Bijušais SS virsnieks Oskars Grēnings, kas izpelnījies palamu "Aušvicas grāmatvedis", tiesas prāvā, kas otrdien sākās Līnebergā, atzina savu "morālo vainu" par nacistu koncentrācijas nometnēs pastrādātajām slepkavībām un lūdza "piedošanu".

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

"Man nav jautājumu par to, ka esmu morāli līdzatbildīgs," uzrunājot tiesu, sacīja šobrīd 93 gadus vecais Grēnings, atzīstot, ka zinājis par ebreju nogalināšanu gāzes kamerās.

"Es lūdzu piedošanu," sacīja apsūdzētais. "Jums jālemj par manu juridisko atbildību."

Kā ziņots, otrdien Vācijā sākās, domājams, viens no pēdējiem nacistisko kara noziegumu procesiem.

Grēningam izvirzītas apsūdzības par līdzdalību 300 000 slepkavību, un viņam draud 15 gadus ilgs cietumsods.

Procesā gan kā liecinieki, gan kā prasības līdzuzturētāji uzstāsies gandrīz 70 holokaustā izdzīvojušie un nacistu upuru tuvinieki.

"Vēlos izdzirdēt, ka slepkavošanas mašinērijas atbalstīšana (..) tiek atzīta par noziegumu," norādījusi holokaustā izdzīvojusī Hedija Boma no Toronto, kas arī ieradīsies uz tiesu. "Tādējādi neviens nākotnē nevarēs pastrādāt to, ko viņš ir pastrādājis, un apgalvot, ka ir nevainīgs."

Prokuratūra apgalvo, ka Grēnings Aušvicas koncentrācijas nometnē esot šķirojis un uzskaitījis nacistu upuriem atņemtos naudas līdzekļus.

Viņš pildījis arī tā dēvēto rampas dienestu, apsargājot uz nometni iznīcināšanai atvestajiem atņemto bagāžu.

Atšķirībā no citiem kara noziegumos apsūdzētajiem Grēnings sniedzis medijiem plašas intervijas, aprakstot to, ko darījis un redzējis Aušvicā, tomēr viņš uzstāj, ka nav nodarījis ieslodzītajiem neko sliktu un ir nevainīgs.

Tikmēr prokuratūra uzskata, ka, dienēdams Aušvicā, viņš līdzdarbojies masu slepkavībās, un apsūdz Grēningu par līdzdalību 300 000 cilvēku nogalināšanā, kas pastrādāta laikā no 1944.gada maija līdz tā paša gada jūlijam.

Prāva sāksies otrdien plkst.10.30, un plānots, ka tā ilgs līdz 29.jūlijam.

Grēnings apgalvo, ka pirmo reizi par savu pagātni atklāti izteicies jau 1985.gadā, kad filatēlijas kluba biedri uzdāvinājuši viņam grāmatu, ko sarakstījis kāds holokausta noliedzējs.

Viņš to atdevis atpakaļ, paziņojot: "Es visu redzēju. Gāzes kameras, kremācijas, selekcijas procesu (..) Es tur biju."

Viņš arī uzrakstījis memuārus, kurus adresējis saviem ģimenes locekļiem, kā arī dalījies atmiņās ar vācu presi un piedalījies vienā no britu raidorganizācijas dokumentālajām filmām.

Kā stāsta pats Grēnings, kara laikā viņš masu iznīcināšanu uzskatījis par "kara vešanas instrumentu, par karu ar modernām metodēm".

Viņš atstāstījis arī paša pieredzētos barbariskos noziegumus, tostarp, kā viens no apsargiem pie rampas nogalinājis kādu zīdaini, jo viņu kaitinājusi bērna raudāšana.

Tomēr Grēnings uzsver, ka viņš personīgi nav vainīgs nevienā slepkavībā un bijis tikai "maza skrūvīte slepkavošanas mašīnā".

