Starpkaru periodu, ņemot vērā lielo laika distanci, Otrā pasaules kara šausmas un uzspiesto totalitārismu, kas tam sekoja, mūsu reģionā apvij romantisms. Pirmā pasaules kara laikā sabruka impērijas un veidojās nacionālas demokrātiskas valstis. Tā tas bija tikai uz laiku – divās mierpilnajās desmitgadēs tikai retā tauta saglabāja demokrātisku politisko iekārtu, vairumam dažādu argumentu dēļ nācās pakļauties autoritāram režīmam, vēl pirms šīs zemes tieši vai pastarpināti sagrāba 20. gadsimta tirāni Josifs Staļins un Ādolfs Hitlers.
Vēlāk ne viens vien salīdzinoši jauno valstu izvēli vieglu roku nodot izcīnīto demokrātiju ir kritizējis. Turklāt autoritāru režīmu dominēšana Eiropā bieži tiek pieminēta starp tiem iemesliem, kāpēc tādas demokrātijas kā Lielbritānija un ASV salīdzinoši mierīgi noskatījās uz Centrāleiropas un Austrumeiropas sadali pirms kara un nokļūšanu PSRS ietekmes sfērā pēc tā. Tomēr ikreiz autoritārajiem līderiem bija argumenti varas pārņemšanai. Lielākoties tos veidoja ekonomiskas un politiskas krīzes mikslis.
Ungārijas admirāļa kārtība pēc Sarkanā un Baltā terora
Pēc Pirmā pasaules kara izšķīstot Austroungārijas impērijai, Budapeštā tikai piecas dienas pēc Latvijas Republikas proklamēšanas, 1918. gada 16. novembrī, Asteru revolūcijas rezultātā tika dibināta Ungārijas Demokrātiskā Republika grāfa Mihāja Kāroji vadībā. Valstī valdīja nacionālas traģēdijas sajūta, jo trešdaļa ungāru bija palikusi aiz jaunās valsts robežām, un, kad sabiedrotie Kāroji pieprasīja robežas akceptēt, viņš demisionēja. Vienlaikus valstī pēc kara bija augusi Ungāru Komunistiskās partijas popularitāte, un 1919. gada 21. martā puča rezultātā vara tika nodota komunistiem.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
