Lielbritānija kolonizēja Kanādu 1500 gadu beigās, un valsts oficiāli palika Lielbritānijas impērijas sastāvā līdz 1982. gadam. Tagad tā ir bijušās impērijas valstu sadraudzības locekle, kuras valsts vadītājs ir Lielbritānijas monarhs.
Desmitiem Kanādas pilsētu nosaukumu, piemēram, Londona un Vindzora, atspoguļo esošās saites. Taču saskaņā ar "Angus Reid Institute" aptauju no aprīļa 51 procents kanādiešu nevēlas, lai turpinātos pašlaik pastāvošā monarhijas kārtība. Tikai 26 procenti aptaujāto to uzskatīja par vajadzīgu un 24 procenti – nebija pārliecināti. Turklāt, kā liecina otrdien publicētā "Leger" aptauja, aptuveni 77 procenti kanādiešu apgalvo, ka nejūt pieķeršanos britu monarhijai.
"Kanāda ir vienīgā G7 valsts, kuras vadītājs ir citas valsts pilsonis," sacīja Kanādas Automoto daļu ražotāju asociācijas prezidents Flavio Volpe, piebilstot, ka " dotu priekšroku kādam no Vindzoras", atsaucoties uz Kanādas pilsētu pāri upei no Detroitas.
"Monarhija ir novecojusi, un tai nav nepieciešamības mūsu valdībā. Es domāju, ka ir pienācis laiks, lai mēs kļūtu patstāvīgi," sacīja Otavas būvuzņēmējs Džons Nielsens.
Iedzīvotāji no Kvebekas, pārsvarā franciski runājošās provinces, jūtas vēl mazāk saistīti ar Lielbritāniju. Tajā 71 procents "Angus Reid"" aptaujas dalībnieku apgalvo, ka vairs neredz vajadzību pēc monarhijas, un 87 procenti "Leger" aptaujā apgalvo, ka viņi nejūtas saistīti ar karalisko ģimeni.
Piektdaļa Kanādas iedzīvotāju ir jaunpienācēji, kuriem nav nekāda sakara ar Lielbritāniju, un pamatiedzīvotājiem kopumā nav izteiktas mīlestības pret koloniālo varu.
Par-monarhiju noskaņotie Kanādieši un analītiķi uzskata, ka konstitucionālā monarhija ir labi funkcionējoša demokrātiska sistēma, un, vēl svarīgāk, tās maiņa būtu gan sarežģīta, gan politiski riskanta.
Kvebeka, kas divreiz referendumā meklējusi neatkarību, nekad nav oficiāli apstiprinājusi konstitūciju, un lielākā daļa līgumu ar pamatiedzīvotājiem tika parakstīti tieši ar monarhiju, nevis Kanādas valdību. Konstitucionālā vienošanās ar Kvebeku pagātnē ir bijusi politiski sarežģīta. Notikuši divi neveiksmīgi mēģinājumi ieviest konstitucionālus grozījumus gan astoņdesmito gadu beigās, gan deviņdesmito gadu sākumā. "Šajā laikā valsts gandrīz sabruka no visām esošajām prasībām," sacīja Otavas Karletonas universitātes politiskās zinātnes profesors Džonatans Malojs.
Liberālais premjerministrs Džastins Trudo sacīja, ka Kanādas demokrātija ir veselīga, un, lai gan viņš vienmēr ir gatavs to "stiprināt", "kanādieši ir aizņemti ar lielajiem jautājumiem, ar kuriem mēs saskaramies", piemēram, klimata pārmaiņām un ekonomiku. Neatbalstot monarhiju vai neaizverot durvis debatēm, Trudo teica, ka viņa valdība koncentrēsies uz kanādiešiem svarīgiem jautājumiem.
