Latvijā Broku galvenokārt pazīst tikai politiķi, žurnālisti un ar EP saistīti ierēdņi, bet, kā norāda zinātāji, viņš savulaik bija viens no atslēgas cilvēkiem Briselē, lai Latvija Eiropas Savienībā (ES) tiktu uzņemta jau 2004. gadā. Bijušā Vācijas kanclera Helmūta Kola, kā arī esošās kancleres Angeles Merkeles sabiedrotais iestājies arī par aktīvu ES austrumu kaimiņu, tostarp Ukrainas un Gruzijas atbalstu, kā arī rosina eiropiešiem ciešāk sadarboties aizsardzībā.
Satikt pieredzējušo eiroparlamentārieti, lai viņš pastāstītu par garajā politiskajā karjerā paveikto izdodas tikai ar otro reizi. Pirmā iekrita dienā, kad viņš, būdams aktīvs EP Ārpolitikas komitejas loceklis, strādāja pie EP nostājas nu jau Lielbritānijas parlamentā noraidītās "Brexit" vienošanās jautājumā, kas negaidīti ievilkās dziļā naktī. Šoreiz tiekamies vien stundas pirms Londonā tiek noraidīts kārtējais vienošanās variants.
Jūs Eiropas Parlamentā esat pieredzējis visdažādākās pārmaiņas. Ja pielīdzinām Eiropas Savienību cilvēkam, vai viņš ir pie labas veselības?
Eiropas patieso stāvokli parāda paplašināšanās. Šobrīd jaunākās dalībvalstis ir visai labā formā. Baltijas valstīs, Polijā un citās valstīs iekšzemes kopprodukts ir ārkārtīgi pieaudzis gan tāpēc, ka valsts pašas ļoti daudz izdarījušas, gan tāpēc, ka palīdzēja atvērtie tirgi.
Ar paši savu, joprojām jauno monetāro savienību esam spējuši noturēties pret no ASV puses nākošajām problēmām. Visas valstis piedzīvo izaugsmi, eiro zonā ir daudz zemāks valstu parādu līmenis nekā ASV, mums ir vislabāk attīstītais iekšējais tirgus. Tomēr mums ir jādara vēl labāk. Mums ir jārada digitālais iekšējais tirgus. Tā ir vienīgā Eiropas valstu iespēja, lai mūs nākotnē nepārvalda Ķīnas "Alibaba" un piecas amerikāņu kompānijas. Mums šajā virzienā kopā ir jāatrod mūsu tirgus stiprās puses.
Un mēs nupat sākam veidot Eiropas aizsardzības politiku, kas ir laba politika.
Vienlaikus mēs saskaramies ar "Brexit", ar eiroskepticismu Ungārijā, Itālijā un citviet. Vai tie ir izaicinājumi, kādi Eiropai vienmēr ir bijuši?
Ir sliktas valdības un labas valdības, kurām jārisina smagas problēmas. Līdzīgi bija ar Baltijas valstīm. Var redzēt, ka vairākās, īpaši jaunajās, dalībvalstīs joprojām pastāv problēmas, kurām risinājumi vēl ir jāatrod. Daudzas no tām gadu desmitiem bija pakļautas diktatūrām – komunistiem, nacistiem. Tajās joprojām var redzēt stiprās personas meklējumus – tādas personas, kurai ir tiesības teikt un darīt visu.
Satraucoši, ka Rumānijā, Ungārijā un Polijā ir valdības, kuras pašas domā, ka drīkst darīt visu. Viņi nevēlas pieņemt varas līdzsvaru, liberālo demokrātiju. Domāju, ka līdz tam vēl ir jāizaug.
Cilvēku atturību apmeklēt vēlēšanas lielā mērā nosaka nezināšana par parlamenta spēku. ES nevar noslēgt nevienu vienošanos ar trešo valsti bez parlamenta piekrišanas.
Ir jāsaprot, ka pat tad, ja parlamentā un valdībā ir iegūts vairākums, nedrīkst darīt pilnīgi visu, jo tiesām jābūt neatkarīgām, lai tevi dažkārt apturētu. To varam redzēt amerikāņu sistēmā – Tramps vēlas darīt ko līdzīgu, kā Orbāns, bet demokrātiskā sistēmā jāņem vērā arī parlaments un tiesas. Sabiedriskā doma un mediji palīdz kontrolēt, lai neviens nekļūst pārāk spēcīgs.
Vienmēr jāpaliek skaidrībai, ka, ja tev ir vara, tu vari to arī zaudēt. Un man šķiet, ka tas nav pilnībā skaidrs visiem Eiropas iedzīvotājiem. Arī Lepēnai Francijā un AFD Vācijā, bet katrā valstī ir šādi ļaudis, arī jūsu, un katrā valstī ir savi iemesli, kāpēc viņi ir.
