Taču Berlīnes federālās zemes valdība savu lēmumu pamatojusi ar to, ka Hindenburgs, būdams republikas prezidents, 1933. gadā valdības veidošanu uzticēja nacistu līderim Ādolfam Hitleram.
Hindenburgs pirmo reizi prezidenta amatā tika ievēlēts 1925. gadā, un palika šajā krēslā līdz pat savai nāvei 1934. gadā.
1932. gada vēlēšanās Hindenburgs sakāva gan Hitleru, gan komunistu kandidātu.
Pēc tam, kad nacisti 1932. gada novembrī uzvarēja Reihstāga vēlēšanās, neskatoties uz sākotnējo pretestību un savu neslēpto nepatiku pret bijušo jefreitoru, 1933. gada 30. janvārī Hindenburgs galu galā uzticēja Hitleram kanclera amatu.
Berlīnes Senāts Hindenburgu vaino arī par to, ka viņš parakstījis dekrētus par pilsonisko brīvību ierobežošanu un kanclera pilnvaru paplašināšanu, kas ļāva Hitleram sagrābt vienpersonisku varu.
Pēc Hindenburga nāves Hitlers kļuva arī par Vācijas faktisko valsts galvu, tādējādi pilnībā nostiprinot nacistu diktatūru.
Gan Hitlers, gan Hindenburgs par Berlīnes goda pilsoņiem kļuva vienā dienā 1933. gadā, taču Hitlers no goda pilsoņu saraksta tika svītrots jau 1948. gadā, trīs gadus pēc Otrā pasaules kara beigām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
