Foto: AP/Scanpix/LETA

"Vīrieši un sievietes, tērpušies melnās drēbēs, klusi staigāja pa pilsētu, metodiski pārņemdami savā varā katru krustojumu, savākdami ieročus un pavēlēdami valdības kareivjiem novilkt uniformas," 1975. gada 17. aprīlī notikušo sarkano khmeru ienākšanu Kambodžas galvaspilsētā Pnompeņā apraksta bijušais BBC žurnālists Filips Šorts. ASV balstītā Lona Nola hunta bija gāzta, bet to, kas sekos, zināja nedaudzi.

Svinības nerisinājās pat spēku vadības centrā – Kampučijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas Priekšējā štābā. Vēlākais oficiālais valsts vadītājs Khieu Samfans atmiņu stāstos atcerējās, ka kopā ar partijas līderi Salotu Saru noklausījās radio ziņas par pilsētas atbrīvošanu un ieturēja pusdienas: "Mēs atturējāmies izrādīt jūtas. (..) Es neapsveicu viņu. Viņš vienkārši pateica, ka tā ir liela uzvara, ko kambodžiešu tauta izcīnījusi vienatnē. Tas arī viss."

Sara, kuru pasaule iepazina ar segvārdu Pols Pots, galvā piecus gadus ilgušā pilsoņkara noslēgums bija tikai sākums grandiozam plānam – jaunas utopiski brīvu vienlīdzīgu cilvēku valsts būvniecībai. Kambodžas intelektuāļu izsapņotajā plānā etniskajiem khmeriem atkal bija jābūt saimniekiem savā zemē, jāatgūst un pat jāpārspēj 13. gadsimtā zaudētā varenība, kad no miljonu megapoles Ankoras dievam pielīdzinātais khmeru karalis pārvaldīja plašus Dienvidaustrumāzijas apgabalus tālu aiz mūsdienu Kambodžas robežām. Viņu ieskatā vienīgais ceļš uz to bija komunisms. Absolūts komunisms, kas nelīdzināsies nevienam pastāvošajam modelim.

Industriāli atpalikušajā un desmitgadēm no Francijas atkarīgajā kolonijā faktiski nepastāvēja rūpniecība un līdz ar to revolūcija pēc Sara ieskatiem bija jāīsteno zemniekiem. "Viņi bija no citas pasaules (..) Trūcīgi zemnieki dzīvoja tāpat kā viņu senči – bez kanalizācijas un elektrības, bez jebkādām mehāniskām ierīcēm, pat bez normāla ceļa, pilnībā ārpus mūsdienīguma virskārtas," raksta Šorts, atzīmējot, ka Sarkano khmeru līderi zemniekus uzskatīja par tīrākiem un autentiskākiem un līdz ar to par piemērotāko "genofondu revolūcijas veidošanai". Nabadzīgākie no nabadzīgajiem kļuva par paraugu pārējiem.

Brīdinām, ka galerijā redzami nepatīkami skati:

"Zaldāti dzēra ūdeni no tualetes podiem, domājot, ka pilsētnieki tos izmanto aku vietā. (..) Apmulsušie pilsētnieki vēroja kādu kareivi atveram paciņu ar 10 000 dolāru un riebumā to iemetam upē, nevēloties pieskarties imperiālistu sārņiem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!