"Ja jūs to varat raksturot kā vainu, tad esmu vainīgs, norādījis apsūdzētais. "Juridiskā ziņā esmu nevainīgs."

Jau iepriekš Grēningu Vācijas tiesas vairākkārt attaisnojušas, taču situācija mainījusies kopš 2011.gada, kad tika notiesāts Džons Demjaņuks.

Kamēr iepriekš kādreizējie nacisti tika tiesāti par konkrētiem noziegumiem, kurus tie pastrādājuši, Demjaņuks tika atzīts par vainīgu, pamatojoties vienīgi uz apstākli, ka viņš dienējis kā apsargs Sobiboras nāves nometnē.

Kā norādīja tiesnesis Ralfs Alts, pierādījumi viņu pārliecinājuši, ka Demjaņuks ir bijis koncentrācijas nometnes apsargs un "kā apsargs viņš piedalījās vismaz 28 000 cilvēku noslepkavošanā".

Ukrainā dzimušajam Demjaņukam Minhenes tiesa piesprieda piecu gadu cietumsodu. Pēc notiesāšanas Demjaņuks gan tika atbrīvots līdz brīdim, kad savu lēmumu šajā lietā pieņems apelācijas instance, taču 2012.gada maijā viņš mira, tā arī nesagaidījis sprieduma pārskatīšanu.

Spriedums Demjaņuka lietā mudināja Galveno nacionālsociālistu noziegumu izmeklēšanas pārvaldi atkārtoti pārskatīt iepriekš slēgtās lietas, kas bija ierosinātas pret vēl dzīvajām personām, kuras tiek turētas aizdomās par līdzdalību nacistu kara noziegumos.

Tomēr spriedums Demjaņuka lietā netiek vērtēts viennozīmīgi.

Piemēram, Seržs Klārsfelds, Francijas jurists un nacistu "mednieks", pēc prāvas pauda vilšanos, norādot, ka tiesā nav sniegtas nekādas jaunas detaļas šajā lietā un ka tieša Demjaņuka piedalīšanās slepkavībās tā arī netika pierādīta.

"Visi liecinieki ir miruši, un nav nekādu dokumentu, jo viņš bija sīka zivs," intervijā aģentūrai AFP savulaik norādīja Klārsfelds. Spriedums, kurā atzīta Demjaņuka vaina, "var atvērt durvis apsūdzībām par netaisnu tiesu", atzina nacistu mednieks.

Demjaņuks bija pirmais ārvalstnieks, kas Vācijā tika tiesāts par nacistu kara noziegumiem, un viņa advokāts savu klientu prāvas laikā nosauca par "Vācijas tieslietu sistēmas upuri".

Pagājuša gadsimta astoņdesmitajos gados viņš jau bija pavadījis astoņus gadus Izraēlas cietumā, piecus no tiem - gaidot nāvessoda izpildi.

1988.gadā Demjaņukam Izraēlā tika piespriests nāvessods, identificējot viņu kā Treblinkas nāves nometnes apsargu, kas bijis pazīstams ar iesauku "Ivans Briesmīgais".

Lai gan Izraēlas Augstākā tiesa vēlāk atzina, ka viņš nav Treblinkas "Ivans", kurš līdzvainīgs 870 000 cilvēku nāvē, ASV varasiestādes atņēma Demjaņukam pilsonību, norādot, ka viņš strādājis trīs citās koncentrācijas nometnēs, ko noklusējis, 1952.gadā ieceļojot ASV.

Pēc gadiem ilgas tiesāšanās 2009.gadā viņš tika izdots Vācijai, lai atkal stātos citas tiesas priekšā.

Pats Demjaņuks noliedza jebkādu līdzdalību holokaustā, tostarp arī faktu, ka viņš esot bijis apsargs Sobiborā. Viņš apgalvoja, ka 1941.gadā ticis iesaukts PSRS armijā, 1942.gadā nonācis vācu gūstā un bijis ieslodzīts gūstekņu nometnēs līdz 1944.gadam.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form