Šveice ar govju izraibinātajiem zaļajiem zālieniem Alpu kalnu nogāzēs ir daudzu pacifistu sapņu zeme. Tiesa, kopš Otrā pasaules kara tā jau trīs reizes paguvusi iebrukt ne mazāk miermīlīgajā Lihtenšteinā, turklāt pēdējoreiz pirms tieši 10 gadiem. Vismaz tehniski.
Skaistā, kalnainā un bagātā valsts spējusi saglabāt neitralitāti vairāk nekā divus gadsimtus. Šveice spējusi izvairīties no dalības arī militārās drošības organizācijās, taču uztur labi trenētu armiju, turklāt valstī spēkā ir obligātais militārais dienests.
Savukārt tās kaimiņos atrodas viena no Eiropas ne mazāk bagātajām pundurvalstīm – Lihtenšteina. Pretstatā Šveicei, kuras bruņoto spēku budžets sasniedz aptuveni 4,5 miljardus eiro, bet aktīvajā dienestā atrodas ap 22 000 karavīru, Lihtenšteinai jau kopš 1868. gada savas armijas nav.
Gan ģeogrāfiskā novietojuma, gan vēsturiski labo kaimiņattiecību dēļ tai nav arī skaidri iezīmētas robežas, un daudzi šveicieši šo monarhiju uzskata par vienu no Šveices reģioniem. Juridiski tā pat aizstāv pundurvalsts intereses ārvalstīs, kur tai nav savas pārstāvniecības, un ir mazā kaimiņa drošības garants.
Tomēr bez saskaņošanas Šveice neatkarīgajā Lihtenšteinā nedrīkst ne ievest armiju, ne kaimiņvalsti izmantot par savu poligonu. Portāls "War History Online" gan norāda uz trim situācijām pēdējo 30 gadu laikā, kurās šo pašsaprotamo noteikumu tai nav izdevies ievērot:
Pirmais zināmais Šveices uzbrukums Lihtenšteinai nesenā vēsturē fiksēts 1985. gada 5. decembrī.
Šveices armija mācību laikā par spīti lielam vējam nolēma izmēģināt un pilnveidot savas prasmes gaiss-zeme raķešu palaišanā. Pretēji plānotajam tās trāpīja biezi kokiem noaugušās Lihtenšteinas Banveldes mežā. Raķetes tajā sprāga, aizdedzinot apkārtējos kokus, bet vējš palīdzēja ugunij iet tālāk, un izcēlās plašs meža ugunsgrēks.
Abās valstīs šis incidents, kurā gan laimīgā kārtā neviens cilvēks negāja bojā, radīja diplomātisko spriedzi. Šveice bija spiesta Lihtenšteinai samaksāt miljoniem franku, kompensējot dabas resursiem nodarīto kaitējumu. Incidentu pieklusināt palīdzēja arī secinājums, ka notikušais gluži nav šveiciešu karavīru vaina, bet gan raķešu palaišanas mehānisma kļūme, raksta "War History Online".
Otrais tehniskais uzbrukums fiksēts 1992. gada 13. oktobrī.
Šveices armijas kadeti piedalījās militārajās mācībās, kad saņēma uzdevumu izveidot izlūkošanas posteni Trīzenbergā. Aptuveni 2500 cilvēku apdzīvotais ciemats atrodas skaistas ielejas vienā malā ar burvīgu skatu uz plašu apkārtni.
Posteņa izveidošana šādā vietā varētu šķist loģiska, ja vien Trīzenberga neatrastos kaimiņvalstī. To bija piemirsuši gan instrukciju devēji, gan, acīmredzot, arī kadeti. Kļūdu tie sapratuši vienīgi tad, kad cieminieki sākuši viņus taujāt, ko viņu zemē dara citas valsts karavīri.
Lihtenšteinas valdība par šo incidentu uzzinājusi, saņemot no Šveices kolēģiem oficiālu atvainošanās vēstuli. Tā kā amatpersonas un pat tiesībsargājošās struktūras iebrukumu nebija pamanījušas, tad tā notikušo uztvēra mierīgi.
Tikmēr triecienu saņēma šveiciešu armijas prestižs. Incidents no jauna uzjundīja sen pieklusušas debates par bruņoto spēku nepieciešamību izsenis neitralitāti ieturošajā valstī.
