Atskats vēsturē: Kā Ķīnai uzspieda opija atkarību un atņēma Honkongu
Foto: Arhīva foto

Britu Impērija tiek uzskatīta par visu laiku varenāko lielvaru, kura sava globālā mēroga dēļ atstājusi daudz paliekošu pēdu. Viena no redzamākajām ir angļu valodas joprojām augošā ietekme. Par spīti impērijas apmēriem līdz pat 19. gadsimta sākumam britu klātbūtne Ķīnā bija gandrīz neesoša, taču to mainīja tā dēvētie Opija kari.

Briti grib savu daļu

Vēsturiski pirmie tirdzniecības jūrasceļu atklājēji uz Ķīnu bija portugāļi, kuru noslēgtie līgumi nodrošināja tiem neapstrīdētu monopolu Austrumāzijā vairākus gadsimtus. Lai gan briti vairākārt centās nodibināt ekonomiskus sakarus ar Ķīnu, tie bija nepastāvīgi un īslaicīgi.

Jau 17. un 18. gadsimtā strauji auga eiropiešu, un jo īpaši britu, interese par tādām Ķīnas precēm kā porcelāns, zīds un tēja. Tos Eiropa ilgstoši iepirka, galvenokārt norēķinoties ar sudrabu, bet Lielbritānija atklāja jaunu, daudzkārt izdevīgāku norēķinu metodi - anestēzijas un apreibināšanās līdzekli opiju, norāda "History.com". Britu Austrumindijas kompānija opiju ieguva tās teritorijās Indijā un pārdeva neatkarīgajiem uzpircējiem, no kuriem daudzi tirgojās Ķīnā.

Lai gan opija tirdzniecība šajā valstī bija aizliegta, tieši Ķīnas tirgus izrādījās visienesīgākais. Briti opiju ieveda piekrastes salās, bet tālāk vietējie uzpircēji ar maziem, ātriem un bruņotiem kuģiem to izplatīja kontinentālajā Ķīnā, kur nereti tiem palīdzēja uzpirktas amatpersonas.

Savukārt palielināta opija piegāde tikai vēl vairāk audzēja pieprasījumu pēc tā, atzīmē portāls "Asia for Educators". Par galveno opija nelegālās tirdzniecības centru kļuva Iekšējās Lingdingas sala (kartē).

Opija tirgošana Ķīnā bieži tiek dēvēta par visilgstošāko un sistemātiskāko moderno laiku starptautisko noziegumu, savulaik grāmatā "Cambridge History of China" norādījis viens no ievērojamākajiem Ķīnas vēstures ekspertiem Džons Feirbenkss. Tiek lēsts, ka opija kontrabanda ienesa no 15-20% no visiem Britu Impērijas ienākumiem.

Šīs kontrabandas negatīvās sekas bija skaudras - strauji auga no opija atkarīgo skaits, un no valsts aizplūda sudrabs. Tam punktu centās pielikt Ķīnā valdošās Cjiņu dinastijas imperators Daoguans. Pēc viņa rīkojuma 1839. gadā tika konfiscētas aptuveni 1200 tonnas opija, nobloķēta turpmāka tirdzniecība un ievērojami ierobežotas ārvalstu tirgotāju pārvietošanās iespējas, kā arī aizturēti ap 1700 vietējo tirgotāju, no kuriem daļa tika sodīti ar nāvi.

Opija karš

Lai gan Britu Impērija publiski nemaz necentās noliegt Ķīnas tiesības kontrolēt savu importu, tā asi iebilda pret preču konfiskāciju. Konflikts saasinājās, kad briti nolēma bloķēt Pērļu upes (Džudzjanas) izteku, neļaujot uz Ķīnas ostām doties tiem tirgotājiem, kuri nepārdeva opiju. Ķīna atbildēja ar karakuģu nosūtīšanu, un 1839. gada novembrī pēc īsas kuģu kaujas Pērļu upes deltā, briti, lai gan necieta zaudējumus, atkāpās līdz Honkongas salai.