Tās ir problēmas ar kurām saskaramies. Nekad iepriekš nebiju iedomājies, ka man vēl kādreiz dzīves laikā būs jācīnās par demokrātiju. Izrādījās, ka par to ir jācīnās vienmēr. Iespējams, tā bija mūsu kļūda, ka uzskatījām, ka pareizas politiskās sistēmas izveides jautājums pēc 1989. gada Vācijā bija atrisināts. Par demokrātiju jācīnās vienmēr – jāpārliecina un jāizglīto cilvēki.
Patlaban gan EP īsteno pastiprinātu kampaņu, aicinot piedalīties vēlēšanās, jo līdz šim vēlētāju aktivitāte ir tikai kritusies...
Tam ir vairāki iemesli. Viens no galvenajiem – cilvēki joprojām nezina, ka Eiropas Parlaments ir kļuvis par ļoti spēcīgu institūciju. Nekas Eiropas Savienībā vairs nevar tikt paveikts bez EP piekrišanas. Daudzos likumdošanas jautājumos tas ir spēcīgāks un ietekmīgāks par nacionālajiem parlamentiem.
Tāpat daudzi joprojām nezina, ka Eiropas Parlaments ieceļ Eiropas valdību – Eiropas Komisiju. Uzskatu, ka cilvēku atturību apmeklēt vēlēšanas lielā mērā nosaka nezināšana par parlamenta spēku. Eiropas Savienība nevar noslēgt nevienu vienošanos ar trešo valsti bez parlamenta piekrišanas. Mums, piemēram, ir arī pēdējais vārds "Brexit" risināšanā. Aizvien izskan aicinājumi palielināt Eiropas Parlamenta varu, tomēr tas nav svarīgākais. Svarīgākais ir skaidrot, kāda vara tam jau ir.
Problēma vairākās valstīs, tostarp Latvijā, gan ir vispārēji zemā aktivitāte jebkādās vēlēšanās. Līdz ar to tā nav tikai Eiropas Parlamenta problēma.
Jūs Eiropas Parlamentā esat labi zināms kā ietekmīgs politikas veidotājs, bieži arī aizkadra politikas virzītājs. Par kādiem panākumiem pats lepojaties visvairāk?
Pirmkārt, biju Eiropas Parlamenta pārstāvis vienīgajās pārrunās par Eiropas līgumiem kopš Māstrihtas līguma*. Daļa no mana darba bija Eiropas Savienības institucionālā attīstība, Eiropas Parlamenta varas pieaugums, demokrātijas deficīta apturēšana. Ilgtermiņā skatoties, tie bija paši svarīgākie jautājumi, ko darīju, panākot daudzas pārmaiņas uz lielāku institūciju efektivitāti un demokrātiju.
Joprojām nav pietiekami, bet uz to ejam. Mums ir savs ārpolitikas birojs, beidzot uzsākts darbs pie savas aizsardzības savienības. Šie jautājumi bija pārrunu daļa, par kuru iestājos.
[Baltijas valstu] uzņemšanas procesi bija lēni. ES valstu ministri brīdināja, ka nevēlas provocēt Krieviju, kura 90. gados sāka kļūt demokrātiska valsts. Tas bija ģeostratēģisks iemesls.
Otrkārt, es biju EP Ārpolitikas komitejas priekšsēdētājs un pēc 1999. gada arī ziņotājs par Eiropas Savienības paplašināšanos, kuru pieredzējām 2004. un 2007. gadā. Līdz ar to līdzās šiem institūciju jautājumiem esmu strādājis, lai Eiropu patiešām padarītu vienotāku.
Vairākos gadījumos tas savulaik nemaz netika tik ļoti atbalstīts, bet mēs to panācām. Un kopumā, ja neņemam vērā Orbānu un [Polijas vadošās partijas "Likums un taisnīgums" līderi Jaroslavu] Kačinski, tas uzskatāms par veiksmes stāstu.
Latvijas politiķi norāda, ka jūs esat viens no cilvēkiem, kuru dēļ Latviju Eiropas Savienībā uzņēma jau 2004. gadā. To panākt bija sarežģīti?
Sākumā tas bija ļoti sarežģīti. Baltijas valstis nebija ilgstoši pastāvējušas neatkarīgas valstis, bet gan padomju republikas, un, piemēram, Vācijā politiķi vēl visus 90. gadus pret to bija ļoti piesardzīgi. Turklāt vēl līdz 1994. gadam jūsu valstīs atradās Krievijas Bruņotie spēki, un bija jābūt uzmanīgiem, jo mūsu galvenais mērķis bija atbrīvoties no Krievijas karavīriem. Neviens to nesaprot labāk par jums.
Lielbritānijai ir jāpamet ES un jāpievienojas atpakaļ pēc kādiem desmit gadiem.
