Iespējamā Turcijas un Krievijas kara briesmas aug ar katru brīdi – NATO līderi baidās, ka situācija var kļūt par ļoti nekomfortablu pārbaudījumu aliansei, kamēr Maskava šķiet ieinteresēta to sadalīt dažādās nometnēs, raksta "Spiegel".
Medijs atgādina, ka reiz dziļi Aukstā kara laikā bija viens gads, kad pasaule bija tuvāk atomkaram nekā jebkad. Tolaik bija redzamas provokācijas, sarkano līniju pārkāpšanas, gaisa telpu pārkāpumi un nogāzta lidmašīna. Tas bija 1962. gads, kad jebkura pārsteigšanās vai kļūda viegli varēja izraisīt Trešo pasaules karu.
Pat Krievijas premjers Dmitrijs Medvedevs nesen atgādināja par to, pielīdzinot šo Kubas raķešu krīzes laiku pērnajam gadam. "Dažkārt es domāju, vai mēs esam 2016. vai 1962. gadā?" viņš retoriski vaicāja.
Visas pazīmes liecina ka Sīrija ir "jaunā Kuba" un starptautiska konfrontācija aug ar katru dienu, norāda "Spiegel". Pilsoņkarš valstī plosās jau piecus gadus, bet šobrīd konflikts var pāraugt lielākā sadursmē starp Krieviju un Rietumiem. Krievijas un NATO dalībvalsts Turcijas starpā šobrīd briest aizvien lielāks konflikts, un sekas, ko šāds konflikts varētu radīt aliansei, pagaidām nav paredzamas.
"Spiegel" atklāj, ka Vācijas kancleres Angelas Merkeles biroja amatpersonu vidū valda satraukums par NATO tuvināšanos reālam konfliktam ar Krieviju. Lai NATO varētu stāvēt pretī Krievijas prezidenta Vladimira Putina politikai, aliansei vajadzības gadījumā ir jākļūst par spēcīgu savu dalībvalstu balstu, taču tajā pašā laikā NATO par katru cenu vēlas izvairīties no militāra konflikta ar Krieviju .
"Abu valstu bruņotie spēki uz Sīrijas-Turcijas robežas ir iesaistīti sīvās kaujās, dažos gadījumos tie cits no cita atrodas tikai dažu kilometru attālumā," medijam norādījusi kāda NATO amatpersona.
Attiecībā uz iespējām novērst konfliktu "Spiegel" norāda, ka gan Putinam, gan Turcijas prezidentam Redžepam Tajipam Erdoganam līdz šim nav bijušas problēmas ārkārtas gadījumos izmantot spēku arī pret saviem cilvēkiem. Abi ir piedzīvojuši vilšanos, cenšoties tuvināties Rietumiem, kas liek jautāt, cik racionāli viņi ir un cik tālu gatavi iet.
Teorētiski pat gadījumā, ja Krievijas un Turcijas karavīri šautu viens uz otru, pārējās NATO valstis neiesaistītos, kamēr vien kaujas notiktu Sīrijas teritorijā.
Merkele gan baidās, ka Putina mērķis ir provocēt Erdoganu, lai testētu NATO. Turcijas sauszemes spēku iesūtīšana Sīrijā "būtu tas pats, kas palīdzēt Krievijai", norādījusi kāda anonīma kancleres biroja amatpersona.
Pēc kancleres biroja pārstāvja domām Putina mērķis ir destabilizēt aliansi. Militārā federācija, kas atklāti debatēs par to, vai atbalstīt vienu no tās dalībvalstīm, tūlītēji zaudē uzticamību, un tas Putinam būtu nozīmīgs triumfs."
Maskavas militārais analītiķis Vladislavs Šurigins savukārt norāda, ka kurdi, kurus šobrīd atbalsta Krievija, ir Turcijas "Ahileja papēdis", jo tā šobrīd ne par ko citu nespējot domāt.
Lai novērstu tālāku konflikta eskalāciju, NATO Turcijai skaidri norādījusi, ka tā nevarēs paļauties uz aliansi, ja pati uzsāks uzbrukumu Krievijas spēkiem. Tomēr pastāv 5. paragrāfs, kas garantē, ka "bruņots uzbrukums pret vienu vai vairākām alianses valstīm Eiropā vai Ziemeļamerikā tiks uzskatīts par uzbrukumu visām".
Luksemburgas ārlietu ministrs gan skaidro, ka tas ir spēkā gadījumā, ja ir droši zināms, ka dalībvalstij noticis uzbrukums. Tam piekrīt arī Vācijas pārstāvji. "Mēs nemaksāsim par turku uzsāktu karu," "Spiegel" norādījis kāds vācu diplomāts, skaidrojot, ka balsojums par palīdzības sniegšanu būtu anonīms, bet jau šobrīd ir skaidra vienošanās, ka ASV un citi sabiedrotie Turciju šādā gadījumā neatbalstīs.
Tomēr alianse ar bažām vēro konflikta attīstību, jo vienmēr pastāv risks, ka Krievija Turcijas spēkiem uzbruks uz Turcijas zemes. Tas Turcijai varētu ļaut iedarbināt 5. paragrāfu, bet gadījumā, ja aliansei to noraidītu, Putinam būtu izdevies sadalīt Rietumus dažādās frontēs.
Rezultāts ir ļoti neparedzams, jo NATO sastāv no 28 valstīm, kurai katrai ir veto tiesības šādu jautājumu izlemšanā.
Starp tām ir gan tādi stingrās politikas uzturētāji pret Krieviju kā Polija, Čehija un Baltijas valstis, gan promaskaviski orientētas valstis ar ekonomiskajām interesēm Krievijā kā Bulgārija, Rumānija, Ungārija un Slovākija. Tāpat īpašs gadījums ir Francija, kura pārmaiņus flirtē ar Krieviju, kamēr Vācija un lielākā daļa Rietumeiropas valstu ir mēreni Putina režīma kritiķi.