Kad, baidoties no ekonomisko saišu saraušanas ar Ķīnu, britiem preču realizācijā atteicās palīdzēt arī citas valstis, tostarp portugāļu Makao, Britu Austrumindijas kompānija nolēma Ķīnai pieteikt karu, raksta vēstures portāls "Visualizing Cultures".

1840. gada jūnijā Ķīnā no Singapūras ieradās pirmie karakuģi un ar labākajiem un modernākajiem ieročiem bruņoti britu impērijas karavīri. Par spīti desmitkārtīgam ķīniešu karavīru pārspēkam, jaunie ieroči palīdzēja britiem ievērojami iedragāt Ķīnas aizsardzības pozīcijas gandrīz visā Ķīnas piekrastē.

Nākamajā gadā briti sagrāba vairākus nocietinājumus Pērļu upes iztekā blakus Honkongai, bet militāro kampaņu beidza ar uzvarošu Šanhajas ieņemšanu un kontroli pār Jandzi upes lejteku vēl gadu vēlāk.

Honkongas liktenis

1842. gada augusta izskaņā noslēgtais Nankingas līgums Opija karu izbeidza un paredzēja starptautiskajai tirdzniecībai atvērt piecas nozīmīgas Ķīnas ostas, kā arī nodot Honkongu Lielbritānijas valdījumā. Šis britu militārais izgājiens vēlāk tika nodēvēts par karakuģu diplomātiju, norāda "Guided History".

Faktiski Honkongu briti jau bija okupējuši pašā kara sākumā - 1841. gada 20. janvārī. Tobrīd salā atradās vairāki zvejnieku ciemati, kuros dzīvojuši starp 3000 un 7000 iedzīvotājiem. Divus gadus vēlāk briti salā dibināja pilsētu Viktoriju.

Kara rezultātā Ķīna zaudēja iespēju kontrolēt importu un aizsargāt pati savu tirgu, bet turpmākajos gados britu, franču un amerikāņu spiediena rezultātā, rietumnieki daļēji pārņēma pat vairākas Ķīnas valsts iestādes, tostarp vienu no nozīmīgākajām valsts ienākumus pārvaldošajām institūcijām - Jūras Muitas dienestu - lielā mērā veidoja ārvalstu birokrāti.

Protestējot pret Ķīnas militāro un ekonomisko vājumu, daudzi ķīnieši zaudēja ticību Cjiņu dinastijai, un valstī radās vairākas pretošanās kustības, kuras izvērsās lielākos un mazākos konfliktos. Piemēram, Taipinu sacelšanās laikā vien dzīvību zaudēja vismaz 20 miljoni Ķīnas iedzīvotāju, raksta "Bumali.com". Izmantojot 19. gadsimtā vēl nepastāvošo robežu, gan šī, gan citu militāru konfliktu, kā arī dabas katastrofu un mēra dēļ uz Honkongu gadu gaitā pārbēga ievērojams skaits ķīniešu.

Iedzīvotāju skaits gan dabīga pieauguma, gan pārbēdzēju dēļ turpināja augt arī abu pasaules karu laikā un aug joprojām, kam par galveno iemeslu bijusi un ir cilvēkus saistošā Honkongas politiskā brīvība, ekonomiskā attīstība, kā arī sniegtā drošība.

Pēc 156 gadus ilgās Lielbritānijas koloniālās valdības aiziešanas Honkongu 1997. gada vasaras vidū pārņēma Ķīnas ierēdņi un armija. Līdz šim brīdim tā bauda daļēju autonomijas statusu, un ir viens no bagātākajiem un nozīmīgākajiem Āzijas finanšu centriem.

Atšķirībā no pārējās Ķīnas Honkongā prese un politiskās kustības bauda lielāku brīvību, tomēr pēdējos gados piedzīvotās reformas veicinājušas plašus demokrātijas atbalstītāju protestus, jo daudzi baidās, ka ar laiku Honkonga zaudēs savu īpašo statusu.

Tags

Āzija Honkonga Ķīna Lielbritānija

Comment Form