Pēdējo dažu gadu laikā izveidojušies priekšnoteikumi, lai melnais kontinents piedzīvotu straujas politiskas pārmaiņas jeb "Āfrikas pavasari", starptautiskās politikas analīzes žurnālā "International Policy Digest" raksta risku analīzes kompānijas "Falkensteyn GmbH" vecākā analītiķe Eva Nole. Viņa gan atzīmē, ka vairākās valstīs tam joprojām ir spēcīgi traucēkļi.
Pirms vairāk nekā sešiem gadiem Tunisijā aizsākās tā dēvētais Arābu pavasaris, kura laikā vairākās Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu valstīs nomainījās, reformējās vai pat nostiprinājās vadība, bet Sīrijā un Jemenā varas maiņas centieni noveda pie bruņotiem konfliktiem, kuri turpinās arī šobrīd. Tagad līdzīgas pārmaiņas varētu notikt arī Āfrikas valstīs uz dienvidiem no Sahāras, skaidro Nole.
Jau pērn vairākās Subsahāras valstīs notika masveida protesti, no kuriem vairāki izvērtās vardarbīgi un prasīja cilvēku dzīvības. Piemēram, Gabonā, Kotdivuārā un Ganā notika plašas demonstrācijas, aicinot pacelt algas, Dienvidāfrikas Republikā un Zambijā pērn grautiņus rīkoja studenti, bet Kenijā, Etiopijā un Zimbabvē tika pieredzēti aktīvi politiskie protesti. Saspringta situācija jau vairākus gadus saglabājas arī Burundi, Dienvidsudānā un Centrālāfrikā, bet nupat visai vētraini notika varas maiņa nelielajā Gambijā.
Šie protesti un aicinājumi uz pārmaiņām Āfrikas valstīs turpina uzņemt apgriezienus. Nole norāda, ka pašlaik parādījušies vairāki priekšnoteikumi, lai sāktos radikālas pārmaiņas. Tomēr ne visās valstīs ir sasniegta "vārīšanās temperatūra", un protestētāju šogad aizsāktā varas maiņa atsevišķās valstīs varētu pārmesties uz citām valstīm līdzīgi kā Arābu pavasara laikā.
Piedāvājam iepazīties ar priekšnoteikumiem, lai jau šogad sāktos "Āfrikas pavasaris", un traucēkļiem, kuri, iespējams, to nepieļaus:
Globalizācijas laikmetā līdz ar brīvāku pieeju informācijai arī līdz šim izolētākajos Āfrikas apgabalos pieaugusi cilvēku informētība par situāciju ārpus sava ciema, rajona un valsts. Līdz ar to kļuvis arī vienkāršāk salīdzināt situācijas un apstākļus starp valstīm, salīdzināt amatpersonu teikto ar faktisko informāciju un atklāti runāt par to.
Rezultātā organizācija "Afrobarometer" norāda, ka tikai aptuveni 40 % cilvēku kopumā 36 Āfrikas valstīs tic, ka pēdējās vēlēšanas bija caurspīdīgas un godīgas. Savukārt pārējie aizvien aktīvāk mobilizējas soctīklos, veidojot domubiedru grupas un organizē dažāda mēroga protestus, gluži kā tas jau reiz notika Arābu pavasara laikā.
Kad korupcijas un ekonomikas lejupslīdes pēdējos gados jau tā nomocītajā Dienvidāfrikā tika atklāts, ka prezidents Džeikobs Zuma par valsts līdzekļiem renovējis savu savrupmāju, sākās plaši protesti, kurus 2015. gada nogalē uzjundīja ziņas soctīklos ar mirkļbirku "#Zumamustfall" jeb "Zumam jākrīt".
Līdzīga kampaņa pret korupciju pirms 2017. gadā gaidāmajām prezidenta vēlēšanām, vēlēšanu komisijas locekļu izvēli un vēlēšanas likuma izmaiņām jau pērn sākās Kenijā. Uz protestiem aicina ieraksti soctīklos ar mirkļbirku #TakeBackKenya jeb "Atgūstam Keniju". Pērnā gada beigās Kenijā tika pieredzēti īpaši daudz mītiņu, tostarp pret policistu vardarbību un asaru gāzes pielietošanu iepriekš notikušajos protestos, un paredzams, ka tie turpināsies arī šogad.
"Falkensteyn GmbH" vecākā analītiķe Eva Nole gan norāda, ka Kenija un Dienvidāfrikas republika ir salīdzinoši stabilas demokrātijas ar stingru likuma varu, kurās protesti parasti tiek ņemti vērā.
No radikālām un vardarbības pilnām pārmaiņām varētu palīdzēt izvairīties arī tas, ka raibā etniskā dalījuma dēļ šajās valstīs bieži viena sabiedrības daļa nepiedalās citu etnisko grupējumu protestiem par kādu problēmu pat tad, ja tā skar arī to.
