Foto: Courtesy Douglas Smith/Radio Free Europe/Radio Liberty
Majors Martins Manhofs piecdesmito gadu sākumā vairāk nekā divus gadus pavadīja Padomju Savienībā, strādājot par Amerikas militārā atašeja palīgu ASV vēstniecībā Maskavā. Portāls "Delfi" ieguvis unikālas tiesības publicēt krāsainos kadrus, ko Manhofs uzņēma, pirms, turēts aizdomās par spiegošanu, 1954. gada jūnijā viņš PSRS pameta.

Simtiem Manhofa uzņemtu kadru, starp kuriem arī vienīgā zināmā neoficiālā kinolente no Josifa Staļina bērēm, gadu desmitiem bija aizmirsti kartona kastēs kādā pamestā garāžā Sietlā, līdz tās atrada vēsturnieks Duglass Smits, ar kura atļauju krāsainās fotogrāfijas un filmas pirmo reizi ekskluzīvi publicētas "Radio Brīvā Eiropa" (RFE/RL) interneta vietnē. Sadarbībā ar Smitu un RFE/RL, arī portāls "Delfi" publicē vairāk nekā 60 gadus senos kadrus.

1953. gada 5. martā mirušā diktatora Staļina bēres un daudzus citus kadrus Manhofs fiksēja no loga toreizējā ASV vēstniecībā, kas atradās pašā Maskavas centrā.

Viņa kadros tāpat iemūžināta ikdiena dzīve Krievijas galvaspilsētā. Manhofa arhīvi nesatur nekādas autora piezīmes par dzīvi PSRS, taču ieskatu ļauj gūt viņa sievas Janas vēstules.

Foto: Courtesy Douglas Smith/Radio Free Europe/Radio Liberty

Viņa skaidro, ka diplomātu pārvietošanās iespējas bijušas ievērojami ierobežotas. "Mēs nevaram braukt nekur, izņemot ap Maskavu. Un pat Maskavā mums nav atļauts vadīt pašiem savu auto, bet visu laiku ir jāizmanto krievu šoferis. Mēs nekad neesam bijuši un nemaz neceram tikt iekšā krievu mājās," viņa rakstīja.

Lai arī lielāko daļu laika Manhofi pavadīja Maskavā, vismaz trīs reizes viņi pabija toreizējā Ļeņingradā (mūsdienu Sanktpēterburgā), apmeklēja Murmansku, Kijevu un Krimas kūrortu Jaltu.

Plašākas ceļošanas iespējas ārzemniekiem pavērās pēc Staļina nāves, kad tika atcelta virkne ierobežojumu līdz tam slēgtu teritoriju apmeklēšanai. Manhofs vismaz divas reizes pa dzelzceļu ceļoja uz Sibīrijas Hakasijas reģionu un Habarovsku pie Ķīnas robežas.

Pēc 1954. gada brauciena uz Habarovsku, kur Manhofs devās bez sievas, bet ar trīs citiem vēstniecības darbiniekiem, PSRS presē viņam tika izvirzītas apsūdzības spiegošanā. Mazāk nekā pēc diviem mēnešiem – 1954. gada 1. jūnijā Manhofi PSRS pameta.

Foto: Courtesy Douglas Smith/Radio Free Europe/Radio Liberty

Arhīva dokumentos nav atrodamas liecības, ka apbalvotais Otrā pasaules kara veterāns Manhofs būtu spiegs, arī Centrālā izlūkošanas pārvalde (CIP) RFE/RL komentārus par šo jautājumu nesniedza, norādot, ka aģentūra nesniedz datus par personas statusu pat tad, ja tā ir sen mirusi.

Taču izslēgt šādu iespēju nevar. No ASV vēstniecības tolaik varēja pārredzēt Kremļa ziemeļrietumu sienu, kas ļāva novērot Politbiroja locekļu un citu svarīgu amatpersonu ierašanos un aiziešanu.

