Tieši pirms gada Taizemes armija gāza likumīgi ievēlēto valdību. Atšķirībā no līdzīgiem gadījumiem daudzās citās pasaules valstīs, apvērsumu Taizemē starptautiskā sabiedrība vēroja salīdzinoši mierīgi. Un kāpēc gan ne - kopš 1932. gada valstī notikuši jau 11 apvērsumi.
Pēdējais no tiem notika tieši pirms gada. Valstī bija samilzušas spēcīgas politiskās problēmas, kuru dēļ valdības un parlamenta darbs faktiski jau ilgāku laiku bija apstājies, bet lielāko pilsētu ielās notika regulāri protesti.
Taizemes dienvidu reģionu iedzīvotāji, kā arī Bangkokas vidusslānis vēlējās premjera Jinglaka Šinavatra gāšanu, bet valdības atbalstītāji lielā skaitā cēla nometnes galvaspilsētas nomalēs, solot sacelties, ja armija pievienosies valdības pretiniekiem un gāzīs premjeru.
Pēdējā apvērsuma rezultāts
Galu galā 22. maijā armija tomēr pārņēma kontroli, apcietināja simtiem politiķu un aktīvistu abās karojošajās pusēs, kā arī izveidoja "Nacionālo padomi mieram un kārtībai", kura pārņēma valsts pārvaldi savās rokās.
Par spīti starptautiskās sabiedrības simboliski paustajam nosodījumam par armijas iejaukšanos demokrātiskas valsts pārvaldē līdz ar stabilitātes un drošības atjaunošanos investori un uzņēmēji uzelpoja. Pieauga uzņēmējdarbības apjomi un strauji kritās bezdarbs, kā arī samazinājās citas sociālās problēmas.
Pagaidām valsti pārvalda apvērsuma līderis un "Nacionālās padomes mieram un kārtībai" ieceltais premjers Prajuts Čanoča.
Viņš plāno varu nodot atpakaļ tautai parlamenta vēlēšanu veidā 2016. gada augustā. Līdz tam padome vēlas izstrādāt izmaiņas konstitūcijā, kas liegtu pie varas atgriezties gāztajam premjeram, bet par tām līdz vēlēšanām vēl notiks referendums.
Zina, ka būs labi
Pašā Taizemē politologi ir nonākuši pie secinājuma, ka biežā varas maiņa apvērsumu rezultātā ir veicinājusi "apvērsumu kultūras" izveidošanos, vēsta "Vox". Tas savukārt nozīmē to, ka iedzīvotāji armijas veiktu apvērsumu uzskata par pieņemamu politiskās dzīves sastāvdaļu.
Par spīti iepriekš paustajiem brīdinājumiem pēc valdības gāšanas arī pērn protesti nesekoja, apstiprinot, ka cilvēki un dažādas institūcijas zina, ka pēc maza nogaidīšanas brīža, tiks atjaunota kārtība un pārtraukti politiskie konflikti.
Kā savulaik norādījis "Washington Post" viens no iemesliem, kāpēc tauta apvērsumus uztver mierīgi, ir fakts, ka militārpersonas varu pēc valsts politiskās un ekonomiskās stabilizēšanās gandrīz vienmēr nodod atpakaļ tautai. Līdz ar to Taizemes politiskā vēsture stipri atšķiras no, piemēram, Ēģiptes, kur katram militārajam apvērsumam seko ilgstoša kāda militārā līdera valdīšana.
Savukārt ikreiz, kad demokrātiski ievēlētie valsts vadītāji pieviļ sabiedrību, tā gandrīz droši var sagaidīt, ka iesaistīsies armija, kura valsti stabilizēs. Kā stabilitātes garants kalpo arī karalis, kurš var dot vai nedot piekrišanu jaunu premjeru, tostarp armijas ieceltu, apstiprināšanai.
Taizemes apvērsumu vēsture īsumā:
1932. gadā mierīgā apvērsumā neliela armijas virsnieku grupa, saukta par "četriem musketieriem", gāza karali Prajadipoku, beidzot 700 gadus ilgušu absolūto monarhiju un dibinot konstitucionālu monarhiju, izveidojot konstitūciju un uzsākot sociālas un politiskās reformas. Pirmais apvērsums tika nosaukts par "Siāmas revolūciju".
1933. gadā militārpersonas gāza pirmo Siāmas premjeru Praju Manopakornu Nititadu. Viņa vietu uz pieciem gadiem ieņēma apvērsuma līderis Praja Pahons.
1947. gadā militārpersonas gāza Tavana Tamrongnavasavatu, kura valdību pavadīja skandāli un korupucija. Apvērsuma vadītāji par premjeru iecēla "Demokrātu partijas" dibinātāju Kuangu Apaivongu, kā arī panāca armijas lomas nostiprināšanos Taizemes politikā.
1951. gadā tā saucamajā "Klusajā apvērsumā" karaļa Bumibola Aduliadeja Šveices apciemojuma laikā militārpersonas par jauno premjeru iecēla feldmaršalu Pibunsongkramu.
1957. gadā, kad pēc negodīgām vēlēšanām varu joprojām saglabāja Pibunsongkrams, Bangkoku pārņēma nemieri un karalis Bumibola Aduliadeja kļuva neapmierināts ar premjeru. Lai labotu situāciju, feldmaršals Sarits Tanarats (attēlā) gāza valdību, par pagaidu valdības vadītāju ieceļot Tanomu Kittikačornu, bet pats devās ārstēties uz ASV.
1958. gadā Sarits atgriezās un jaunā apvērsumā atlaida parlamentu un apstādināja konstitūcijas darbu, uzskatot, ka demokrātija sevi ir izsmēlusi. Pēc viņa nāves piecus gadus vēlāk varu atkal pārņēma Tanoms.
1971. gadā vēl joprojām valdošais diktators Tanoms Kittikačorns atlaida pats savu valdību un parlamentu, pamatojot to ar komunistu iefiltrēšanos, bet pēc diviem gadiem visaptverošu protestu dēļ bija spiests bēgt no valsts.
1976. gadā militārpersonas gāza premjeru Seni Pramoju. Valsts vadīšanu pārņēma admirālis Sangads Čaloriu.
1977. gadā Sangads Čaloriu mierīgā apvērsumā gāza paša tikai pirms gada iecelto premjeru Tanīnu Kraivičienu, pēc tam kad viņš tika apsūdzēts represīvas valdības vadīšanā.
1991. gadā tika arestēts premjers Čatičais Čūnavans, kurš bija ceļa pie prezidenta, lai lūgtu tam par aizsardzības ministru iecelt militārajai elitei konkurējošu spēku pārstāvi. Varu pārņēma ģenerāļa Santorna Kongsomponga vadītā "Nacionālā miera uzturēšanas sardze".
2006. gadā militārie spēki īsi pirms tam atlaistā ģenerālleitnanta Sonti Būnjaratglina vadībā, premjeram Taksinam Šinavatram esot vizītē ASV, ar karaļa atbalstu atlaida valdību un atjaunoja 1997. gada konstitūciju.
2014. gadā militārie spēki Prajuta Čanočagāza vadībā pēc ilgstošiem tautas protestiem pret valdības darbu gāza premjeru Jinglaku Šinavatru.
