'Vairāk ne kapeikas nemaksāšu par nevainīgu cilvēku piekaušanu.' Baltkrievu bēgļi Latvijā

26 gadus vecajam Valentīnam ir tikpat gadu, cik pie varas Baltkrievijā ir Aleksandrs Lukašenko. 18 gadu vecumā viņu izlika aiz bērnunama durvīm uz ielas. Atbēga uz Latviju, jo redz te iespējas attīstīties. Baltkrievu spēkavīrs Maksims šāgada augustā pameta māju un labu peļņu Baltkrievijā, lai nenodotu savu pārliecību un "nemaksātu vairāk ne kapeiku no saviem nodokļiem par nevainīgu cilvēku piekaušanu". Par vienīgajām godīgajām un demokrātiskajām vēlēšanām viņš uzskata 1994. gadā notikušās. Toreiz viņš nobalsoja par Lukašenko. Portāls "Delfi" turpina sarunas ar Baltkrievijas pilsoņiem, kuri atrodas centrā "Mucenieki" un pretendē uz politiskā bēgļa statusu Latvijā.

Kā portālu "Delfi" informēja Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP), iesniegumus par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu šogad iesniegušas 11 Baltkrievijas pilsoņi. Viņu iesniegumus izskata saskaņā ar ierasto procedūru, un tikmēr statusa pretendentiem ir tiesības atrasties patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā "Mucenieki" vai citviet Latvijā. Piemēram, pie saviem radiniekiem, par ko viņiem ir jāinformē robežsargi un PMLP.

Pagājušajā nedēļā publicējām divas intervijas, tagad piedāvājam vēl divas turpinājumā.

Rakstos dažu sarunas biedru vārdi pēc PMLP lūguma ir mainīti, lai nodrošinātu statusa pretendentu un viņa radinieku Baltkrievijā drošību.

No vēlēšanām pa logu aizmukām. Valentīna stāsts

Smaidīgais, dzīvīgais un tiešais Valentīns ir jaunākais no pretendentiem uz bēgļa statusu – viņam ir 26 gadi. Deviņus no tiem viņš ir pavadījis bērnunamā. Jūnijā viņš Vitebskas apgabalā šķērsoja Latvijas robežu, par ko bija sapņojis jau trīs gadus. Pēc četriem Daugavpilī slēgtā bēgļu centrā pavadītiem mēnešiem pirms nedēļas viņu pārvietoja uz "Muceniekiem".

Man ir tikpat gadu, cik Lukašenko ir pie varas, taču es viņam nekad neesmu ticējis. Pateicoties viņa 2004. gada dekrētam, kas paredzēja izņemt no nelabvēlīgām ģimenēm bērnus, es uz deviņiem gadiem nonācu bērnunamā. Pat nejautāja, vai es to gribu... Taču es labprātāk būtu dzīvojis mājās. Ar bērnunama reputāciju dzimtajā lauku ciemā labāk nerādīties – viņiem internāta bērni ir slikti un zagļi. Lai gan esmu izgājis cauri arī tam – strādāju, taču naudas nepietika, tāpēc sāku zagt, nokļuvu cietumā... Nedod Dievs vairs nekad!

Pēc iznākšanas no bērnunama burtiski nokļuvu uz ielas. Man vajadzēja piešķirt dzīvesvietu, taču jau astoņus gadus teica: "Gaidi savu kārtu, tādu kā tu ir vesela kaudze, parādīsies dzīvoklis, ja kāds atteiksies, tad arī iedosim." Bet kurš gan atteiksies no dzīvokļa? Iznākot no bērnunama, es iekārtojos skolas kopmītnēs, kur mācījos par lopkopības un mehanizēto saimniecību operatoru, lauksaimnieku un lopkopi.