Laikraksts norāda, ka pirmajos kara gados Baltijā tika izveidotas trīs SS kājnieku divīzijas, kas nodarbojās ar apšaušanu un "galīgo ebreju jautājuma atrisināšanu".
"Piemēram, latviešu SS zonderkomanda šturmbanfīrera Viktora Arāja vadībā iznīcināja aptuveni 13 tūkstošus mierīgo iedzīvotāju no Latvijas līdz Baltkrievijai. Viņu un citu SS veterānu piemiņu acīmredzot gatavojās godināt Latvijas ārlietu ministre Sandra Kalniete, kura uzskata, ka "leģionāri nebija nacisti, bet cīnījās par neatkarību un brīvību"."
Ministres argumentācija "ir vienkārša: Nirnbergas procesā Latvijas un Igaunijas "Waffen SS" netika nosodītas kā noziedzīgas organizācijas. Tribunāla tiesneši argumentēja savu lēmumu ar to, ka iesaukšana šajos formējumos notika piespiedu kārtā".
Krievijas laikraksts norāda uz Vācijas fonda "Terora topogrāfija" direktora Andreasa Nahama teikto, ka 1941.gadā tika izveidoti brīvprātīgie formējumi, kuri oficiāli neietilpa SS, taču 1942.gadā uz to bāzes tika dibināts igauņu, bet gadu vēlāk arī latviešu brīvprātīgais SS leģions. "Līdz kara beigām šajos formējumos iestājās aptuveni 100 tūkstoši brīvprātīgo. Tiesneši Nirnbergā nopratināja tikai kādus desmit "esesiešus", kuri paziņoja, ka tikuši iesaukti dienestā piespiedu kārtā. Tribunāls nezin kāpēc noticēja tieši viņiem."
Krievijas izdevums vaicā: kāpēc Padomju Savienība nevēlējās ietekmēt tiesnešu viedokli? "Vai tiešām PSRS galvenais apsūdzības uzturētājs Romans Rudenko nezināja īstos faktus? Domāju, ka zināja. Taču pa advokātu un apsūdzētāju rokām Nirnbergā toreiz klīda dokumentu kopijas, kas vēlāk kļuva pazīstami kā "Molotova-Ribentropa pakts". Tie acīmredzot arī kļuva par galveno ieroci spiedienā uz PSRS. Padomju puse droši vien gribēja izvairīties no jautājumiem par Latvijas (kas vēlāk radīja "Waffen SS" 15. un 19.divīziju) un Igaunijas (20.divīziju) brīvprātīgo iestāšanos PSRS Otrā pasaules kara laikā, kā arī par Rietumukrainas (SS 14. "Galīcija" divīzija) pievienošanu."
Publikācijā konstatēts, ka "mūsu apsūdzības pozīcija, kaut vai ar savu klusēšanu, deva iespēju nenonākt uz apsūdzēto sola veselām SS divīzijām. Un diez vai būtu vērts mūsu Ārlietu ministrijai tagad skaļi paust sašutumu par to, ka padomju partizānus tur Latvijas cietumos, bet "esesiešus" godā kā varoņus".
Baltija pēdējā jautājumā visdrīzāk seko vācu tradīcijām. "Piemēram, necilā vācu organizācija "Klusā palīdzība" aprūpē bijušos SS kareivjus un virsniekus, kā arī viņu ģimenes locekļus - apmaksā advokātu pakalpojumus, izmaksā pabalstus un vispār palīdz "veterāniem" justies vajadzīgiem un svarīgiem liberālajā sabiedrībā. "Kluso palīdzību" 1951.gadā dibināja vairāki aktīvisti, kad tika atmaskota bēdīgi slavenā organizācija "ODESSA". Viņu vidū bija arī Heinriha Himlera meita Gudruna Burvica (meitas uzvārds - Himlere), kas periodiski veic stipri retāku palikušo šturmbanfīreru un šarfīreru rindu inspekcijas. Turklāt 74 gadus vecā reihsfīrera mantiniece enerģiski interesējas par viņu varoņdarbiem un ietetovētiem SS biedru personiskajiem numuriem. Kā stāsta šo sarunu aculiecinieki, izdresētie virsnieki ar labpatiku sasit papēžus un vienlaikus atskan arī atbilstošais "Heil!"," vēsta laikraksts.
"Mūsu bijušie līdzpilsoņi Latvijā un Igaunijā redz, ka Eiropā viņus nenosoda, un aizvien tālāk un tālāk ieiet brūnajā zonā. Un kā lai neiet? Pirms pāris gadiem Vācijas federālais sociālais tiesnesis pieņēma lēmumu izmaksāt pensijas Baltijas SS formējumu locekļiem. Bijušie soda ekspedīciju karavīri saņem 200 eiro (130 latu) mēnesī un var sevi godāt par "vērmahta veterāniem". Taču arī šo faktu Krievijā pārāk neafišēja. Varbūt tāpēc, ka baidījās - ja nu to pašu sagribēsies arī mūsu veterāniem?".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
