Leģendārā Vaterlo kauja tieši pirms 200 gadiem izšķīra Eiropas likteni. Tikai dažas dienas pēc Pirmās Francijas impērijas uzvaras pār prūšu spēkiem Napoleons Bonaparts savu karaspēku veda pretim nākamajai uzvarai, taču cieta liktenīgu sakāvi. Pēc tās uz gandrīz simts gadiem Eiropā iestājās relatīvs miers, kura laikā strauji auga labklājība, popularitāti guva demokrātijas idejas un norisinājās tehnoloģiskā attīstība.
Napoleons jau reiz bija izveidojis impēriju un cietis sakāvi leģendārajā 1812. gada karagājienā uz Krieviju, pēc kura nespēja vairs pilnībā atgūties un pat ar jauniem spēkiem gadu vēlāk cieta sagrāvi tā saucamajā Leipcigas kaujā, kurā piedalījās aptuveni 600 000 karavīru.
Pēc tās viņš nepilnu gadu bija spiests dzīvot trimdā uz Elbas salas Vidusjūrā. Pateicoties saviem atbalstītājiem viņš no tās izbēga un ar jauniem spēkiem atgriezās Francijā.
Vēl pirms viņš nokļuva Parīzē Lielbritānija, Krievija, Austrija un Prūsija vienojās viņu sakaut. Napoleons, zinādams par šiem plāniem, nolēma tā saucamo Septītās koalīcijas aliansi apsteigt un sagraut tās jau esošos spēkus pie Briseles vēl pirms tie tiek papildināti.
Viņš plānoja, ka tādējādi izdosies atspiest britus pie jūras, kā arī sakaut prūšu un vācu valstiņu armijas, bet vēlāk uzbrukt krievu un austriešu spēkiem. Turklāt Francijas imperators cerēja, ka Beļģijā viņu atbalstīs draudzīgie vietējie spēki.
Kampaņas sākums bija ļoti veiksmīgs - 1815. gada 16. jūnijā francūži sakāva Prūsijas armiju Lignijas kaujā mūsdienu Beļģijas teritorijā un devās uz ziemeļiem, lai uzbruktu Velingtonas hercoga vadītajiem britu spēkiem.
Šā gada 16. jūnijā izspēlētā Lignijas kaujas retrospekcija:
Divas dienas vēlāk franču spēki sasniedza Lielbritānijas karaspēka ieņemtās pozīcijas uz Briseles ceļa un sāka neatlaidīgus uzbrukumus. Vēsturnieki uzskata, ka francūži arī būtu uzvarējuši, ja vien pirmās kaujas uzvara neizrādītos tikai tehniska, bet ne stratēģiska.
Pa šo laiku pirms divām dienām pie Lignijas sakautie prūšu spēki bija pārformēti un ģenerāļa fon Blihera vadībā devās palīgā britiem, uzbrūkot vienam Napoleona vadītās armijas pozīciju flangam. Negaidītais uzbrukums izrādījās liktenīgs un pret tumsu bija skaidrs, ka Napoleons ir zaudējis.
Gan viņa vadītā armija, gan viņš pats bēga. Tostarp kaujas laukā Francijas imperators pameta karieti, kurā atradās viņa dimanti. Tie vēlāk tika inkrustēti Prūsijas karaļa Frīdriha Vilhelma kroņa dārglietās.
Leģendārajā kaujā Pirmā Francijas impērija zaudēja vairāk nekā trešdaļu vīru jeb aptuveni 26 000, un aptuveni tādus pašus zaudējumus cieta arī Septītās koalīcijas alianse. Tāpat vairāki desmiti tūkstošu karavīru abās pusēs palika ievainoti, kas, ņemot vērā tā laika medicīnu, bieži vien bija drīzas nāves iemesls.
Napoleons atgriezās Parīzē, taču valdībā neguva atbalstu karadarbības turpināšanai un cerēja aizbēgt uz Ziemeļameriku. Viņu pārtvēra Britu Jūras spēki, kuri bloķēja Francijas ostas.
Tā kā Lielbritānijas valdība atteicās ļaut viņam izkāpt uz angļu zemes, bijušais imperators tika nosūtīts uz niecīgo Svētās Helēnas salu Atlantijas okeāna dienvidos, kur viņš tika izmitināts nolaistā mājā. Napoleons mira 1821. gadā pēc sešiem gandrīz pilnīgā vientulībā pavadītiem gadiem.
Savukārt Vaterlo kaujas vieta pavisam drīz pēc karadarbības beigām kļuva par tūristu apskates vietu, uz kuru devās dažādi interesenti. Jau 1820. gadā tās vietā tika uzbērts kalns ar lielu lauvas pieminekli tā galā, kurš šajā vietā stāv joprojām.
Tāpat populāras mūsdienās kļuvušas kauju retrospekciju veidošanas. Tajās tradicionāli piedalās vairāki simti vēsturiskos tērpos ģērbušies cilvēki, kuri izspēlē kaujas norisi. Tiek solīts, ka ceturtdien kaujas divsimtajā gadadienā ieplānotā retrospekcija būs visu laiku lielākais kaujas atainojums pasaules vēsturē.
