Lai gan daudzviet no krasta Baltijas jūra šķiet tīra, patiesībā piesārņojums to pamazām nogalina, raksta "Radio Brīvā Eiropa". Neproporcionāli liela piesārņojuma daļa nāk no salīdzinoši mazā Krievijas Kaļiņingradas apgabala, kuras notekūdeņu sistēmu vides aktīvisti dēvē par "atpalikušu viduslaikos".
Tiesa, lielākais piesārņotājs ir Polija, kurā mīt gandrīz 40 miljoni un kura ir atbildīga par aptuveni 30% piesārņojuma. Tomēr Krievija seko ar 12%, turklāt tās nepilna miljona cilvēku apdzīvotais Kaļiņingradas reģions ir lielākais piesārņotājs, ja rēķina uz cilvēku. Tas ik dienas Baltijas jūrā novada aptuveni 150 000 kubikmetrus neattīrītu notekūdeņu.
"Tas nav saprotams, ka Kaļiņingradas pilsēta, kas ir 20 reižu lielāka par Gotlandes galvaspilsētu Visbiju, var turpināt gāzt notekūdeņus jūrā," norāda par Gotlandes ūdens resursiem atbildīgais Pīters Landergrens. "Vienkārši turpināt pumpēt 450 000 iedzīvotāju atkritumus, kā arī industriālos notekūdeņus ir jūras katastrofa."
Tiesa, Kaļiņingradai neviens neļauj to darīt, bet neviens nespēj to arī atturēt. Jau līdz šim Zviedrijas Starptautiskā attīstības aģentūra sadarbībā ar Krievijas valdību ir finansējusi Kaļiņingradas notekūdeņu attīrīšanas iekārtu būvniecību. Finanses piešķīrušas arī citas Eiropas valstu institūcijas
Lai gan to bija nepieciešams pabeigt jau 2011. gadā, tas nav izdarīts joprojām, turklāt šogad, kad 90% no būvniecības jau ir paveikti, Kaļiņingrada ir nomainījusi būvnieku. Kaļiņingradas gubernators Nikolajs Cukanovs iebildumus no Skandināvijas donoru puses nav pat komentējis.
Stokholmas Universitātes jūras sistēmu ekoloģijas profesors Frederiks Vulvs norāda, ka šī ir viena no piesārņotākajām jūrām. "Tas ir tādēļ, ka tā ir gandrīz pilnībā slēgta ūdenstilpne, jebkas, kas tajā tiek izsviests, tur arī paliek vairākas desmitgades."
Lielāko piesārņojuma problēmu rada slāpeklis un fosfors, kas atrodas notekūdeņos un liek attīstīties aļģēm, kuras pēcāk nogrimst un pūstot patērē lielu daudzumu skābekļa, līdz ar to skābekli atņemot atņemot arī citiem organismiem, kuru pamazām paliek mazāk. Vislabāk to izjūt Eiropas zvejnieki un zivju nozarē strādājošie.
Kā norāda Kaļiņingradā dzīvojošā vides aktīviste un grupas "Ekozashchita" biedre Aleksandra Koroļova, attiecībā uz notekūdeņu savākšanu Kaļiņingrada ir viduslaiku pilsēta. "Līdzīgi kā viņi samazgas gāza pa logiem, mēs tās gāžam netālu no pilsētas. To var ļoti labi redzēt - tā ir melnā straume, kas no caurulēm ieplūst lagūnā, kura savukārt ir jūras daļa," viņa skaidro.
Tikmēr Sanktpēterburgas reģionā, kā arī citviet bijušā padomju bloka valstīs ir modernas attīrīšanas iekārtas, no kurām Krievijā vairākas jau izbūvētas par Eiropas valstu naudu. Tikmēr Kaļiņingrada ir pēdējais lielais piesārņotājs.
"Kad pusmiljonu cilvēku liela pilsēta sēž tualetē, viss aiztek upē vai caurulēs un tad pa taisno nonāk jūrā tajā pašā dabīgajā veidā," skaidro Koroļova. Turklāt tā tas nav tikai pilsētā, bet visā 940 000 cilvēku apdzīvotajā reģionā.
Šobrīd Skandināvijas valstis un Eiropas institūcijas cer, ka jaunie Kaļiņingradas būvnieki darbus pabeigs laikus, bet, ja nebūs redzams progress, jau šogad tiek apsvērta finanšu atprasīšana.
Neatkarīgi no Kaļiņingradas attīrīšanas iekārtu izbūves vairāku Baltijas jūras valstu vides aktīvistiem radusies jauna cerība - tehnoloģijas, ar kurām ūdenī pumpēt skābekli. "Šī tehnoloģija jau veiksmīgi izmēģināta vairākos ezeros, bet šis ir pirmais mēģinājums ar skābekli apgādāt tik lielas ūdens platības," stāsta Vulfs.
