Astoņdesmito gadu sākums, pavisam parasta pavasara diena. Baseins Kohtla-Jervē. Jauni, trenēti augumi atsperas no baseina malas un sāk treniņu. Aivars Rehe peld ceturtajā vai trešajā celiņā, ko parasti atvēl paredzamajiem favorītiem. 100 metri uz muguras – viņa iecienītā distance. Visi zināja, ka viņš vēlas uz olimpiādi. Ne vairāk, ne mazāk. Tam nepieciešams kļūt par Igaunijas čempionu.
Apgriezties. Vēziens. Vēl viens vēziens. Vēl desmit metru. Vēl pieci. Pirmspēdējais vēziens. Pēdējais. Pieskarties. Tablo. Otrais. Nē, viņš neatpeldēja pirmais. Viņš izrādījās otrais. Aivars Rehe izkāpj no baseina un iet pie drauga. "Tās ir beigas," viņš saka. "Es vairs nekad nepeldēšu." Uz grīdas pil ūdens. Piliens pēc piliena. Pēc tam ūdens nožūst.
"Un viņš vairs nekad nepeldēja," pēc 40 gadiem stāsta viņa draugs un klasesbiedrs Olevs Šulcs.
"Parasti biznesa vidē cits par citu aiz muguras runā visādi," stāsta Viljars Arakass. "Taču es nekādi nevaru atcerēties, ka kāds kaut reizi būtu teicis kaut ko sliktu par Rehi."
Ļaužu atmiņās nav īpašu stāstu par Rehi, taču visi atceras, kāds viņš bija. Atceras to, kā jutušies, kad viņš ienāca telpā un sāka runāt. Vili Lopmans, kas pirms 15 gadiem dažus mēnešus ar viņu strādāja kopā, sazinājās ar "Eesti Ekpress", lai pateiktu: "Viņa spožums, mirdzējums, enerģija – tā, it kā vakar vēl būtu pieredzēts."
Foto: Tanels Meoss/ EPL
1981. gadā pabeidzis skolu, Rehe aizbrauca no Kohtla-Jerves. Vēlāk periodiski apciemoja vecākus. Viņi bija vienkārši darbaļaudis, bet izaudzināja dēlu, kas nemitīgi gāja uz priekšu, izvirzot sev globālus mērķus. Vieni to sauc par maksimālismu, citi – par perfekcionismu. Cilvēks grib visu vai neko, patiesībā nemaz neizskatot variantu "neko".
2003. gada 21. jūlijs. Nodokļu departamenta vadība nupat atgriezusies no vasaras brīvdienām, kuru laikā saņēma vēsti par ģenerāldirektora aiziešanu.
