Honkongā bāzētā itāļu žurnāliste Sala 1989. gadā kā studente atradās Pekinā un pieredzēja vienu šaušalīgākajām traģēdijām mūsdienu Ķīnas vēsturē, kad karavīri ar ieročiem un tankiem vērsās pret pārsvarā studentu demonstrāciju, kas jau vairākas nedēļas notika lielajā Tjaņaņmiņa laukumā.
Prodemokrātisko demonstrantu un armijas sadursmēs pēc dažādām aplēsēm gāja bojā no dažiem simtiem līdz pat vairāk par diviem tūkstošiem cilvēku. Iedvesmojoties no Pekinas studentiem, protesti bija pārmetušies vēl uz aptuveni 400 Ķīnas pilsētām. Slaktiņam sekoja masu aresti un aktīvistu vajāšana.
Ķīnas komunistu valdība uzreiz pēc slaktiņa aizliedza par to runāt un rakstīt, arī pēc 26 gadiem šis temats Ķīnā nav publiski apspriežams.
Nākamajā dienā pēc slaktiņa Sala kopā ar studiju biedru ar divriteņiem brauca pa Pekinu, meklēdami viņa māsu.
"Kopā mēs bijām redzējuši pie tilta pakārtu karavīru, viņa pārogļojies ķermenis bija liesmu un naida plosīts, un mēs nodrebējām sāpēs," raksta žurnāliste.
Ielās bija cilvēku celtās barikādes – no sadegušiem autobusiem, metāla veloceliņu norobežojumiem un ceļazīmēm. Joprojām bloķētā un bīstamā laukuma rietumu malā atrodas Militārais muzejs – padomju stila ēka ar piecstaru zvaigzni smailē. Pie tā pulcējās karavīri, atceras Sala.
"Dusmīgi, apputējuši, sasvīduši un raudoši cilvēki nāca pie karavīriem. "Ko jūs esat izdarījuši!" kāds kliedza, iekrampējies vārtu metāla stieņos," apraksta žurnāliste. Cilvēki pieredzēto šausmu kontekstā norādījuši uz Ķīnas armijas oficiālo nosaukumu – "Ķīnas tautas atbrīvošanas armija".
"Sieviete aizsvieda, šķiet, asiņainus bērnu zābaciņus un kliedza: "Skatieties, pret ko jūs vēršat ieročus,"," aculieciniece apraksta redzēto.
Karavīri pavērsa šautenes un cilvēki pajuka uz visām pusēm. "Viņi šāva, lodes lidoja tik tuvu, ka mums sāpēja ausis," viņa turpina.
Studiju biedra māsu tajā dienā viņi tā arī neatrada un atgriezās kopmītnēs. Ielās valdīja haoss. Dega sārti, kuros cilvēki meta savas militārās uniformas – neviens vairs tās nevēlējās valkāt, stāsta Sala.
Pie kopmītnēm joprojām bija cilvēku pūļi. Tie apturēja ārzemju studentus, spiežot viņiem rokās lodes, fotogrāfijas, asiņainus un ložu sacaurumotus apģērba gabalus.
"Jums ir jābrauc atpakaļ. Jums ir jāpastāsta pasaulei, kas notika, Mēs paši to nevaram izdarīt," teica cilvēki.
Tad pūlim tuvojās ar karavīriem pilnu smago automašīnu kolonna. Cilvēki neizklīda, bet tuvojās mašīnām.
"Apstulbusi es ieraudzīju, ka karavīri ir izplūduši asarās, daži no tiem atdeva savus ieročus un munīciju pūlim. Students paņēma sarkano karogu un uzkāpa uz pirmās automašīnas, tām turpinot ceļu ziemeļu virzienā, uz Tautas Universitāti un Pekinas Universitāti. Nākamajā dienā daži teica, ka visi tika arestēti. Citi apzvērēja, ka pa viņiem šauts. Es to nekad neuzzināšu," stāsta traģisko notikumu aculieciniece.
Drīz pēc tam Sala ar britu vēstniecības palīdzību evakuēta uz Honkongu, no kurienes devusies uz mājām Itālijā.
"Visu vasaru es izbijos ik reizi, kad vēja brāzma aizcirta durvis. Mani biedēja helikopteri gaisā. Es sapratu savu vecmāmiņu, kura izdzīvoja karu un joprojām bija uztraukta, kad virs viņas lidoja lidmašīnas. Bija jāpaiet nedēļām, lai es beigtu raudāt un murgot naktīs," atceras Sala.
Septembrī Sala atgriezusies Pekinā, kur joprojām valdījušas bailes un bijis spēkā karastāvoklis.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
