Gadiem ritot, līderu sejas Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) samitos mainās tikai daļēji. Pirms nedēļas Kazahstānas galvaspilsētā Astanā notikušajā NVS vadītāju sanāksmē vairāki no valstu prezidentiem uz kopēju fotografēšanos devās jau otro gadu desmitu pēc kārtas.
Ar atsevišķiem izņēmumiem, piemēram, Moldovas un Kirgiztānas gadījumā, NVS valstu vadītājiem ir tendence ar reformu palīdzību paildzināt prezidēšanas termiņus. Savukārt opozīcijai ir ierobežotas iespējas ietekmēt valsts politiku.
Kopēja šo valstu iezīme ir augsts korupcijas līmenis. Nereti korupcija kā sistēma tiek apzināti veidota, lai nodrošinātu atbalstu līderim no tam pietuvinātām personām, bet gadījumos, ja nepieciešams nomelnot kādu nevēlamu politisko personāžu, pret viņu viegli var ierosināt apsūdzības korupcijā.
Organizācijas "Transparency International" apkopotā korupcijas uztveres indeksa karte:
Lielā daļā NVS valstu ir izplatīti cilvēktiesību pārkāpumi, limitēta vai aizliegta brīvā prese un nevalstiskās organizācijas, piemēram, Krievijā un Uzbekistānā pat radītas valsts veidotas 'nevalstiskās organizācijas' kā "Naši".
Portāls "Delfi" piedāvā iepazīties ar NVS valstu līderiem tuvāk*:
*Lai gan arī Ukraina joprojām ir oficiāla NVS dalībvalsts, tā jau pērn pavasarī pēc Krievijas īstenotās Ukrainai piederošās Krimas okupācijas un aneksijas uzsāka izstāšanās procedūru.
Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs pie varas ir kopš Padomju Savienības pēdējiem gadiem. Jau 1984. gadā viņš ieņēma ietekmīgo republikas Ministru padomes priekšsēdētāja amatu, bet PSRS līdera Mihaila Gorbačova reformas nodrošināja viņa kļūšanu par faktisko valsts līderi.
Kad cerībā apkarot korupciju Gorbačovs atstādināja Dinmuhamedu Kunajevu no Kazahstānas Komunistiskās partijas pirmā sekretāra amata, viņa vietā ieceļot līdz tam ar Kazahstānu nesaistīto Genādiju Kolbinu, valstī sākās protesti. Baidoties par kontroles zaudēšanu pār republiku, Gorbačovs 1989. gada vidū par partijas pirmo sekretāru iecēla Nazarbajevu
Padomju Savienībai brūkot, Nazarbajevs par spīti labajām attiecībām ar Gorbačovu pieslējās Borisam Jeļcinam. Tas, Kazahstānai kļūstot neatkarīgai, savukārt ļāva viņam palikt pie varas
Pirmajos neatkarības gados, valstī izveidojās dažādas demokrātiskās kustības. Tās jau 1993. gadā tika apspiestas, kad parlaments, kuru joprojām veidoja Komunistiskās partijas likumdevēji, apstiprināja konstitūciju, kura valdošajai elitei nodrošināja plašas pilnvaras.
Līdzšinējās prezidenta vēlēšanās, kuras kritizētas par neatbilstību starptautiskajiem standartiem, Nazarbajevs ikreiz uzvarējis ar izteiktu pārsvaru. 2007. gadā viņš pats parakstīja konstitūcijas papildinājumu, kas ļauj viņam kandidēt uz prezidenta amatu neskaitāmus piecu gadu termiņus pēc kārtas. Šis papildinājums attiecas tikai uz Nazarbajevu, bet visiem nākamajiem prezidentiem būs ļauts kandidēt tikai divreiz.
Turkmenistānas prezidents Gurbanguli Berdimuhamedovs šobrīd bauda sava priekšgājēja Saparmurata Nijazova izveidotās vienpersoniskās valsts pārvaldes sistēmas sniegto varu.
