"Jā, mēs redzam vieglas globālās sasilšanas pazīmes - sarūkošos šļūdoņus, Antarktīdas pussalas ūdeņus, kas aizsalst aizvien mazāk, un šīs problēmas skar arī Antarktīdas populāciju - pingvīnus un citus dzīvniekus," teica Dansekūrs.
Viņš pastāstīja, ka pingvīnus apdraud lietus daudzuma pieaugums, kas padara plānāku viņu ādas aizsargkārtu. Tā dēļ viņi migrē tālāk uz dienvidiem, vedot līdzi savus mazuļus, no kuriem daudzi ir pārāk vārgi šim ceļojumam.
"Mani visvairāk biedē tas, ka kontinents saskaras ar straujām pārmaiņām - gan cilvēku, gan laika apstākļu ietekmē, un viss, kas notiek pārāk ātri, rada problēmas," secināja jūrasbraucējs.
Dansekūra vadītā sešu cilvēku komanda sekoja tam pašam maršrutam, ko pirms 110 gadiem veica beļģu ceļotājs Andriens de Džerlašs, kurš vairāk nekā 20 reižu izkāpa Antarktīdas krastā.
Komanda ievēroja atšķirības, kādas pa šo laiku notikušas vietās, kas iemūžinātas Džerlaša fotogrāfijās, un nodos šos materiālus zinātniekiem.
Beļģu jūrasbraucēji piedzīvoja arī nervus kutinošus brīžus, kad viņu kuģis iestrēga ledos, tomēr Dansekūrs to uzskatīja par patiesi interesantu pieredzi.
"Tā vienkārši ir okeāna valoda saistībā ar Antarktīdu un ledu, kas mums cilvēkiem liek justies kā maziem punktiņiem uz mātes Zemes, un es vēlētos, lai tieši tā justos mūsu sabiedrība - ka indivīds nav dominējošs, bet mēs esam mūsu mātes dabas pakļautībā, un tieši tādēļ atrasties ledus gūstā ir tik jauka sajūta," paskaidroja ceļotājs.
Komanda izgāja jūrā no Antverpenes ostas 2007.gada 17.septembrī. Lai sasniegtu Antarktīdu, viņi kuģoja cauri Dreika šaurumam, kur viņi saskārās ar vētrām un milzīgiem viļņiem.
Dansekūrs sacīja, ka ekspedīcija ir veltījums beļģu jūrasbraucēju un atklājēju tradīcijām un mantojumam. Pašlaik Beļģija būvē princeses Elizabetes zinātniskās pētniecības staciju - pirmo pastāvīgo polāro pētniecības bāzi Antarktīdā.