Šī iemesla dēļ uzņemšanas procesi ievilkās un sākumā bija lēni. ES valstu ministri brīdināja, ka nevēlas provocēt Krieviju, kura 90. gados sāka kļūt demokrātiska valsts. Tas bija ģeostratēģisks iemesls. Krievija 90. gados gan nebija tas pats, kas Putina Krievija – tolaik pastāvēja daudz lielāka cerība par Krievijas demokrātisko attīstību nekā tagad.
Cilvēki kā es savukārt centās pārliecināt, ka mums jāatver durvis visām valstīm, kuras atbrīvojas no diktatūrām.
Vai arī tagad iestājaties par tālāku Eiropas Savienības paplašināšanos?
Esmu visai atturīgs dēļ pieredzes, ko mums nesusi Rumānija un Bulgārija pēc to uzņemšanas. Ir jābūt daudz striktākiem, ka vienošanās par kritērijiem tiek izpildītas pirms tam. Īpaši attiecībā uz tiesiskumu un demokrātiju. Šī iemesla dēļ mums ir sliktie piemēri.
Piemēram, par Poliju es neesmu tik pesimistisks, redzot, kā poļi cīnās pret brīvību ierobežošanu. Ungārijā tas ir mazāk izteikts, bet arī redzams, ka cilvēki dodas demonstrācijās, gatavojas vēlēšanām. Tas manī rada prieku un lepnumu, jo Eiropas Savienības dalībnieki nav valdības, bet tautas, un vairākās valstīs es vairāk ticu cilvēkiem, ne valdībām.
Redzu, ka tajās jaunie cilvēki iestājas par Eiropu, iestājas par Rietumu demokrātiju. Esmu priecīgs, un tas ir jāveicina, vienlaikus arī demonstrējot, ka atbalstām viņus. Ja mēs viņus ignorējam, jo mums nepatīk viņu valdība, tad mēs sūtām nepareizu signālu. Mums ar viņiem jārunā, tas ir svarīgi.
Jau šomēnes Apvienotajai Karalistei jāpamet ES, vai paredzat, ka tā turpinās būt viena vai reiz atkal varētu pievienoties?
Mēs nemaz nezinām, kas patlaban Lielbritānijas politikā notiek. Mēs tā nevaram turpināt, mums vajag skaidrību. Mums jāturpina no šīs vietas, jo uzņēmējdarbībai un tirgiem nepieciešama skaidrība.
Bez konstruktīva kopsaucēja Lielbritānijai ir jāpamet ES un jāpievienojas atpakaļ pēc kādiem desmit gadiem. Es dotu priekšroku maigam "Brexit", bet atlikušajā laikā līdz izstāšanās dienai ir sarežģīti no jauna panākt kopēju vienošanos starp ES un Lielbritāniju par iekšējo un ārējo drošību, par tirdzniecību, lai kaitējums būtu pēc iespējas mazāks. Te gan galvenā problēma ir Londonā, jo Londona nerunā ar Londonu.
Attiecībā uz drošību gan mēs varam vienoties vēlāk, jo Lielbritānija paliek NATO. Mēs esam ieinteresēti, lai arī pēc viņu izstāšanās pastāvošās problēmas varam risināt kopā ar britiem.
Jūs pārstāvat EP lielāko, centriski labējo Eiropas Tautas partiju. Kā vērtējat to, ka jūsu rindās atrodas arī jau iepriekš pieminētā Viktora Orbāna vadītā "Fidez"?
Es ticu, ka, ja Orbāns ļoti radikāli nemainīs savu viedokli, skaidri neatbalstot Eiropas vienotības ideju, kā arī liberālo demokrātiju un tiesiskumu, mums tālāk jāiet atsevišķi.
Pazīstu Orbānu kopš 1988. gada. Biju pirmais, kurš viņu ieveda Briselē, kad viņš vēl bija students. Mēs esam labi pazīstami, bet viņš kopš tā laika ir dramatiski mainījies.
Ko pats grasāties darīt pēc mandāta nolikšanas?
Vēl nezinu, bet esmu nesen pārvēlēts savas partijas valdē Berlīnē, kā arī Eiropas Tautas partijas valdē šeit. Līdz ar to vismaz tuvākos divus gadus vēl šeit būšu. Bet man jau drīz paliek 73 gadi.
Tramps ir jūsu vienaudzis...
Nē, nē (smejas). Ir jābūt dzīvei arī bez šī. Politikā palikšu, bet citādi.
--
* 1992. gadā noslēgtais Māstrihtas līgums uzskatāms par ES dibināšanas pamatdokumentu, pārveidojot līdz tam pastāvējušo ES priekšteci Eiropas Kopienu. Savukārt Broks runā par 2009. gadā pieņemto Lisabonas līgumu, kurā noteiktas ES pārvaldes sistēmas reformas.
Piedalies vadošo Eiropas mediju organizētajā projektā "Eiropa runā"! Eiropas lielo informācijas burbuļu saplēšana, kurā iespējams piedalīties arī ikvienam Latvijas iedzīvotājam!
Sīkāk par projektu.
Aizpildi anketu!