Pretēji situācijai Dienvidāfrikā un Kenijā pērn cilšu savstārpējais naids bija galvenais iemesls nemieriem un protestiem Etiopijā.
Valsts lielākās etniskās grupas - oromu - pārstāvji, kā arī amhari ciltij piederīgie pērn izgāja ielās protestēt pret valdības plāniem paplašināt valsts galvaspilsētu Adisabebu uz pilsētai pieguļošo lauksaimniecības zemju rēķina. Šīs zemes, kā arī ap pilsētu esošie ciemi galvenokārt pieder oromo, kuri bailēs par to zaudēšanu rīkoja protestus.
Protestu laikā tika nogalināti vismaz 140 protestētāji, bet vēlāk ierobežotas tiesības rīkot turpmākus protestus, izsludināts ārkārtas stāvoklis un līdz ar to palielinātas prezidenta pilnvaras, taču projekts tika apturēts.
Āfrikas politikas analītiķi atzīmē, ka šī ir pirmā reize, kad oromi un amhari cilšu pārstāvji protestējuši pret minoritātes - tigraju veidoto valdību. Oromi un amhari veido vairāk nekā 60 % no valsts iedzīvotājiem, kamēr tigraju īpatsvars ir aptuveni 6 %.
Lai gan protesti apturēja Etiopijas galvaspilsētas Adisabebas paplašināšanas plānus, asiņaino protestu laikā izsludinātais ārkārtas stāvoklis joprojām ir spēkā. Tas pagaidām apturējis cilvēkus no jaunu protestu rīkošanas, tostarp abu valstī dominējošo etnisko kopienu centienus panākt lielākas tiesības.
Līdzīgi ar līdzšinējā prezidenta Jahja Džameha draudiem tika apturēti Gambijas opozīcijas protesti pret viņa turēšanos amatā, lai gan pērnā gada decembrī vēlēšanās uzvarēja viņa oponents. Kopš 1994. gada valstī valdījušais prezidents dienu pēc vēlēšanām atzina savu sakāvi, bet vēlāk atteicās pamest valsts līdera amatu. Tūlītēji sākās protesti, taču tos apturēja prezidenta paziņojums, ka protestētāji netiks žēloti. Viņš atkāpās tikai citu Rietumāfrikas valstu spiediena rezulātā.
Šie piemēri skaidri demonstrē, ka pretēji Arābu pavasarim, Āfrikas valstu iedzīvotāju vairums savā dzīvē ir pieredzējuši vardarbīgus etniskos konfliktus, militārus apvērsumus un pilsoņkarus, kuru atkārtošanos nevēlas pieļaut.
Bailes no šādas vardarbības atgriešanās un valdībai pakļauto drošības spēku vēršanās pret viņiem daudziem liek izšķirties par labu valsts pamešanai. To varēja redzēt arī pērnā gada nogalē, kad pēc Džameha paziņojuma, ka viņš varu no savām rokām neizlaidīs, tūkstošiem gambiešu devās trimdā uz kaimiņvalstīm.
Ironiski, bet tieši ekonomiskās krīzes smagāk skartajās valstīs sabiedrības vairākums nespēj atļauties protestēt.
Līdz ar politiskās un militārās vēstures dažādību, arī Āfrikas valstīs notiekošajiem protestiem iemesli ir visdažādākie. Kamēr vairumā valstu tos ietekmē tauta, Kongo Demokrātiskajā Republikā, kurā vēl joprojām jūtamas tikai 2003. gadā noslēgtā kara sekas, protestus pēdējo divu gadu garumā aktīvi organizē politiskā opozīcija.
"Falkensteyn GmbH" analītiķe skaidro, ka šajā valstī trūkst vidusslāņa, bet nabadzīgais iedzīvotāju vairums nav gana motivēts un spējīgs uzturēt ilgstošus protestus, tāpēc protestos galvenokārt piedalās valdības opozīcijā esošā elites daļa. Tā nav apmierināta, ka 2015. gada sākumā parlamentā tika pagarinātas esošā prezidenta pilnvaras. Lai gan pērn tika panākta jaunu vēlēšanu rīkošana 2017. gadā, paredzams, ka protesti līdz tām turpināsies.
Pērn protestus un masu streiku piedzīvoja arī ekscentriskā un autoritārā prezidenta Roberta Mugabes vadītā Zimbabve.
Tomēr, līdzīgi kā Kongo, arī Zimbabves iedzīvotāju vairums ir pārāk nabadzīgi, lai atļautos ilgstoši piedalīties demonstrācijās. Savukārt tie, kas ir nodarbināti valsts pārvaldē un varētu to atļauties, baidās riskēt ar jau tā bieži atlikto algu zaudēšanu un citām represijām no valdības puses. Rezultātā galvenie protestu dalībnieki bija studenti.
