nevajadzētu nodoties tukšiem sapņiem, ka simtiem tūkstoši cilvēku, kas aizbrauc no Lietuvas, kādreiz atkal atgriezīsies, bet jau tagad rūpēties par situācijas uzlabošanu.