Nijazovs, kurš sevi dēvēja par Turkmenbaši jeb "Visu turkmēņu tēvu" kopš 1985. gada bija Turkmenistānas komunistiskās partijas vadītājs, bet pēc PSRS sabrukuma tika ievēlēts par valsts prezidentu. Pēc vairākām pārvēlēšanām Tautas padome pieņēma lēmumu, ka viņš kļūs par prezidentu uz mūžu.
Viņš savas valdīšanas gados izveidoja spēcīgu personības kultu, tostarp "Guardian" savulaik rakstīja, ka viņš visā valstī lika sev par godu celt pieminekļus, bet pilsētas, ievērojamas sabiedriskās ēkas un pat mēnešus nosauca atbilstoši dažādiem sev nozīmīgiem notikumiem. Nijazovs tika dēvēts par vienu no represīvākajiem diktatoriem pasaulē.
Pēc viņa nāves 2006. gadā gan Turkmenistānā, gan visā reģionā īsu brīdi valdīja satraukums par potenciālo sekotāju, jo teorētiski pēcnācējam bija jābūt Tautas padomes vadītājam, bet šī amata ieņēmējs Nijazova nāves dienā tika arestēts par noziegumiem pret savu krustmeitu.
Pavēli arestam izdeva valsts veselības ministrs un premjera vietnieks Berdimuhamedovs, kurš kļuva arī par Nijazova bēru ceremonijas organizētāju. Drīz Turkmenistānas Drošības padome viņu apstiprināja par prezidentu.
Kā jau četrus gadus pēc Berdimuhamedova kļūšanas par valsts līderi rakstīja "Eurasianet", valstī agrāko kultu nomainījis jauns. Prezidents gājis sava priekšteča pēdās, pieņemot titulu Arkadag jeb "sargātājs", kā arī sev atklājot zeltītu statuju galvaspilsētas centrā.
Lai gan viņš vairākkārt noraidījis jebkādu iespēju valsti virzīt Rietumu demokrātijas kultūras virzienā, BBC savulaik atzina, ka viņa valdīšanas gados veiktas daudzas reformas, tostarp atverot pilsētās necenzēta interneta kafejnīcas un pārdēvējot mēnešus to agrākajos nosaukumos.
Kirgizstānā politiskā vide ir salīdzinoši fleksiblāka nekā tās kaimiņvalstīs, kā dēļ arī valsts prezidents ir ievēlēts demokrātisku vēlēšanu rezultātā. Tomēr organizācija "Freedom House" valsti joprojām dēvē par "daļēji brīvu".
Pirmajos gados pēc PSRS sabrukuma Kirgiztānas politiskā vide atgādināja pārējās Centrālāzijas valstis - par prezidentu apstiprinātais Askars Akajevs vēlākos gados divkārt uzvarēja vēlēšanās un "The Moscow Times" vēstīja, ka tiek pieļauts, ka pēc protestiem 2002. gadā viņš valsts pārvaldi gatavojās nodot bērniem.
Protesti pieauga līdz 2005. gadā tā dēvētās Tulpju revolūcijas laikā viņš ar ģimeni aizbēga uz Krieviju. Viņa vietā stājās Kurmanbeks Bakijevs, taču tika gāzts 2010. gadā plašu protestu laikā, kas radās pēc strauja elektroenerģijas cenu kāpuma. Bakijevs ar ģimeni bija spiests pārcelties uz Baltkrieviju, kur visi ieguvuši Baltkrievijas pilsonību.
Bakijevu prezidenta amatā uz laiku līdz vēlēšanām 2011. gadā nomainīja pagaidu valdības vadītāja Roza Otunbajeva. Vēlēšanās uzvarēja Bakijeva oponents Almazbeks Atambajevs. Viņš sevi pozicionē kā Krievijas sabiedroto, vienlaikus cenšoties nodrošināt valsts enerģētisko neatkarību.