Savukārt Manhofa uzņemto foto un video kadru augstā kvalitāte liek domāt, ka viņam bija pieeja aprīkojumam, kas tolaik nebija pieejams plašākai publikai. Uz dažām Manhofa filmu bundžām redzami tādi uzraksti kā "konfidenciāli" un "slepeni", norāda RFE/RL.

Manhfofa personas lietā ir norādes, ka pirms došanās uz Maskavu viņš izgājis apmācību kursu armijas Stratēģiskās izlūkošanas skolā un apguvis šifrētu ziņojumu saņemšanas un sūtīšanas iemaņas. Kāds dokuments liecina, ka pēc atgriešanās ASV viņš vēlējies strādāt CIP.

Taču virkne liecību norāda arī uz to, ka Manhofs un viņa sieva bijuši zinātkāri un piedzīvojumus meklējoši ceļotāji. Pirms kara Manhofs ieguva bakalaura grādu tēlotājmākslā. Vēsturnieks Smits norāda, ka Manhofa filmās un fotogrāfijās redzama mākslinieciskā kvalitāte, kas atklāj fotogrāfa, nevis spiega skatījumu.

"Izskatās, ka viņu vairāk interesēja dokumentēt dzīvi Krievijā bez kādiem specifiskiem militāriem, diplomātiskiem izlūkošanas mērķiem. Papildu, ja viņš bija saistīts ar spiegošanu, kāpēc visa šī mantība glabājās pie viņa mājās?" vaicā Smits.

Foto: Courtesy Douglas Smith/Radio Free Europe/Radio Liberty

Turklāt neilgi pirms Manhofa izraidīšanas, no ASV aizdomās par spiegošanu bija izraidīti trīs krievu diplomāti. Avīze "The New York Times" ziņoja, ka Krievija amerikāņu diplomātus izraidījusi kā atbildes soli Vašingtonai, nevis saistīti ar konkrēto diplomātu darbībām.

Piecus mēnešus pēc atgriešanās ASV Manhofs ar godu atbrīvots no armijas. Kopā ar sievu Janu viņi atgriezās Sietlā un vēlāk atvēra mēbeļu veikaliņu, liecina 1956. gadā vietējā laikrakstā publicēta ziņa.

Bērnu pārim nebija. Papildu savam biznesam Manhofs piestrādāja tēva lauksaimniecības preču veikalā, bet vēlāk, uzņēmējdarbībai nevedoties, arī par nodokļu konsultantu.

Foto: Courtesy Douglas Smith/Radio Free Europe/Radio Liberty

Martins mira 2005. gadā, bet Jana – vēl pēc deviņiem gadiem. Manhofu mantas nonāca senas ģimenes draudzenes, kura vēlējās palikt anonīma, pārvaldībā. Viņa stāsta, ka māja bija pieblīvēta ar dažādiem priekšmetiem un senlietām no viņu ceļojumiem un citām mantām.

Daļa mantu tika pārdotas izsolēs, lai izpildītu aizgājēju novēlējumu. Blakus mājai vecā autodarbnīcā, kas piederēja Janas tēvam, draudzene ieraudzīja līdz pat griestiem sakrāmētās kartona kastes. Te viņa atrada Manhofa armijas formastērpu, dokumentus, personas lietu un dažādus suvenīrus.

Starp visu pārējo kastēs bija arī filmu un negatīvu kārbas. Būdama aizņemta jau ar dzīvojamās mājas atbrīvošanu, draudzene 2016. gada jūlijā sazinājās ar vēsturnieku Smitu, lai viņš novērtē, ko darīt ar filmām un dokumentiem.

Smits stāsta, ka bijis pārsteigts par krāsainajām fotogrāfijām no laika, kad krāsu foto tehnoloģija plašākai publikai, kur nu vēl PSRS, nebija pieejama. Šie materiāli kļuva par to, kas tagad tiek saukts par Manhofa arhīvu.

Vairāk Manhofa fotogrāfijas no PSRS un informāciju var redzēt RFE/RL projekta vietnē.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!