NVS valstu līderu sarakstā starp valstu vadītājiem, kuri galvenokārt pārstāv Āzijas valstis, atrodas arī par Eiropas pēdējo diktatoru dēvētais Aleksandrs Lukašenko.
Pie varas viņš nāca 1994. gadā, uzvarot demokrātiskās vēlēšanās. Tās tika sarīkotas pēc tam, kad viņš, būdams Baltkrievijas parlamenta pretkorupcijas komisijas vadītājs, apsūdzēja esošos valsts vadītāju Staņislavu Šuškeviču, kā arī desmitiem citas augstas amatpersonas valsts mantas izmantošanā personīga labuma gūšanai. Šuškevičs neizturēja uzticības balsojumu un tika atcelts no amata.
Kopš tā laika Lukašenko ir sarīkojis vairākus starptautisko novērotāju apšaubītus referendumus - sākotnēji sava prezidentūras termiņa pagarināšanai, bet vēlāk termiņu skaita limita atcelšanai -, kā arī regulāri uzvarējis prezidenta vēlēšanās, kuru leģitimitāti apšauba starptautiskie novērotāji.
Armēnijas prezidents Seržs Sargsjans valsti vada kopš ievēlēšanas 2008. gadā. Sagaidāms, ka viņš amatu pametīs 2018. gadā, kā to paredz valsts konstitūcija.
Kalnu Karabahā dzimušais filologs ilgus gadus ieņēma dažādus amatus strīdīgā reģiona pārvaldē, tostarp vadīja Aizsardzības komiteju, kura piedalījās kauju organizēšanā. Kopš valsts neatkarības atgūšanas viņš vairākkārt ieņēmis aizsardzības un iekšlietu ministra amatus, bet gadu pirms ievēlēšanas par prezidentu pildīja premjera pienākumus.
2013. gadā ievēlēts uz otro prezidentūras termiņu. Par spīti viņa sīvākā sāncenša, bijušā ārlietu ministra un Amerikas armēņa, Rafi Ovannisjana partijas paustajiem uzskatiem starptautiskie novērotāji vēlēšanas atzina par leģitīmām.
Azerbaidžānā PSRS sabrukums apvienojumā ar Kalnu Karabahas karu un etniskajiem nemieriem politiskajā vidē izraisīja vētrainās pārmaiņās.
Par pirmo Azerbaidžānas prezidentu kā vienīgais kandidāts 1991. gadā kļuva līdzšinējais republikas Komunistu partijas pirmais sekretārs un Azerbaidžānas PSR pirmais un vienīgais prezidents Ajazs Mutalibovs. Pēc tā dēvētā Hodžali slaktiņa, kad armēņi ieņēma Hodžali pilsētu Kalnu Karabahā un pēc "Human Rights Watch" aplēsēm nogalināja vismaz 160 no tās bēgošos iedzīvotājus, viņš sākotnēji tika atstādināts, bet vēlāk atkal atjaunots amatā. Tomēr, kad Tautas Frontes vadītie spēki 1992. gadā ieņēma parlamentu, Mutalibovs aizbēga uz Maskavu.
Tika sarīkotas demokrātiskas vēlēšanas, kuru uzvarētājs Abulfazs Elčibejs gadu vēlāk tika gāzts bijušā Azerbaidžānas PSR līdera (no 1969.-1982. gadam) Heidara Alijeva rīkotā apvērsumā. 70 gadus vecais Alijevs savu varu vēlāk nostiprināja referendumā un vēlēšanās.
Viņš mira pēc desmit gadiem prezidenta amatā, īsi pirms nāves par savu sekotāju nominējot dēlu Ilhamu Alijevu. Ilhams ieguva uzvaru arī drīz sarīkotajās vēlēšanās, kuras starptautiskās organizācijas, tostarp "Human Rights Watch" un EDSO, kritizēja par neatbilstību starptautiskajiem standartiem pat pirms vēlēšanu norises.
Pēc atkārtotas ievēlēšanas 2008. gadā viņš ar referenduma palīdzību panāca konstitūcijas izmaiņas, kas nodrošināja prezidentūras termiņu limita atcelšanu un ierobežoja preses brīvību. Organizācija "Freedom House" Alijevu kritizē par autoritāru valdīšanas stilu, bet citas organizācijas norādījušas uz vērtīgu valsts uzņēmumu aktīvu nodošanu Alijeva ģimenes pārraudzībā. Organizācija "Organized Crime and Corruption Reporting Project" Alijevu 2012. gadā pat nodēvēja par "Gada cilvēku" jeb personu, kura visbiežāk parādījusies pētījumos par korupciju un naudas atmazgāšanu.
Krievijas prezidents un NVS ietekmīgākais vīrs Vladimirs Putins par valsts galvu kļuva tūlīt pēc Borisa Jeļcina pēkšņās atkāpšanās no prezidenta amata 1999. gada Vecgada uzrunas laikā.
Līdz tam plašākai sabiedrības daļai mazpazīstamo politiķi un bijušo PSRS un Krievijas drošības dienestu darbinieku sava pēcnācēja lomai nominēja pats Jeļcins. Putins plašāku atpazīstamību ieguva tikai pēc teroraktiem Krievijā un tā dēvētā Čečenijas kara laikā.
Pēc diviem termiņiem ietekmīgajā amatā viņu nomainīja premjerministrs Dmitrijs Medvedevs, kurš Putinu savukārt apstiprināja premjera amatā. Tika uzskatīts, ka faktiski arī Medvedeva laikā de facto valsts galva palika Putins, kurš joprojām medijos bija redzamākā Krievijas politiskā figūra, rakstīja "The Guardian". Pēc Medvedeva termiņa beigām Putins 2012. gadā atkal tika ievēlēts prezidenta amatā.
Pašā Krievijā par Putina prezidentūras gadu lielākajiem sasniegumiem tiek minēta miera nodrošināšana Kaukāzā, Krimas pievienošana Krievijai, olimpiskās spēles Sočos, kā arī šobrīd notiekošā Sīrijas konflikta risināšana. Turklāt viņš ir ne tikai oficiālā seja, bet vienojošais tautas līderis, politikas galvenais noteicējs un vienīgais īstais visas Krievijas zīmols, agrāk rakstīja portāls "Fortune".
Par vienu no autoritatīvākajiem NVS valstu vadītājiem ar izkoptāko personības kultu tiek uzskatīts Tadžikistānas prezidents Emomali Rahmons. Par viņa ekscentriskumu savukārt var spriest pēc viņa izsludinātajiem likumiem, par kuriem dažkārt vēsta Rietumu mediji.
Līdzīgi Azerbaidžānai pirmie gadi pēc PSRS sabrukuma valstī izvērsās asiņaini. Tadžikistānas agrākais PSR Komunistiskās partijas pirmais sekretārs Kahars Mahkamovs, kurš bija kļuvis par pirmo prezidentu, bija spiests atkāpties pēc puča izgāšanās. Viņa sekotājs Rahmons Nabijevs atkāpās pēc gada, 1992. gada septembrī, sākoties pilsoņkaram, bet Akbaršo Iskandarovs, kurš nāca viņa vietā, atkāpās vēl pēc trim mēnešiem, cerot, ka tā varēs izbeigt nemierus.
Šīs pārmaiņas Emomali Rahmonam, kurš tobrīd bija parlamenta spīkers, ļāva kļūt par valdības galvu un faktisko valsts vadītāju. Oficiāli prezidenta amatā viņš tika ievēlēts 1994. gada novembrī un pārvēlēts 1999. gadā. Vēlāk, kā vēstīja mediji, viņš izsludināja referendumu, kura rezultāts viņam kandidēt uz vēl diviem septiņu gadu termiņiem vēl pēc 2006. gada.
Pēc iepriekšējām vēlēšanām 2013. gadā, kurās Rahmons tika ievēlēts uz kārtējo septiņu gadu termiņu, aģentūra AFP citēja EDSO vērtējumu: "Ierobežojošās kandidatūras prasības (..) radīja nozīmīgus šķēršļus, kas ir pretrunā EDSO (..) un citiem starptautiskiem standartiem demokrātiskām vēlēšanām." Arī Eiropas Savienība (ES) un ASV līdz šim nevienas Tadžikistānas vēlēšanas nav atzinušas par brīvām un taisnīgām.
Islams Karimovs pirms kļūšanas par neatkarīgās Uzbekistānas prezidentu īsu brīdi bija valsts Komunistiskās partijas pirmais sekretārs un Uzbekijas PSR vienīgais prezidents.
Jau pirmās prezidenta vēlēšanas pēc PSRS sabrukuma 1991. gada nogalē starptautiskie novērotāji neatzina par godīgām un norādīja, ka opozīcijas līderis Muhameds Salihs patiesībā saņēmis vismaz trešdaļu vai pat vairāk nekā pusi no vēlētāju balstīm, nevis 12,5%, kā paziņoja oficiālās iestādes. Protesti tika ātri un asiņaini apspiesti, bet vairāki opozīcijas līderi bija spiesti pamest valsti.
Dažu gadu laikā Karimovs koncentrēja varu savās rokās, likvidējot premjera amatu, brīvo presi un aizliedzot jebkādu nozīmīgu opozīcijas spēku veidošanos, raksta "New Eastern Europe". Lai gan sākotnēji prezidents izrādīja labvēlību musulmaņiem, lai tādējādi izvairītos no reliģiskās opozīcijas, pēc 2001. gada teroraktiem Uzbekistānā pieaugušas bailes no ekstrēmistiem un varas iestādes vērsās pret islāmticīgajiem un kristiešiem, tostarp aizliedzot būvēt jaunus dievnamus un apcietinot reliģiskos līderus.
Savukārt kaimiņvalstī notikusī Tulpju revolūcija 2005. gada maijā iedrošināja arī Uzbekistānas progresīvo jaunatni un citus demokrātijas atbalstītājus sarīkot protestus. Tie gan tika vardarbīgi apspiesti asiņainākajā protestu izdzenāšanā postpadomju telpā - Andidžonas slaktiņā.
Lai gan 77 gadus vecais Karimovs ir vecākais no NVS valstu vadītājiem, viņš līdz šim nav skaidri norādījis, kas varētu būt viņa sekotājs. Viņam ir divas meitas, bet vienu no viņām - Gulnara Karimova, kura reiz tika uzskatīta par potenciālo tēva pēcteci prezidenta krēslā, ir aizdomās turamā ar naudas atmazgāšanas lietās Zviedrijā, Šveicē, kā arī Uzbekistānā, kā dēļ šobrīd atrodas mājas arestā.
Moldovas politiskā sistēma uzskatāma par Eiropeiskāko un demokrātiskāko starp NVS valstīm. Pirms trīsarpus gadiem par valsts vadītāju tika ievēlēts līdz tam plašāk maz zināmais tiesnesis un Maģistratūras augstākās padomes priekšsēdētāju Nikolaji Timofti.
Viņa ievēlēšana izbeidza politisko krīzi, kuras dēļ valsts aptuveni trīs gadus bija bez oficiāla līdera. Tolaik aģentūra AFP vēstīja, ka, pēc ievēlēšanas uzrunājot parlamentu, Timofti pauda noteiktu atbalstu premjerministra Vlada Filata Eiropas integrācijas centieniem, vienlaikus solot, ka būs apolitisks prezidents.
"Moldovai ir vajadzīga nacionālā ideja, ko atbalsta Moldovas iedzīvotāju vairākums un kas var apvienot Moldovas sašķelto sabiedrību. Es piekritu kļūt par prezidentu, jo tas tagad ir vajadzīgs manai valstij. Bet es nepiedalīšos politikā un vēlos būt visu pilsoņu prezidents, lai apvienotu sabiedrību," viņš teica.
